Ģimnāzijas direktors: "Skolā pat sienām būtu jārunā latviski" (29)

Par šo un par citiem jautājumiem intervijā portālam TVNET stāsta Rīgas Klasiskās ģimnāzijas direktors Romāns Alijevs, kurš darbojas arī konsultatīvajā padomē mazākumtautību izglītības jautājumos.

- Konsultatīvā padome mazākumtautību izglītības jautājumos ir atbalstījusi pāreju uz mācībām valsts valodā. Jūs devāt Izglītības un zinātnes ministrijai savas rekomendācijas?

- Padome diskutē par Izglītības un zinātnes ministrijai ļoti svarīgiem problēmjautājumiem. Mēs esam konsultatīvs orgāns. Eksperti – šīs padomes locekļi – izsaka savu viedokli un apspriež dažādus pētījumus. Piemēram, par to, ka liela daļa mazākumtautību skolu absolventu eksāmenos izvēlas atbildēt latviešu valodā. Tas saistīts ar to, ka latviešu valoda mācību procesā tiek izmantota vairāk, viņi šajā valodā ir mācījušies un gatavojušies. Padome nepieņem lēmumu, tā izsaka savu viedokli un runā par savām bažām un noteiktiem riskiem.

Visas šīs bažas ir saistītas ar to, ka trūkst latviešu valodas skolotāju, un to, ka daudzi pirmspensijas un pensijas vecuma skolotāji nav spējīgi kvalitatīvi strādāt latviešu valodā.

Lielākā daļa padomes locekļu uzskata, ka ir nepieciešams mainīt situāciju, vairāk motivējot skolēnus, lai viņi var mācīties latviešu valodā.

- Kā motivēt vecāko klašu skolēnus?

- Vecāko klašu skolēnus motivēt ir ļoti grūti. Motivēšana ir jāsāk krietni agrāk. Ļoti svarīgi ir tas, uz ko orientēts skolēns, kur izpaužas viņa intereses un kā to iespējams saistīt ar mācību procesu. Vecāko klašu audzēkņiem ir nepieciešami projekti, pētniecības darbs, kas aizrauj. Parādās azarts un interese. Vienkārši saņemt informāciju no kaut kāda ārēja avota – šodien tā ir bezcerīga lieta.

Tas bija iepriekš, kad skolotājs bija augstāk par visiem un sludināja patiesības. Beigās gan izrādījās, ka tās nepavisam nav patiesības.

Mūsdienās tas vairs nedarbojas – skolēns nevar uztvert skolotāju kā autoritāru radījumu uz postamenta. 

- Dialogam jābūt?

- Dialogam jābūt, bet vēl labāk – daudzbalsībai. Mūsu ģimnāzijā bērni jau vairākus gadus mācās nevis klasēs, bet gan grupās pa četriem cilvēkiem. Viņi saņem uzdevumus, kas veidoti tā, lai to izpildīšanā piedalītos visi grupas dalībnieki. Uzdevumiem ir jābūt interesantiem – tas var būt kā krustvārdu mīkla, kā projekts, kā pētījums, kā atjautības uzdevums. Darbs tiek veidots tā, lai šajā četru cilvēku grupā būtu iespējams strādāt gan pa pāriem, gan individuāli. Tas arī ir jāmāca – tu esi komandā, bet tev ir arī individuāls uzdevums. Tas veicina atbildības izjūtu.

- Vēl pirms skolu reformas apstiprināšanas daudzi izteica bažas, ka pāreja uz mācībām latviešu valodā daudziem krievvalodīgajiem bērniem radīs lielas grūtības. Savukārt citi apgalvoja, ka mūsdienu skolēniem problēmu ar mācīšanos latviešu valodā vispār nav. Kāds ir jūsu viedoklis?

- Valoda ir ļoti dažāda. Saziņas valoda – tas ir viens, zinātnes valoda – kaut kas cits, bet mācību valoda – tas ir vēl kas cits. Ja kāda funkcija netiek attīstīta, tad mūsu bērnu otrā valoda – latviešu – kurā jāmācās, jāsazinās un jāstrādā, kļūst nabadzīgāka. Cilvēks saskaras ar problēmām – kaut kas ir jātulko no dzimtās valodas, kaut kur jāpiemeklē atbilstošākie vārdi. Valodai jāattīstās un jāstrādā kompleksi. Šeit ir svarīgi, lai katram skolēnam būtu pieredze mācībās, uzdevumu pildīšanā, pierakstu veikšanā, līdzdalībā konkursos un olimpiādēs – visur, kur skolēns var uzkrāt pieredzi latviešu valodas lietošanā. Apmācības procesam ir jābūt piesātinātam, tomēr tam jābūt atbilstošiem apstākļiem. Ir skolas, kur tas viss jau notiek, tomēr ir arī skolas, kur tam nepievērš nekādu uzmanību.

