"Vingruma" Ieva: kopš 5.oktobra ir pazuduši jau gandrīz 10 kg!

Šī nedēļa kopumā bija izaicinājumiem pilna. Uz neilgu laiku esmu ārzemēs un rosos virtuvē - gatavoju ēst 30 cilvēkiem, un līdz ar to arī virkne lietu, kas traucē uzņemtajam kursam. Bet par visu pēc kārtas.

Teorētiski nedēļā paveicu četrus treniņus, kā parasti. Un tomēr - tikai divus no tiem zālē un vēl pa virsu arī piegādātā ēdiena izkraušana (ņemšanās ar dažādiem smagumiem vismaz pusotras stundas garumā) un divas garenas pastaigas Berlīnes ielās.

Pirmdienā biju pavingrot, un tiešām no sirds prieks, ka beidzot varu izmantot skrejceliņu un citus trenažierus kardiotreniņa veikšanai - interesantāk, izaicinošāk un vispār nejūtos kā uz noraidīto soliņa apsēdināta (lasi - uz sēdošā riteņa). Nezinu, kāpēc, bet pirmdienu treniņi vienmēr visgrūtākie. Varbūt tāpēc, ka brīvdienu slinkums ievilcies vai kas? Jebkurā gadījumā - nedēļas sākumā mazliet padarbojos, pasvīdu un pamodos priekš jaunās nedēļas. Tā sakot, uzkačāju enerģiju (jo musīšus es vispār daudz nekačāju). Un jāsaka, zāle darba dienas rītā ir vēl daudz tukšāka nekā sestdienā, bet sestdienas tomēr ir un paliek manas mīļākās vingrošanas dienas:) Šajā laikā vingrojot īpaši domāju par to, ka jānodarbina sevi pēc iespējas cītīgāk, jo nezinu, kas mani sagaida dienās pēc tam.

Otrdienā mazliet steidzīgi devos uz treniņu - iesildīties pirms tam neizdevās, jo biju darba intervijā (bet kompensēju ar kardio pēc treniņa). Elīna paskaidroja, ka, ceļojumā esot, nav nepieciešamības īpaši doties uz zāli - pietiekot ar garām, aktīvām pastaigām un pāris vingrojumiem muguras sāpju mazināšanai, ja tādas rodas pēc visas dienas virtuvē. Pēc treniņa un pirms došanās uz Vāczemi - jānosveras. Nebiju gaidījusi tik spīdošu rezultātu - par spīti garajai dienai manu seju rotāja milzīgs smaids un prieks, ka IR PROGRESS! Ko man Normunds pastāstīja? Pa nedēļu manis kļuvis par 1,9 kg mazāk! Vēl pati nesaprotu, kā tas var būt, bet ok - ticēsim svariem! Katrā ziņā vēl labāk izklausās tas, ka kopš 5.oktobra ir pazuduši jau gandrīz 10 kilo. Tie taču ir veseli divi pieclitrīgie ūdens bačuki! Nespēju noticēt. Bet ļoti ļoti priecājos un gaidu, kad sasniegšu skaitli, kas ir zem 130 kg. Man pašai tas uzlikts kā tāds īpašs sasniegums un mērķis - tas ir svars, kas man bija pirms desmit gadiem. Tāds pirmais mazi lielais solītis ceļā uz veselību.

Nākamajā dienā sākās mans pēdējo mēnešu lielākais pārbaudījums. Uz pusotru nedēļu esmu ārzemēs un šo laiku gatavošu ēst cilvēkiem. Jau zināju, ka būs grūti, un, šeit esot, bažas pilnībā apstiprinājās. Pirmajās dienās grūtākais bija spēt turēties pie veselīgām maltītēm, kad savas (vai jebkuras citas) virtuves nav blakām. Attiecīgi - pazūd maltīšu regularitāte, pazūd spēja izvēlēties veselīgākās opcijas, jo, pa pilsētu klaiņojot, kārdinošā kebabu smarža ātri vien rada izsalkuma sajūtu. Teikšu godīgi - par tādu īstu Berlīnes kebabu biju sapņojusi jau kādu brīdi, un pēc pirmā treniņa ielās (nogāju nedaudz vairāk par 7 kilometriem, bet 5 no tiem - ātrā tempā) ļāvu sev šo prieku. Secinājums: garšīgs līdz aptuveni trešdaļai, pēc tam jau noķeru sāta sajūtu, bet ieaudzinātās manieres neļauj atstāt šķīvi neizēstu. Rezultāts - mazliet pārēdusies un mazliet ne-tik-priecīga dodos māju virzienā un kārtējo reizi saprotu, ka līdz šim ierastie porciju izmēri ēstuvēs ārpus mājām noteikti vairs nav manā izmērā. Jāatceras pasūtīt mazākas porcijas vai nepasūtīt vairākas lietas vienlaikus!

Šis viss notika dienās, kurās cilvēkus vēl nebaroju. Tikai pēc tam sākās īstie pārbaudījumi. Protams, tiekot pie savas virtuves, daudz vienkāršāk sev, piemēram, brokastīs pagatavot tik vārītu olu un salātiņus un ko tik sirds kāro, bet galvenais - veselīgu. Un tomēr pārējā diena aiziet vienā skriešanā, gatavošanā un pamatīgi jūtu fizisko piepūli. Īpaši jūtu mugurā. Un šis nogurums rada nespēku un nespēju, piemēram, vakarā turpināt skaitīt un svērt katru savu maltīti. Mēģinu iziet uz nedaudz iegājušiem “instinktiem”, bet esmu pilnīgi pārliecināta, ka kontroles pār dienā apēsto kaloriju daudzumu man NAV. Baidos par to, ka viss smuki pazaudētais līdz braukšanai mājās būs atnācis atpakaļ. Turu īkšķus, lai tā nav un vismaz daļu dienas turos rāmjos.

Šodien pamodos ar sajūtu, ka kaut kas nav pareizi, un sapratu, ka jāiziet garajā pastaigā. Vēl mazliet pietrūka, jo bija jāskrien atpakaļ, bet vispār gandrīz no laimes apraudājos. Pāris dienas nav vingrots, un šī svaiguma sajūta un kristālskaidrais prāts bija tieši tas, kas vajadzīgs! Un visa atlikusī diena arī līdz ar to līdzsvarotāka un visi citi darbi - produktīvāki.

Kopsummā šīs nedēļas atklāsme ir šāda: ja vēlos uz sava ķermeņa sakārtošanu koncentrēties pilnvērtīgi, man tā uz kādu laiku jāpadara par svarīgāko lietu savā dzīvē. Šāds darbu brauciens noteikti grauj sasniegto progresu... Bet nevar noliegt, ka arī spilgti parāda “īsto dzīvi” jeb izaicinājumus, kas arvien spilgtāk iezīmēsies tieši pēc Vingruma maratona absolvēšanas. Viela pārdomām un laiks šovakar pelnītai atpūtai...