"Vingruma" Ainars: man patīk, ka bikšu jostai jau ar diviem jauniem caurumiem ir nodarbe bijusi

Pamazām saprotu jēgu šim “Vingruma maratona” pasākumam, tomēr, teikšu godīgi, sāku nogurt. Ne tāpēc, ka maratona slodze būtu par lielu. Man patīk pamazām sajust, ka varu lielākus svarus pievārēt. Šis būs mazliet cits stāsts. Par jēgu, kādēļ daru šo un citas lietas.

Kā jau, iespējams, būsiet nojautuši, man ir lieliski draugi deju kolektīvā “Sidrabi”. Mēs pirms pāris nedēļām iebraucām dziļi mežā. Nē, ne tādā ziņā, ka apmaldītos, bet reāli, mums tur vajadzēja. Druvienas pagastā. Pa ceļam visriņķī bija pilnīgs “Purvītis”, kurš gleznotājs, ar skatus pavadošajiem tekstiem, ka pa Vecpiebalgas ceļiem noteikti vasarā jāizbrauc. Nu skaisti bez gala, kur vien acis met! Braucām ne jau skatus baudīt, bet ar nolūku velna bungas taisīt. Stāsts tāds, ka Skolēnu dziesmu un deju svētkos, kas nākamvasar, dejos vidējās paaudzes kolektīvi ar dažāda vecuma bērniem un jauniešiem, tā notiek katru reizi. Šajā gadījumā ir paģērēts, lai katrs kolektīvs pats uzmargotu vai iepirktu velna bungas un tādu tā kā mazu veļas dēlīti, pa kuru ar kociņu dažādus trokšņus var darīt, – tas ir robdēlis. Savukārt velna bungas ir koka žāklis, kurā ievērtā stīgā vai stieplē savērti zvārguļi, trejdekšņi vai jebkādi citi grabuļi, kas skan un šķind. Tā kā mums šķita, ka bez priekšzināšanām neko jēdzīgu paveiksim, nolēmām doties uz meistarklasi, sak, mums parādīs, kā tas vispār notiek, un pamatā pie bungām tiksim.

Tātad aizdevāmies it kā ne tālu, 160 km no Rīgas, bet reāli dziļi mežā pie Ģirta Laubes. Paši gājām mežā meklēt izejmateriālu, paši mizojām koku, griezām zvārguļus no misiņa plāksnēm, paši likām to visu kopā, respektīvi – pulksten 6:30 startēju no mājām un 23:30 atgriezos. Pulkstenis nesaskaitīja mega kalorijas, kas būtu patērētas, tikai ap trim tūkstošiem. Toties bija visa diena, no rīta atkal pulksten 6:30 jāstartē sevi, lai no rīta dotos uz darbu, pēc tam deju mēģinājums, un tad jau vairāk nekā četri tūkstoši kaloriju pulkstenī. Un tā regulāri, ap trim vai četriem tūkstošiem dienā. Jo mazāk reāli nesanāk. Cik dienas laikā izdodas uzņemt – kas to lai zina, jo, kā jau rakstīju pirms pāris nedēļām, baigi neskaitu. Tikai tik, cik cenšos ievērot pamatprincipus.

Tad nu atgriežoties pie šī ieraksta sākuma un saistības ar “Vingruma maratonu”. Mani reāli ik pa laikam nogurdina kopējā slodze ar trim maratona treniņiem un vismaz diviem deju mēģinājumiem nedēļā. Zinu, ka aiznākamajā nedēļā būs divi mēģinājumi dažādās un divi koncerti vienā dienā. Plus visas dienas maiņas darbā. Un vēl trīs treniņi. Grozies kā gribi, piecas slodzes dienas nedēļā vismaz. Vai pat sešas. Ir brīžiem bezspēks.

Un te vēlreiz godmaniskais BET. Es noteikti vēlreiz brauktu līdzīgā pasākumā ar “Sidrabiem”! Kaut vai tikai tādēļ, lai redzētu pārgurušā Mārtiņa sejā pēc 200 mazu zvārgulīšu izgriešanas no misiņa loksnes lepnumu pēc tam, kad katrs no tiem skanēja. Lai pats izjustu lepnumu par Baibu, Kristīni, diviem Jāņiem, Valdi, Matīsu, ka mēs kopā to spējām paveikt! Tieši tāpat es noteikti vēlreiz iesaistītos “Vingruma maratonam” līdzīgā pasākumā, jo tas liek man iet pāri sev, atklāt jaunas paša spējas. Pārkāpt pāri savai komforta zonai, kas bieži vien ir tikai slinkums. Un jā – man patīk, ka bikšu jostai šo nedēļu laikā jau diviem jauniem caurumiem ir nodarbe bijusi. Un tas man personīgi ir svarīgs rādītājs.