- Jūsu ģimnāzijas audzēkņiem nav grūtību ar mācībām latviešu valodā?

- Grūtībām ir jābūt. Ja mācību procesā nav grūtību, tad nav attīstības. Ja nerodas pretrunas starp to, ko es zinu un ko nezinu, to, ko protu un neprotu, un ja šīs pretrunas netiek pārvarētas, nav virzības uz priekšu. Ja šīs grūtības rodas kaut kādā projektā, tās ar azartu tiek atrisinātas, tomēr, ja šādas grūtības rodas nomāktā skolas atmosfērā, tās tikai traucē. Tāpēc ļoti svarīga ir pieeja un metodika. Viss, kas notiek skolas sienās.

Pat sienām būtu jārunā latviski!

Ko tas nozīmē? Uz šīm “runājošajām sienām” būtu jābūt dažādiem piemēriem, vārdiem un datiem, kas tiek izmantoti konkrētos mācību priekšmetos, pieprasītai informācijai un projektiem, kurus gatavo skolēni. Tas palīdz iegaumēt un orientēties. Kam vajadzīgas puķītes uz sienām? Bērnus tās neinteresē!

- Daudzi vecāki bažījas, ka viņu bērnus latviešu valodā mācīs skolotāji, kuri paši pilnībā nepārzina latviešu valodu. Viena lieta ir valodu zināt, bet pavisam cita – tajā mācīt. Kāds ir jūsu viedoklis šajā jautājumā?

- Pasaulē ir daudz pedagogu, kas pasniedz, piemēram, angļu valodā, bet šo valodu pilnībā nepārvalda – tā ir viņu otrā vai pat trešā svešvaloda. Tomēr viņi ir pieprasīti un viņus aicina lasīt lekcijas. Problēma nav valodas ideālā zināšanā. Darba procesā mēs varam konstatēt problēmas, kas ir jārisina ar pašu skolotāju līdzdalību.

Mūsdienās skolās liela problēma ir tā, ka dažādu priekšmetu skolotāji pārāk maz sadarbojas cits ar citu, tas attiecas gan uz mazākumtautību, gan valsts skolām. Sadarboties daudzi skolotāji nav iemācījušies. No tā cieš gan atmosfēra skolā, gan mācību process, gan skolēni.

Jā kāda konkrēta priekšmeta skolotājs nesadarbojas ar latviešu valodas skolotāju, ja viņi kopā nemeklē risinājums problēmām, tad beigās rodas situācija kā fabulā “Gulbis, līdaka un vēzis”, kad katrs dzīvnieks velk vezumu citā virzienā. Katrs skolotājs nodarbojas tikai ar savu priekšmetu, bet tas neiekļaujas kopējā sistēmā, kurā eksistē skolēns.

Skolēnam ir jāiemācās veidot attiecības ar pasauli, bet kā to izdarīt, ja viss ir izmētāts un nekas nekur nesavienojas?

- Tad sanāk, ka problēma ir nevis valodā, bet sistēmā?

- Sistēmā! Mēs vēl neesam izgājuši no mācību priekšmetu apmācības klasēs, bet šai sistēmai ir vairāk nekā 300 gadu. Nevar visu laiku 25 līdz 30 cilvēki mācīties klasē, kurā ir vidēja un pelēcīga attieksme pret visu, kas notiek. Tas nav pareizi, un ar to kaut kas ir jādara. Tāpēc es biju ļoti priecīgs, ka reforma “Skola 2030” mūsu sistēmai radīs jaunu ietvaru. Šīs jaunās idejas un ierosinājumi gan tika uztverti visai destruktīvi, jo liela daļa skolotāju uzskatīja, ka tas nav tas, kas skolās ir vajadzīgs, jo skolotāji taču paši zina, kas viņiem labāk.

- Tie ir “vecā kaluma” skolotāji?

- Ir ļoti grūti tā izdalīt. Tas ir atkarīgs nevis no vecuma, bet attieksmes. Ja tu regulāri maini savu attieksmi – tu vienmēr esi ierindā, tu esi mūsdienīgs. 

Tā ir traģēdija, bet ir skolotāji, kuri nelasa grāmatas un neinteresējas par kultūras norisēm mūsu valstī.

Viņi nezina nedz māksliniekus, nedz arhitektus, nedz režisorus. Es negribu nevienu aizskart vai apvainot, tomēr viņi savā profesijā pilnīgi nepareizi attiecas pret pasauli – viņiem jābūt mūsdienīgiem, jāreaģē uz kultūras norisēm, lai saprastu, cik ļoti viss ir mainījies. Tas nav atkarīgs no vecuma, bet dzīvesveida.

