Ar Ķīnu un Krieviju var sadarboties, taču jātur acis vaļā (32)

Neaizstāvot viedokli, ka Latvijā viss ir ideāli un, ka ar Krieviju un Ķīnu nav jātirgojas, tomēr paskatīsimies uz šiem jautājumiem ne no Maskavas un Pekinas perspektīvas.

Latvijas ekonomiskā situācija

Lai lasītājs(a) piedod tik lielu teksta piesātinājumu ar skaitļiem; šādu pieeju izvēlējos ar nolūku. Rakstā izmantotos skaitļus, nerunājot jau par vēl dziļāku, detalizētāku analīzi, neatradīsiet maldinātāju vētījumos par Latviju.

Latvijas makroekonomiskie rādītāji kopumā norāda uz stabilitāti. Latvijas atvērtā ekonomika ar absolūtajos skaitļos nelielo iekšējo tirgu ir visai atkarīga no ekonomiskās situācijas globālā līmenī un sevišķi ES un EEZ telpā. Laika posmā no 2011. līdz 2017. gadam Latvijas IKP vidēji pieauga par 3,5% ik gadu. 2017. gadā tas jau pārsniedza 2007. gada pirmskrīzes rādītājus. [1]

2017. un 2018. gads ir bijis straujas izaugsmes laiks ar IKP pieaugumu attiecīgi 4,6 un 4,8%. [2] 2018. gada 4. ceturksnī izaugsmes tempos bijām pat apsteiguši visas pārējās ES valstis; minētajā posmā sezonāli izlīdzinātais IKP pieaugums bija 5,6%. [3] 2019. gadā kāpuma tempi ir samazinājušies; ja gada sākumā tika prognozēta izaugsme ap 3%, tad, septembrī Latvijas Banka koriģēja prognozi uz 2,6% pieaugumu. [4]

Procesu ietekmē gan ārējie, gan iekšējie faktori. Neuzskaitot visus, pie ārējiem pieminēšu tikai ASV un Ķīnas tirdzniecības konfliktu un neskaidrības par "Brexit" procesu. Savukārt, pie iekšējiem var minēt Latvijas finanšu sektora nozares strukturālas izmaiņas. Šogad saglabājas spēcīgs privātais patēriņš un zems bezdarba līmenis – ap 6% (salīdzinājumam – 2017. gadā tas bija 8,7%); inflācija ir stabila, tā svārstās ap 3% atzīmi. [5] 

Latvijas ekonomikas pakalpojumu un ražošanas sektoros palielinās augstas pievienotās vērtības nozaru – sakaru, biznesa pakalpojumu un informācijas tehnoloģiju – daļa. [6] Vienlaikus gan jāatzīmē, ka Latvijas rūpnieku noskaņojums par nākotnes perspektīvām (konfidences indekss) ir visai piesardzīgs. [7]

2018. gadā publicētajā Ekonomikas ministrijas publicētajā “Latvijas ekonomikas attīstības pārskatā” tika norādīts, ka Latvijas eksporta apjomi ir sasnieguši līdz šim vēsturiski augstāko līmeni. 2017. gadā bija vērojama strauja investīciju izaugsme, kura pieauga par 13,1%, turpinoties arī 2018. gadā. [8]

Ir jāatzīst, ka, neskatoties uz makroekonomikas rādītāju stabilitāti, ekonomisko procesu un notikumu dinamika ārpus Latvijas nav ideāla, tas saglabā riskus Latvijas ekonomikas izaugsmei. Diemžēl saglabājas daudz izaicinājumu Latvijas demogrāfijas sfērā un mazāk aizsargātu sabiedrības slāņu sociālajā nodrošinājumā. Vairāku nozaru darbinieku algu pieaugums neatbilst viņu ekspektācijām.

