Emanuels Makrons

2017. gadā Emanuēls Makrons nonāca pie varas ļoti zīmīgā laikā. Tieši pirms gada bija noticis «Brexit» referendums un arī ASV prezidenta vēlēšanas. Abos šajos notikumos uzvarēja spēki, kuri bija pret tradicionālajām Rietumu pasaulē valdošajām vērtībām – brīvo tirgus ekonomiku, ciešāku integrāciju, cīņu pret klimata pārmaiņām un citiem elementiem. Pret Makronu cīnījās eiroskeptiski noskaņotā Marina Lepēna, kura savā priekšvēlēšanu kampaņā bija paudusi gatavību izstāties no Eiropas Savienības. Tādējādi daudzi baidījās, ka populisma gājiens varētu turpināties un tiktu apdraudēta visa bloka eksistence.

Tādējādi iepriekš minētās vērtības atbalstošais Makrons daudziem bija sava veida glābšanas riņķis. Viņš simbolizēja tradicionālo spēku spēju pretoties populistu sludinātajām pārmaiņām. Tomēr jau pēc neilga laika izrādījās, ka viss nav tik rožaini, kā varētu likties. Prezidents saskārās ar tā saucamajiem Dzelteno vestu protestiem un bija spiests atzīt, ka viņa reitingi ir noslīdējuši līdz ļoti zemam līmenim.

Tomēr Makrons ir izrādījies ļoti aktīvs ārpolitikā un pat ir parādījušās spekulācijas, ka Vācijas desmitgadi Eiropas Savienības politikā varētu aizstāt Francijas desmitgade. Par to liecina gan viņa centieni risināt Irānas jautājumu, gan aktīvā iesaiste klimata pārmaiņu novēršanā, gan arī brīvās tirdzniecības izaicinājumu risināšana. Tiesa, daudz kas būs atkarīgs no tā, kādas būs Lielbritānijas attiecības ar Eiropas Savienību pēc “Brexit” un Vācijas vadība pēc Merkeles.