- Šobrīd skolotājiem tiek piedāvāti dažādi kursi, ieskaitot arī latviešu valodas kursus. Pedagogi tos apmeklē?

- Jā, tiek rīkoti daudzi kursi latviešu valodas zināšanu pilnveidošanai. Tomēr tam visam nav jābeidzas tikai ar kursiem – tu esi saņēmis notiktus impulsus, lai pēc kursiem turpinātu vai neturpinātu pilnveidoties pats, – tā ir tava izvēle. Vai tu lasi latviski, skaties filmas, ej uz latviešu teātri vai neej. Ir ļoti profesionāli kursi, tomēr tie ir īslaicīgi, bet pēc tam tu joprojām esi savā profesijā ar noteiktiem izaicinājumiem. Lai šos izaicinājumus pieņemtu, tev latviešu valoda aktīvi jālieto arī ārpus darba vides.

Latviešu valoda ir ne tikai valsts valoda, bet arī apkārt esošās kultūras valoda.

- Ir izskanējusi informācija, ka dažās skolās skolotāji bijuši spiesti aiziet no darba, jo viņu latviešu valodas zināšanas nav bijušas pietiekamas, lai mācītu šajā valodā. Vai no darba šā iemesla dēļ ir aizgājis kāds skolotājs Rīgas Klasiskajā ģimnāzijā?

- Valodas zināšanu dēļ amatu neviens nav pametis. Mēs jau 1993.gadā sākām strādāt bilingvāli. Tas tika darīts tāpēc, lai mūsu bērni būtu konkurētspējīgi gan augstskolās, gan darba tirgū. Mēs gan gājām vēl tālāk – mācību procesa laikā mēs izmantojam arī angļu valodu. Šobrīd mēs izmantojam vairākvalodu izglītības sistēmu – skolēns mierīgi var pāriet no vienas valodas uz citu un izvēlēties mācību materiālus dažādās valodās. Tāpēc, piemēram, matemātikas stundās pie mums tiek izmantota ne tikai latviešu un krievu, bet arī angļu valoda. Tā tas ir no pirmās līdz devītajai klasei, kad notiek visintensīvākā mācīšanās, kad cilvēka organisms ir noskaņots uz izzināšanu un attīstīšanos.

Kad skolotājs sāk teikt: “Apklustiet! Atveriet burtnīcas un pierakstiet”, bet bērns vēlas uzdot jautājumu, parunājiet ar viņu! Uzdodiet jautājumus bērniem! Paprasiet, ko viņi vēlas uzzināt!

- Tātad “Skola 2030” ir nevis par “aizver muti”, bet par parunāšanu ar skolēnu?

- Arī par to! Un skolotājam ir jābūt tam gatavam. Šodien visam jānotiek aktīvi, nedrīkst būt tā, ka visi sēž, skatās uz skolotāju un baidās pat pakustēties. Mūsu darba grupās skolotājs pieiet pie bērniem, konsultē individuāli, bet bērniem ir uzdevumi, kas viņus attīsta. Skolotāja pienākums ir izdomāt tādus uzdevumus vai arī tādus sameklēt un pareizi izmantot. Es gribu teikt, ka uzdevumu veidotājiem ir jābūt ļoti radošiem.

- Kāds noskaņojums šodien ir skolas skolotājiem un audzēkņiem?

- Ja starpbrīdī iziesiet gaitenī, jūs redzēsiet, ka viss ir lieliski. Skolēni ir atvērti jaunajam, interesantajam un nezināmajam. Skolotājam ir jāsaprot: kamēr viņi ir atvērti, ar viņiem ir jākomunicē, jādod iespēja uzdot jautājumus un meklēt risinājumus. Viņiem ir jāsaprot, kāpēc viņiem ir jāmācās izvilkt kvadrātsakni. Bērniem ir jāspēj iztēloties, kur viņiem tas noderēs. Uzdevumiem jābūt par to, kas ar mums visiem notiek.

- Kāpēc skolā nemāca, kā pareizi izveidot, piemēram, pirkšanas-pārdošanas līgumu?