Vienlaikus, saglabājas pārāk lēns darba ražīguma pieaugums attiecībā pret algu kāpumu. 2019.gada trešajā ceturksnī, salīdzinot ar 2018.gada trešo ceturksni, kopējā darba alga augusi par 9,2%. [9] Pirms pievēršanās Latvijas – Krievijas ekonomiskajai mijiedarbībai, palūkosimies, kādas tendences valda Krievijas ekonomikā.

Krievijas ekonomikas attīstība: tehnoloģiskais izrāviens vai stagnācija?

2018. gadā, kārtējo reizi stājoties valsts prezidenta amatā, Vladimirs Putins nāca klajā ar ambicioziem Krievijas ekonomikas izaugsmes plāniem, lai beidzot “nodrošinātu”, “sasniegtu”, “izrautos” utt. Runājot tā, it kā pirms tam būtu valdījis kāds cits, nevis viņš pats.

Naftas cenu kāpums ap 2005. – 2007. gadu ļāva V. Putinam vairot savu popularitāti, tomēr strukturālo reformu ir bijis par maz. Krievijai pieder aptuveni 30% no visiem pasaules dabas resursiem, tomēr valsts elitei līdz šim nav izdevies šo grandiozo priekšrocību izmantot ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai un ekonomikas modernizācijai.

Globālās krīzes rezultātā Krievijas ekonomika samazinājās 2009. gadā par 7,8%, tam sekoja mērenas izaugsmes periods. Pēc Krimas aneksijas un naftas cenu samazinājuma Krievija piedzīvoja strauju rubļa vērtības kritumu un inflācijas kāpumu. Treknajos gados uzkrātais valdības rezerves fondā strauji kusa.

Pēdējos gados Krievijas ekonomika aug par aptuveni 1,5% gadā, pateicoties augstākām naftas cenām un globālās ekonomikas attīstībai. Krievijas īpatsvars pasaules ekonomikā 2019.gadā noslīdēja līdz 3,1%, tāds rādītājs bija arī pirms V. Putina stāšanās prezidenta amatā.

Starptautiskā valūtas fonda (SVF) prognozes liecina, ka 2024. gadā minētais īpatsvars samazināsies līdz 2,8%. Šāds skaitlis radies saistībā ar prognozēm par pasaules ekonomikas izaugsmi ik gadu – ap 3% un Krievijas – ap 1,5%, tas nozīmē, ka visdrīzāk turpmākajos gados plaisa palielināsies.

Aptuveni piecus pēdējos gados Krievijas ekonomiskās politikas centrālā lieta ir bijusi stabilitātes meklēšana. Novecojušās pensiju sistēmas reforma palīdzēja neiet pa budžeta deficīta palielināšanas ceļu, tomēr vienkāršie iedzīvotāji maksāja augstu cenu par to. Reālie iedzīvotāju ienākumi krītas jau piecus gadus un 2019. gada sākumā joprojām bija zemāki nekā 2014. gadā. [10]

Somijas Bankas Pārejas ekonomiku institūts (The Bank of Finland Institute for Economies in Transition) norāda, ka Krievijas iedzīvotāju reālie ienākumi 2018. gada beigās bija par 13% zemāki nekā 2014. gadā. [11] 2019. gadā Krievijā vidējā alga bija 585 eiro, kamēr Latvijā tā 2019. gadā pārsniedz 1000 eiro.

IKP lēnais pieaugums ir saistīts ar strukturālu vājumu: liela atkarība no energoresursu sektora un nespēja modernizēt ekonomiku. 2018. gadā tik bieži skandinātā “tehnoloģiskā izrāviena” īstenošanas izredzes joprojām ir miglā tītas, jo Krievijas ekonomiskajai un politiskai elitei (cieši saaugušas un nav nodalāmas) ir labi tāpat kā ir – ar naftas dolāriem pietiek, lai saglabātu varu un pārceltu naudu uz nīstajiem Rietumiem, tur, kur drošāk, mierīgāk un prognozējamāk.

