Kā fiziķis 1953. gadā vilciena tualetē nejauši aizmirsa slepenus ūdeņraža bumbas plānus (13)

Par spīti pazaudētajiem dokumentiem, ūdeņraža bumbas izstrāde un izmēģinājumi turpinājās, vainagojoties ar slaveno bumbas izmēģinājumu 1954. gadā Bikini atolā. Negadījumu ar dokumentu vilciena tualetē, kodolieroču vēsturi, kā arī to, kā tā laika gaitā ir deklasificēta, vietnē “Physics Today” aprakstījis vēsturnieks Alekss Velleršteins.

Nav pierādījumu, ka pazaudētie dokumenti jebkad nonāca ienaidnieku rokās. Visticamāk, tos vienkārši savāca un izsvieda atkritumos apkopēja vai kāds cits vilciena apkalpes personāls. Arī tas, ka fiziķis dokumentus bija iepakojis divās nemarķētās aploksnēs, padarīja grūtāku noskaidrošanu, kuram pasažierim tās pieder. Bet iedomājies cilvēku, kurš tualetes kabīnē atrod nevis avīžu žūksni, bet gan nācijas slepenākos un nozīmīgākos dokumentus.

1953. gadā ūdeņraža bumba bija gigantisks jaunums. ASV centās pārspēt Padomju Savienību kodolieroču izstrādē un radīja ūdeņraža bumbu, kas bija plats solis dziļāk iznīcībā.

Ūdeņraža bumba ir 1000 reizes spēcīgāka par parasto atombumbu, tāpēc šāda veida dokumentu pazaudēšana varēja izrādīties katastrofāla.

Velleršteins savā pētījumā skaidro, ka ūdeņraža bumba toreiz bija arī nozīmīgs politisks sasniegums. Pēc tam, kad ar atombumbām tika iznīcināta Hirosima un Nagasaki, šāda veida ieroči ātri vien spēja polarizēt politiskos viedokļus.

Ūdeņraža bumbai, kas tika izmēģināta 1952. gadā, bija nepieciešama 80 tonnas smaga kriogēnā kamera, lai visus materiālus bumbā uzturētu vajadzīgajā stāvoklī; turklāt to bija ļoti grūti pārvadāt. Par spīti tam, ķīmiskā reakcija, kas veidojās ūdeņraža bumbā, bija labs pamats tālākai ieroča attīstībai.

Tā ir skaista ironija, ka slepenā informācija par pasaulē nāvējošāko ieroci pazuda tualetē. Lai arī Vīlera dokumenti nekad nenokļuva ienaidnieka rokās, tomēr panika par šādu kļūmi bija ļoti, ļoti liela.