- Protams, tas ir ļoti svarīgi. Tāpat kā sastādīt īres līgumu, cilvēkam jāmāk arī veikt komunālo pakalpojumu tēriņu aprēķinus un tamlīdzīgi. Šādi uzdevumi mums ģimnāzijā sāk parādīties – matemātikā tiek ietverti arī ekonomikas jautājumi. Process jāizveido tā, lai skolēns varētu vienkārši un vienlaicīgi iegūt zināšanas vairākos projektos. Lai tas varētu notikt, ir jāmainās izglītības sistēmai. Mums mācību saturs tiek veidots blokos, piemēram, šodien viņiem ir četras matemātikas, rīt – četras ģeogrāfijas, bet parīt – četras literatūras. Nevajadzētu būt tā, ka dienā ir septiņi dažādi mācību priekšmeti. Lai uz priekšmetu paraudzītos plašāk, ir vajadzīgs laiks.

- Vai nākotnē skolās tiks ņemtas vērā katra audzēkņa individuālās īpašības?

- Tas ir ļoti svarīgi. Ja tas netiks piekoriģēts katram individuāli, tad bērns var iepalikt. Viņam nesanāks, citi aizies tālāk, bet viņš paliks uz vietas. Jābūt individuālai pieejai.

Arī vērtējumam ir jāmainās. Nevar vienmēr visu izteikt tikai atzīmēs. Ir jāsaprot, kas sanāk un kas nesanāk, un ar to jāstrādā. Pirms novērtējuma bērns ir arī jāmotivē. Mēs izdomājām ieviest vērtēšanu pēc punktiem. Piemēram, trīs mēnešu laikā bērnam ģeogrāfijā jāiegūst 150 punkti. Ja viņš tos iegūst, tas apliecina, ka viņš lieliski orientējas attiecīgajā priekšmetā, un par to viņš saņem atzīmi. Dažādi bērni šos punktus iegūst dažādos veidos, un šāda sistēma veicina katra bērna individuālo līdzdalību mācību procesā. Punktus piešķir nevis par zināšanām, bet par līdzdalību. Kļūdas un trūkumus atklās jau kontroldarbi. Tur būs jau cita vērtēšana.

- Kādi ir galvenie reformas “Skola 2030” plusi? 

- Ir iespēja pavirzīties tuvāk daudz brīvākai skolēnu attīstībai – skolas tuvosies daudz lielākai autonomijai no vispārējām vienotām prasībām un pieejām. Šis projekts dod iespēju plānot un prognozēt skolas autonomiju kvalitatīvu mācību nodarbību un procesa izstrādē. Protams, tā ir liela atbildība, tomēr tā ir arī brīvība organizēt darba procesu tā, lai tas pēc iespējas vairāk atbilstu bērnu vajadzībām.

- Klasiskā ģimnāzija ir viena no vadošajām skolām, jums ir savas iestrādes, bet pedagogu sastāvs atbilst noteiktam kvalitātes līmenim. Tomēr vairākas citas skolas nav tik spēcīgas. Vai reforma “Skola 2030” šo plaisu nepalielinās vēl vairāk un ne tik progresīvās vienkārši nespēs šādu reformu pilnvērtīgi īstenot?

- Jums ir pilnīga taisnība, kaut kādu periodu tas būs jūtams – viņiem kaut kas nesanāks, kādu laiku viņi nevirzīsies uz priekšu. Tomēr, ja tas būs redzams, tam būs nepieciešama aktīva analīze un risinājumi. Tur viss būs atkarīgs no tā, cik gudri viss tiks organizēts no vadības skatu punkta. Lai nav vienkārši “Jauns projekts, jauna reforma – kā būs, tā būs”. Ja kaut kas nesanāks, ir jāanalizē, jānovērtē esošie resursi – vai tie ir pedagogi, viņu līmenis, viņu attieksme vai vispār pedagogu trūkums, vai arī organizācijas struktūra, kas nemainās un nav radīti atbilstoši apstākļi. Tas viss noteikti ir jāanalizē.

- Mēs runājam par “Skola 2030” kā par projektu, bet labāk parunāsim par to, kāda realitātē būs skola 2030.gadā.

- Šajā skolā mācību process notiks ļoti aktīvi, nebūs klases, bet dažādas skolēnu grupas, kas nodarbojas ar saviem projektiem, kuri ilgst noteiktu laiku, piemēram, divus vai trīs mēnešus. Šajos projektos skolēniem ir dažādi temati – tas, kas iepriekš tika dēvēts par mācību priekšmetiem.

Laiks rit savādāk – vairs nav tā, ka nosēž 40 minūtes, atskan zvans un visi dodas starpbrīdī.

Šāda procesa organizācija jau paredz, ka skolēniem no kaut kā ir jāatpūšas. Viņiem ir jākļūst patstāvīgākiem. Tā nebūs šķietama patstāvība, bet reāla – viņi varēs izvēlēties grupu, kurā piedalīties, projektu, pie kura strādāt un kurā sevi pierādīt.