Kāpēc investēt inovācijās, ja mums un mūsu bērniem jau tāpat pietiks nekustamā īpašuma pirkšanai Spānijā un investīcijām Londonā? Modernizācija un inovāciju attīstība notiek tur, kur ir iekšējā ekonomiskā konkurence, kas dzen pēc darba ražīguma paaugstināšanas. Savukārt, Putina sistēma “dzen” uzņēmējus būt tuvāk gubernatoram vai pašam prezidentam. Šī sistēma centīsies pašsaglabāties un līdz 2024. gadam nemeklēs izmaiņas, tas, savukārt, nozīmē ekonomisko stagnāciju un naudas aizplūšanas no Krievijas turpināšanos (ik gadu no 40 līdz 80 miljardiem USD).

2008. gadā Dmitrijs Medvedevs paziņoja, ka Krievijas prioritāte būs korupcijas apkarošana. Apdomājot to vēlreiz, 2009. gadā viņš attiecās no šāda elitei bīstama mērķa un izvirzīja citu, ne mazāk ambiciozu – ekonomikas modernizāciju. Kāpēc sasniegumi šajā jomā ir visai pieticīgi? Tiesu sistēmas neatkarības trūkums neļauj ārvalstu un vietējiem investoriem justies droši par saviem ieguldījumiem. Reiderisms, [12] korupcija un telefontiesiskums [13] joprojām pastāv un neļauj nostiprināties brīvā tirgus un demokrātijas fundamentālam balstam – privātīpašuma tiesību neaizskaramībai. Neatkarīgas tiesas netiks pieļautas, jo tās varētu apdraudēt V. Putina draugu un sabiedroto pozīcijas.

Ķīnas ekonomikas izaugsme palēninās

Pirms "Re:Baltica" rakstu sērijas par Ķīnas investīciju ēnas pusi, Latvijas publiskajā telpā visbiežāk par sadarbību ar Ķīnu tika runāts kā par aizgājēju – vai nu labu, vai neko. Situācija ir mainījusies, Ķīnas kravas vagoni kavējas, Honkongā notiek nemieri un sākam domāt, vai bija vērts pārdot savu klusēšanu par Taivānu un Tibetu.

Kopš 1978. gada ekonomisko reformu iniciēšanas Ķīnas ekonomika ir piedzīvojusi strauju izaugsmi. 1992. gadā Pekina sāka atklāti publicēt valsts makroekonomiskos rādītājus. Kopš tā laika IKP ir ik gadu vidēji audzis par aptuveni 10%. Ķīnas globālais ekonomiskais, politiskais un militārais svars ir stipri pieaudzis pēdējo dekāžu laikā. Straujais kāpums ir radījis vairākus izaicinājumus: sabiedrības noslāņošanos, nevienlīdzību starp pilsētām un lauku vidi; sabiedrības novecošanās ir daļēji saistīta ar agrāko gadu viena bērna politiku.

Kopš 2012. gada IKP pieauguma tempi turpina palēnināties. Ja 2007. gadā Ķīnas ekonomika pieauga par 14,23%, tad 2018. gadā jau tikai par 6,6%. Tas, protams, salīdzinot ar pārējo pasauli, joprojām ir labs rādītājs. 2019. gada 3. ceturksnī IKP pieaudzis par 6%. Tas ir ne tikai zemākais rādītājs kopš 1992. gada, bet arī zemākais pieļaujamais kāpums atbilstoši valdības plānam, kas paredz šim periodam izaugsmi robežās starp 6,0 un 6,5%. [14] Valdības nesenie fiskālie soļi nespēja palēninājumu būtiski mazināt.

Uz eksportu orientētā Ķīnas ražošana un ar lielo infrastruktūras projektu īstenošanu sildītā ekonomika nevar visu laiku tik ātri augt. Lielākie nepieciešamie infrastruktūras objekti jau ir uzbūvēti Ķīnā, darbinieku algas ir pieaugušas, darba spēka izmaksas palielinās. Ķīnas valdības parāds ir izaudzis līdz 300% no IKP (kā optimālo ekonomisti lēš ap 60%). [15]

Ķīnas valdībai nāksies domāt, vai tā varēs atļauties pašreizējo asimetrisko ekonomisko sadarbību ar citām valstīm, proti, Ķīna izmanto brīvās pasaules valstu ekonomisko atvērtību, bet pati ārvalstu uzņēmumiem nedod tikpat daudz darbības brīvības Ķīnā. Valsts kontrole būtu šajā ziņā jāsamazina un jāļauj brīvāka konkurence Ķīnas iekšienē.

