Kols maldina, interpretējot Stambulas konvenciju (18)

Latvija ir to dažu valstu vidū, kuras nav ratificējušas Stambulas konvenciju. Saeimas deputāts un Ārlietu komisijas vadītājs Rihards Kols (Nacionālā apvienība) Latvijas Radio skaidrojis, kāpēc Nacionālā apvienība to neatbalstīs, un sacījis:

“Gadījums, ja krievs sit savu sievu latvieti, tā ir vardarbība, bet, ja latvietis sit sievu krievieti, kas ir minoritāte, tā jau ir vardarbība vainu pastiprinošos apstākļos. Tā ir viena no kontroversālajām sadaļām šajā dokumentā.”

NA nostāja pret Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu jeb Stambulas konvenciju vienmēr bijusi nelokāmi noraidoša, taču arguments, ka tā diskriminē pēc tautības, tās retorikā izskanējis pirmoreiz. Re:Baltica jautāja Kolam, kas tieši ļauj šādu secinājumu izdarīt.

Deputāts norādīja uz konvencijas 46.panta “c” punktu un tā skaidrojumu dokumenta paskaidrojošajā ziņojumā. Konvencijā teikts, ka tās dalībvalstis pieņem normatīvos aktus vai veic citus pasākumus, lai noteiktās situācijās varētu tikt konstatēti atbildību pastiprinoši apstākļi.

Viena no tiem – “nodarījums izdarīts pret personu, kura ir neaizsargāta īpašu apstākļu dēļ”. Savukārt paskaidrojošajā rakstā pa vienu no šādām personu grupām “tiek atzītas personas, kuras pieder nacionālajām vai etniskajām minoritātēm,” norāda Kols.

“Atbilstoši interpretācijai, par atbildību pastiprinošu apstākli var uzskatīt upura piederību nacionālajai vai etniskajai minoritātei – nevis, kā šobrīd atrunāts Latvijas Krimināllikumā, ja noziegums izdarīts šādu motīvu dēļ. Attiecīgi konkrētā norma var tikt uztverta strīdīgi, un Stambulas konvencijas ratificēšana paredzētu būtiskus labojumus Krimināllikumā, lai integrētu iepriekšminētos punktus,” deputāts skaidro savu teikto.

Stambulas konvencijas paskaidrojošā ziņojuma 87.punkts:

Šī daļa papildina 4. panta trešajā daļā minēto diskriminācijas aizliegumu, paredzot pozitīvu rīcību, proti, nodrošināt, lai, veicot jebkādus preventīvos pasākumus, īpaši tiktu risinātas un ņemtas vērā neaizsargāto personu vajadzības.

Vardarbības izdarītāji bieži šādas personas izvēlas par mērķi, jo viņi zina – maz ticams, ka tās spēs aizstāvēties vai lūgt kriminālvajāšanas uzsākšanu pret vardarbības izdarītāju vai citādi izlīdzināt nodarīto pārestību šo personu stāvokļa dēļ.

Šajā Konvencijā par neaizsargātām tiek atzītas šādas personas: sievietes grūtniecības stāvoklī un sievietes, kam ir mazi bērni, personas ar invaliditāti, tostarp personas ar garīgiem vai kognitīviem traucējumiem, personas no laukiem vai attāliem rajoniem, narkotisko un psihotropo vielu lietotāji, prostitūtas, personas, kuras pieder nacionālajām vai etniskajām minoritātēm, migranti, tostarp nereģistrēti migranti un bēgļi, geji, lesbietes, biseksuālas personas un transpersonas, kā arī personas, kas inficētas ar HIV, bezpajumtnieki, bērni un gados veci cilvēki.

Kolam ir taisnība – paskaidrojošajā ziņojumā patiesi minēta arī potenciālā upura piederība nacionālai vai etniskai minoritātei. Taču deputāts nepiemin šajā dokumentā sniegto kontekstu. Proti, tajā teikts, ka minētās personu grupas ir “orientējošs iespējamo neaizsargāto personu uzskaitījums”. Tāpat paskaidrots mērķis: “Vardarbības izdarītāji bieži šādas personas izvēlas par mērķi, jo viņi zina – maz ticams, ka tās spēs aizstāvēties vai lūgt kriminālvajāšanas uzsākšanu pret vardarbības izdarītāju vai citādi izlīdzināt nodarīto pārestību šo personu stāvokļa dēļ.”

Lai gan Kols izcēlis etnisko piederību, “orientējošais iespējamo neaizsargāto personu uzskaitījums” ir daudz plašāks: grūtnieces un sievietes, kam ir mazi bērni, personas ar invaliditāti, tostarp personas ar garīgiem vai kognitīviem traucējumiem, personas no laukiem vai attāliem rajoniem, narkotisko un psihotropo vielu lietotāji, prostitūtas, personas, kuras pieder nacionālajām vai etniskajām minoritātēm, migranti, tostarp nereģistrēti migranti un bēgļi, geji, lesbietes, biseksuālas personas un transpersonas, kā arī personas, kas inficētas ar HIV, bezpajumtnieki, bērni un gados veci cilvēki.

Latvijas Universitātes asociētā profesore Kristīne Dupate Re:Check norādīja, ka Kola teiktais ir tiesību interpretācija pretēji to jēgai. “Tas darbojas tikai gadījumos, kad minētā iemesla dēļ (piemēram, bēgļa statuss, piederība etniskajai minoritātei utt.) personu nostāda neaizsargātākā vai atkarības situācijā attiecībā pret varmāku,” norāda Dupate, sakot, ka Latvijas realitātes kontekstā nav nekāda pamata apgalvot, ka piederība kādai etniskajai minoritātei nostāda personu neaizsargātākā vai atkarības pozīcijā.

Neaizsargāta pozīcija varētu būt vien tad, ja, piemēram, valodu nezinošs indieties ir precējies ar latvieti, viņam nav darba un savu ienākumu un viņam ir tiesības uzturēties Latvijā tikai sakarā ar laulību. “Izmantojot šo pilnīgo atkarību, LV pilsone katru dienu savu vīru sit,” iespējamo vardarbību, kurā varētu būt atbildību pastiprinoši apstākļi, raksturo Dupate.

Jānorāda, ka Latvijas Krimināllikums jau tagad nosaka, ka nozieguma izdarīšana pret personu, izmantojot personas atkarību no vainīgā, ir atbildību pastiprinošs apstāklis. Tāpat par tādu tiek uzskatīta nozieguma izdarīšana, izmantojot personas bezpalīdzības stāvokli.

Secinājums: Konvencija runā par atbildību pastiprinošiem apstākļiem, un tās skaidrojumos personas piederība nacionālajām vai etniskajām minoritātēm patiesi minēta kā viena no “orientējoši iespējamo neaizsargāto personu” pazīmēm. Taču veids, kādā Kols interpretē šo normu, ir maldinošs, jo neatbilst Latvijas realitātei un skaidrojumos minētajai būtībai attiecīgā panta jēgai – papildu atbildību prasīt par vardarbību, kas vērsta pret bezpalīdzīgā vai atkarības stāvoklī esošām personām, kas nespēs aizstāvēties vai lūgt kriminālvajāšanas sākšanu.