Kāpēc bērni patiesībā tic Ziemassvētku vecītim? (3)

Uz šo jautājumu un to, vai atbilde varētu mums palīdzēt labāk saprast, kas ir īsts un kas nav, izdevumā “The Conversation” cenšas atbildēt psihologs Roans Kepetanijs.

Bērni ir saprātīgas būtnes

Kāds varētu domāt, ka bērni ir īpaši jūtīgi un uzņēmīgi pret visu fantastisko. Lai arī tie nav pilnīgi meli, tomēr ir zināms, ka bērni ļoti bieži izrāda ļoti saprātīgu un skeptisku uzvedību, tāpēc pārliecināt tos ticēt kaut kam fantastiskam bez pamatīgām pūlēm ir ļoti grūti.

Kādā pētījumā, kas tiek saukts par “Princeses Alises” pētījumu, zinātnieki bērniem pastāstīja par neredzamu iedomu princesi Alisi, kas tajā brīdī atrodas istabā un sēž blakus krēslā. Pēc tam bērnus atstāja vienus, dodot iespēju krāpties, lai iegūtu atalgojumu. Kamēr daži no bērniem lūkojās tukšā krēsla virzienā, citi “neredzamo” meiteni neņēma vērā. Rezultātā statistisko pierādījumu par to, ka šis izdomājums kaut kādā veidā ietekmē bērna uzvedību, nebija.

Pastāv arī “Saldumu raganas” pētījums. Tajā divi atšķirīgi pieaugušie divos atsevišķos gadījumos apmeklēja skolu, pastāstīja bērniem par Saldumu raganu un parādīja tās fotogrāfijas. Bērniem viņi pastāstīja, ka Saldumu ragana apmainīs bērnu konfektes pret rotaļlietām, ja vien bērni noturēsies un neapēdīs savus saldumus, kas bērniem nav viegls uzdevums. Bērnu vecākiem arī bija jāizliekas, ka viņi pa telefonu zvana Saldumu raganai. Rezultātā bērni noticēja Saldumu raganai, un daži no tiem šo ticību saglabāja arī pēc gada.

Galvenā atšķirība starp šiem diviem pētījumiem ir, cik daudz pūļu pieaugušie pielika, lai bērnu par kaut ko pārliecinātu. Bērni ir jūtīgi pret pūliņiem, un tam ir labs iemesls.

Darbi runā skaļāk nekā vārdi

Bērnība ir unikāls, evolūcijas rezultātā radies dzīves posms, kurā seksuālais briedums ir kavēts, lai varētu attīstīties smadzenes un cilvēka sociālās spējas. Vēsturiski, lai iemācītos kaut ko, ko tu neesi tiešā veidā piedzīvojis, ierasts paļauties uz liecībām. Bērni spēj atšķirt fantāziju no vēstures, novērtēt pierādījumu spēku, kā arī dod priekšroku apgalvojumiem, kam ir zinātnisks pamatojums.

Teorija liecina, ka rituāli var būt īpaši ietekmīgs liecības veids. Teorijas autors Džo Henrihs saka, ka tiem, kuri mācās, piemēram, bērniem, būtu jāvērš uzmanība uz pieaugušo uzvedību un jāvēro, vai viņu vārdus apstiprina darbi.

Ziemassvētku vecītis ir ļoti labs piemērs pieaugušo apzinātai darbībai kulturālā rituālā. Ziemassvētku vecītim ir jābūt īstam, jo citādāk – kāpēc vecāki rīkojas saskaņā ar to? Triks, protams, ir tāds, ka mēs bērniem nemitīgi atgādinām, ka eglīte, dāvanu saraksti, cepumi un piena glāzes ir priekš Ziemassvētku vecīša, nevis eksistē tāpēc, ka ir tāda tradīcija.

Pārliecības radīšana ir nav viegla

Ņemot vērā, ka Ziemassvētki ir piesātinājuši mūsu kultūru, tie tiek uztverti pašsaprotami. Un tāpēc, ka Ziemassvētku vecīša eksistence ir meli, ko mēs stāstām saviem bērniem, mēs to neuztveram kā pieaugušo tēmu. Tomēr gan Ziemassvētku vecītis, gan paši Ziemassvētki var mums ļoti daudz ko iemācīt par mums pašiem un to, kā mēs saprotam realitāti.

Ziemassvētku vecītis, zobu feja un Lieldienu zaķis kaut kādā veidā ir unikālas parādības, jo pieprasa dalību sociālajās normās un kulturālos rituālos tādā veidā, kādā citas pārdabiskas figūras to nedara.

Bērnus mazāk mulsina tas, kas ir vai nav īsts, bet viņi ir jūtīgi uz dažādajām niansēm, ko sniedz pieaugušie.

Ja runā par Ziemassvētku vecīti, tad mēs ne tikai runājam par viņu, bet veicam neskaitāmas darbības, kas varētu šķist pārāk dārgas un grūtas, ja mēs melotu. Pētījumā teikts, ka tēli, kas visvairāk ir asociēti ar rituāliem, visvairāk tiek uztverti kā reāli. Pat reālāki nekā, piemēram, dinozauri vai citplanētieši.

Bērni ir jūtīgi attiecībā uz mūsu darbībām – dziesmu dziedāšana, mirušu koku uzstādīšana dzīvokļos, piena un cepumu atstāšana uz kamīna malas utt. Bērni to visu vēro, un rezultātā viņos rodas ticība. Mamma un tētis to taču nedarītu, ja viņi tam neticētu, tātad – Ziemassvētku vecītis ir īsts.