Ķīnas investīciju projekti ir jau ierasta realitāte vairākos kontinentos un daudzās valstīs. Tomēr, atskaņas ne vienmēr ir pozitīvas. Netālu no Minskas ir atvērts Baltkrievijas-Ķīnas industriālais parks “Lielais akmens”, pie kura izveides Baltkrievija un Ķīna darbu uzsāka jau 2010. gadā.

Taču joprojām baltkrievu uzņēmēji atzīst, ka “Lielais akmens” drīzāk ir politisko ambīciju demonstrēšana, nevis ekonomisko iespēju nodrošināšana vietējiem uzņēmējiem. Baltkrievijas apskatnieki “Lielo akmeni” nodēvējuši par kārtējo apliecinājumu tam, ka Ķīnas solījumi par ekonomiskās sadarbības stiprināšanu ir “tukši” un tiem reti seko būtiskas investīcijas. [16] Varbūt mēs vienkārši laiku uztveram atšķirīgi no Ķīnas kolēģiem?

Nesimetriskā sadarbība un asā vara

Latvijas un Ķīnas sadarbība notiek gan divpusēji, gan Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu un Ķīnas sadarbības formātā un “Joslas un ceļa” iniciatīvas ietvaros. Ķīna ir lielākais Latvijas tirdzniecības partneris Āzijā. 2018. gadā Latvijas – Ķīnas tirdzniecības bilance bija negatīva: eksportējām uz Ķīnu daudz mazāk (149,34 milj. EUR) nekā importējām no tās (490,45 milj. EUR). [17]

Turklāt imports no Ķīnas 2018. gadā pieauga straujāk (par 4,7%) nekā eksports (11,49 %), tātad mums neizdevīgā tendence vēl vairāk pastiprinās. Uz asimetriju tirdzniecībā ar Ķīnu norāda arī pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica: “[..] pēc piecu gadu ciešākas sadarbības, izņemot dažas valstis, kopumā rezultāti nav Centrāl- un Austrumeiropas valstīm iepriecinoši. Tirdzniecība attīstījusies lēnāk un nesabalansētība pat pieaugusi – imports uz Centrālās un Austrumeiropas valstīm no Ķīnas pieaudzis daudz straujāk nekā šo valstu eksport uz Ķīnu.” [18]

Asimetrija ir viens no atslēgas vārdiem ne tikai ekonomiskajā sadarbībā ar Ķīnu, bet publiskajā diplomātijā, ko autoritāru valstu izpildījumā var dēvēt par aso varu. Krsitofers Volkers (Christopher Walker) un Džessika Ludviga (Jessica Ludwig) 2017. nāca klajā ar risinājumu, piedāvājot maigu varu autoritāro valstu izpildījumā saukt par aso varu (sharp power).

Minētie eksperti norādīja, ka lai gan lielākā daļa izmantoto metožu maigās varas un asās varas gadījumā ir līdzīgas, tomēr asā vara “sadur, sadragā un caurumo mērķa zemju politisko un informācijas vidi”.[19] Autoritārās valstis, izmantojot maigās varas instrumentus, nespēj attiekties no savas varas autoritārā rakstura, kur cenzūrai un pašcenzūrai ir nozīmīga loma.

Minētie autori raksta, ka asā vara vienmēr darbojas asimetriski – savā valstī netiek pieļauta viedokļu brīva paušana, vārda un pulcēšanās brīvība tiek ierobežota. [20] Toties mērķa zemju valdības tiek asi kritizētas, ja kāda valsts cenšas ierobežot autoritārās valsts propagandu.

