NATO līderi domstarpību ēnā pulcējas uz alianses 70.gadadienas samitu

Kamēr tūkstošiem alianses karavīru Eiropas austrumu flangā nodrošina Krievijas atturēšanu, kas vēl 1949.gadā bija NATO dibināšanas mērķis, bet tūkstošiem citu gādā par miera uzturēšanu Afganistānā vai Kosovā, alianses militāri spēcīgāko valstu līderi ķērušies pie nesaudzīgas savstarpējas kritikas.

Pirms divas dienas ilgā samita, kura ietvaros paredzēta gan pieņemšana Bakingemas pilī, gan Daunigstrītā, gan darba sanāksme vienā no Londonas pievārtes golfa klubiem, Māršala fonda Vācijas nodaļas prezidente Kārena Donfrīda atzinusi, ka sabiedrotie jubilejas sanāksmi sagaida ar "bažām".

"Maz ir tādu, kas no sanāksmes sagaida gan vienotību, gan pieaugošo plaisu novēršanu. Alianses līderu pienākums ir apliecināt NATO kopīgos mērķus un nepārejošo noderību. Ja viņi to nespēs, [Krievijas prezidents] Vladimirs Putins Maskavā alianses 70.jubilejā pacels glāzi par godu tās mazspējai," brīdina Donfrīda.

Pirms dažiem mēnešiem ASV prezidents Donalds Tramps paziņoja, ka Afganistānā, kur turpinās līdz šim visilgākā un gan resursu, gan dzīvību ziņā visdārgākā NATO operācija, miers ir rokas stiepiena attālumā, taču jau neilgi pēc tam bija spiests pārtraukt sarunas ar talibiem. Neskatoties uz to ASV karavīru skaits kara plosītajā valstī samazinās, kamēr pārējie sabiedrotie īsti nezina, kā uz to būtu jāreaģē.

Pagājušajā mēnesī Tramps negaidīti paziņoja par karavīru izvešanu no Sīrijas, ko Ankara uztvēra kā zaļo gaismu invāzijai kaimiņvalstī, izsaucot satraukumu NATO dalībvalstīs Eiropā, kas joprojām nav atguvusies no politiskajām sekām, pie kurām novedusi 2015.gada nekontrolētā sīriešu bēgļu plūsma caur Turciju.

Tikmēr Francijas prezidents Emanuels Makrons, žēlojoties par vakuumu, ko radījusi ASV atteikšanās no savas vadošās lomas, bet vienlaikus cenšoties pašam iespraukties šķietami brīvajā vietā, paziņojis par NATO "smadzeņu nāvi".

Makrons pieprasa samitā stratēģiskas debates, lai nospraustu NATO turpmāko kursu, noskaidrotu alianses patiesos pretiniekus, izlemtu, kā apkarot terorismu, ko darīt ar neprognozējamo sabiedroto Turciju un kā uzlabot attiecības ar Krieviju, nevis atkal pievērsties Trampa iecienītajam tematam par militārajiem tēriņiem.

Pēdējo eļļas pilienu ugunij pielējusi Turcija, apsūdzot Makronu terorisma atbalstīšanā, jo viņš piekritis sarunām ar vienu no Sīrijas kurdu politiķiem, kurš, pēc Ankaras domām, esot ekstrēmistu grupējuma loceklis.

"Jums vajadzētu pārbaudīt vai pašam nav iestājusies smadzeņu nāve," neklātienē vēršoties pie Elizejas pils saimnieka, piektdien izteicies Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdoans. "Izmest Turciju no NATO, vai nē. Kā gan tas varētu būt atkarīgs no Jums? Vai Jums ir pilnvaras pieņemt šādus lēmumus?"

Tajā pašā laikā Erdoans plāno izmēģināt jauno pretgaisa aizsardzības sistēmu, kas, par spīti sabiedroto iebildumiem un brīdinājumiem, iepirkta no Krievijas.

Tikmēr Vācijas kanclere Angela Merkele, kas iegājusi savas politiskās karjeras norieta fāzē, cenšas uzņemties starpnieka lomu, lai saglabātu alianses vienotību.

Lai gan NATO nav jāizcīna patiesi kari, Eiropas drošība ir atkarīga no alianses spējām atturēt tādus potenciālos pretiniekus kā Krievija un Ķīna. Savukārt šīs spējas ir atkarīgas no militāro spēju salāgošanas ar politisko apņēmību starptautiskajā arēnā uzstāties vienā balsī.

Kopš Krievija 2014.gadā okupēja un anektēja Ukrainai piederošo Krimas pussalu, NATO izvietojusi Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Polijā vairāk nekā 4000 karavīru, lai mazinātu Putina apetīti uz tālāku militāru piedzīvojumu meklējumiem. Alianses dalībvalstis ir arī apturējušas pēc Aukstā kara beigām uzsākto dramatisko aizsardzības izdevumu apcirpšanu.

Taču visus šos centienus apdraud alianses smagsvaru publiskā apmainīšanās ar savstarpējiem apvainojumiem.

"Līderi ir atbildīgi par atturēšanas spēju saglabāšanu," uzsver Eiropas Karnegī centra stipendiāts Tomāšs Vlāšeks. "Atturēšanu nenodrošina vienīgi bumbas, lodes, raķetes, lidmašīnas vai mūsdienās kiberurķi, kurus var izmantot pret pretiniekiem. Atturēšanu nodrošina arī pārliecināšana, ka mūs jāuztver nopietni, kad apgalvojam, ka esam 29 [valstu] alianse un esam gatavi visi 29 reaģēt, kad notiks kas slikts."

"Mūsu pretinieki pastāvīgi meklē spraugas mūsu bruņās. Plaisas vai šķelšanās pazīmes. Un tādu ir patiesi daudz," piebilst Vlāšeks.

Tikmēr NATO 70.gadadienas samita komunikē projektā galvenā uzmanība pievērsta nākotnei - sarunām par atbruņošanos, alianses lomai kosmosā un tās politikai pret Ķīnu. Taču galveno problēmu alianses izdzīvošanai rada līderi, kas iedomājušies, ka varētu iztikt arī bez sabiedrotajiem.