Kas ir Ķīnas asās varas mērķis Latvijā? Lai pieņemam, ka pastāv “viena Ķīna, divas sistēmas”. Tā neparedz suverēnas Taivānas un neatkarīgas vai vismaz reāli (ne tikai uz papīra) autonomas Tibetas pastāvēšanu. Nu un vēl, – lai nekritizējam Ķīnas komunistus par kristiešu diskrimināciju un cilvēktiesību neievērošanu! 2018. gada beigās pasaulē darbojās 548 Konfūcija institūti, kuru mērķis ir popularizēt Ķīnas kultūras sasniegumus. [21]

Ķīnas komunisti bija pietiekami gudri, lai maigās (un asās) varas īstenošanai paredzēto organizāciju nenosauktu par “Mao institūtu”, tomēr, tas būtu godīgāk, jo aiz skaistās publiskās diplomātijas fasādes stāv režīms, kas diskriminē uigurus, ignorē cilvēktiesības un nenodrošina pilnu reliģisko brīvību Ķīnas kristiešiem. Arī Krievijas televīzijas un citu t.s. mediju masveidīgā klātbūtne Latvijā ir spilgts asimetriskuma piemērs, kas atgādina, ka Latvija ne tuvu nespēj ietekmēt sabiedrisko viedokli Krievijā, cik Maskava – Latvijā. Ekonomiskajā sfērā tipiskākais piemērs šajā ziņā ir dabasgāzes iepirkšana no Krievijas.

Sadarbojamies, bet turam acis vaļā

Latvija nepāraudzinās lielo Ķīnu un plašo Krieviju; vēlamies sadarboties, bet tikai tādā veidā, ka mūsu autoritārie sadarbības partneri necentīsies ietekmēt mūsu izpratni par demokrātiju un nemēģinās ierobežot runas brīvību Latvijā. Par mēģinājumiem to darīt Baltijas valstīs vairāk var vairāk lasīt "Re:Baltica" analītiskās žurnālistikas rakstu sērijā par Ķīnas ietekmi. [22]

Neskatoties uz Ķīnas demonstrēto interesi ekonomiskās sadarbības veicināšanā, tā ir jāvērtē piesardzīgi. Visticamāk, Ķīnas investīcijas Latvijā “nāks komplektā” ne tikai ar Ķīnas politiskajām interesēm, bet arī ar imigrācijas pieaugumu no Ķīnas, kā rezultātā nāks klāt vēl riski, kas saistīti ar “paralēlās sabiedrības” veidošanos un Latvijas sabiedrības saliedētības problēmām.

Kā liecina citu valstu pieredze, ļoti bieži Ķīnas gatavība veidot ciešāku ekonomisko sadarbību tālāk par plāniem un runām netiek īstenota. Papildus minētajam vēl jāņem vērā attālinātās spiegošanas iespējas ar Ķīnā ražotu programmu un gudro ierīču palīdzību.

Par sadarbības riskiem ar Krieviju jau daudz ir rakstīts un runāts. Nelielu (un arī lielu – ne) uzlabojumu ekonomiskās sadarbības jomā dēļ, neesam gatavi atteikties no mūsu fundamentāliem principiem valodas, pilsonības un izglītības sfērās. Diemžēl riski sadarbībā ar Krieviju tuvākajos gados drīzāk pieaugs nevis mazināsies.

2024. gads kā robežšķirtne var radīt turbulenci Krievijā jau dažus gadus pirs brīža, kad uzzināsim, ko ar savu varu darīs Vladimirs Putins. Kas mums atliek? Pašreizējie ekonomiskie rādītāji gan Latvijā, gan EEZ valstīs apliecina, ka šis ārējās ekonomiskās sadarbības vektors ir jāsaglabā kā prioritārs.

Tas neizslēdz nepieciešamību vienlaikus turpināt ārējo investīciju Latvijā avotu diversifikāciju un jaunu eksporta tirgu meklēšanu Latvijas precēm ārpus Eiropas.

-----