"Vingruma" Ieva: gribi tievēt? Patērē vairāk, nekā apēd! Tieši tik vienkārši!

Īss kopsavilkums par šajā laikā piedzīvoto un sasniegto. No 5.oktobra līdz 14.decembrim paveicu 36 treniņus, katru no tiem vidēji 2h garumā, un gandrīz visās nedēļās tie bija četri treniņi nedēļā. Un ar prieku un lepnumu, bungu rīboņas pavadībā, paziņoju savu lielo sasniegumu - esmu atbrīvojusies no 12,1 kg! No 144 kilogramiem uz 131,9 ! Pati vēl joprojām nespēju noticēt! Šis ir tik ļoti tuvu tam skaitlim, ko savā galvā biju izdomājusi kā utopiski ideālo rezultātu (130), ka jūtos tiešām lepna. Un priecājos, ka tas bijis krietni vienkāršāk, nekā šķita pirms tam. Kas ir manas galvenās atziņas un pieejas savu ieradumu mainīšanā un dzīves uzlabošanā (a.k.a. ko man ir iemācījusi Vingruma skola?)

Cilvēka ķermenis ir kā mašīna! Jāielej pareizā degviela (gudrs un veselīgs uzturs, kas nozīmē arī reizēm ar mēru ļaut sev panašķoties ar to, kas ļoti ļoti prasās!), jāizkustina (lai “dzelži” neierūsē un galva arī skaidra), jāatpūtina (miegs, miegs, miegs!) un jāparūpējas par garīgo veselību (un neaizmirst par to, ka esam sociālas būtnes un savstarpējās saiknes ar citiem ir ļoti no svara!). Vingruma maratonā atkal un atkal atskārtu, ka brīžos, kad gribas apstāties vai garastāvoklis slikts, jāpavēro šie četri rādītāji, jāpieregulē trūkstošais un viss uzlabojas! Tātad - mācījos un iemācījos arī labāk sadzirdēt to, ko saka mans mašiņš un kurā brīdī kura no lampiņām brīdina par vienu vai citu trūkumu.

Viena no galvenajām lietām, ko iemācījos, un vēl joprojām apbrīnoju šī principa vienkāršību, ir: gribi tievēt? Patērē vairāk, nekā apēd! Tieši tik vienkārši! Jo šajās nedēļās tik daudz reižu esmu grēkojusi, bet neatkarīgi no konkrētās dienas/nedēļas progresa kopumā svars turpināja kristies (un jā, noteikti nevajag svērties katru dienu! Tas bojā garastāvokli:).

Režīms, režīms, režīms. Maltīšu plānošana iespēju robežās, treniņu ieplānošana nedēļas griezumā. Laicīga paēšana un brokastu ēšana pusstundu pēc pamošanās, lai ir dienai spēks. 7-8 stundas miega. 1,5 stundas pirms treniņa neēst, bet pēc treniņa iemest kaut ko vēderā, lai paceļas cukura līmenis. Svētdienās atskaitīties dienasgrāmatā un izvērtēt arī personīgo izaugsmi... Mūsu prāts ir tā veidots, ka, sagaidot kādu konkrētu pieredzi, tā kļūst mazāk biedējoša un automātiski arī vienkāršāk paveicama. Tieši tāpēc uzsveru, ka manā ceļojumā viena no galvenajām vadlīnijām bija tieši plānošana un turēšanās “uz strīpas”. Brīžos, kad režīms tika izjaukts, pazuda arī kontrole pār daudzām no lietām, kuras vajadzētu ievērot. Brīžos, kad režīms atsākās, atgriezās arī visi labie maratona “simptomi” un uzlabojās gudro svaru rādītāji. Tieši tik vienkārši un … kā pēc pulksteņa:).

Interesanti tas, ka pirms izaicinājuma visu laiku domāju par ēdienu - dažādām kārdinošām receptēm, kuras varētu pagatavot, un vispār par ēdienu kā tādu. Tas bija mans galvenais hobijs, ja var tā teikt, pat nedaudz ar profesionālu noslieci. Biju noskaņojusies, ka par ēdienu būs jādomā mazāk, jo galu galā - jāēd mazāk! Bet ziniet ko? Tik daudz par ēdienu kā pēdējās 10 nedēļās nebiju domājusi nekad! Kā ēst, ko ēst, cik daudz un kādos laikos? Kā iespraukt kādu uzkodu pasākumu laikā, kad maltītes manos ieplānotajos maltīšu laikos nav paredzētas? Kuru augli vai uzkodu paņemt līdzi brīdim, kad uzmāksies izsalkums, vai ko uzkost pēc treniņa? Šie un citi jautājumi bija ļoti liela daļa manas plānošanas, bet esmu priecīga un pateicīga par piedzīvoto, jo tagad acumirklī redzu, kas manam vēderam būs par daudz un kas fiziski mazinās labsajūtu (jā, ne viss, ko liekam sevī iekšā, liek justies labi!:). Svētīgi un tieši tā, kā vēlējos - dzīvi un ieradumus ietekmējoši! Pastarpināti sapratu, ka ēdiens līdz šim bija arī sava veida mehānisms mukšanai no problēmām, un šobrīd daudz apzinātāk ēdu, kas ļauj izvērtēt - vai tiešām esmu izsalkusi, vai arī ēdu citu iemeslu dēļ? (Emocijas un, jā, arī slāpes, kuras viegli sajaukt ar vēdera rūkšanu!)

Iespējams, uz mazliet mazāk iedvesmojošas un nopietnākas nots šajā ierakstā vēlos uzrunāt arī vienu ļoti sāpīgu, bet nozīmīgu problēmu, ar kuru nācies daudz saskarties savā mūžā. Šī izaicinājuma laikā esmu sapratusi, ka šī ir tēma, par kuru runāšu ar cilvēkiem un stāstīšu bez mitas, jo ir lietas, kurām sabiedrībā ir jāmainās. Lai arī esmu ceļā uz veselīgu un vingru ķermeni, visu savu mūžu esmu pavadījusi ar lieko svaru, un tas ir bijis iemesls ļoti daudzām manām ciešanām. Sākot no nemitīgiem ārstu apmeklējumiem bērnībā (rezultāts - nemainīgs, jo tajā laikā emocionālas dabas kaites netika apsvērtas) un beidzot ar klaju un skaļu apsaukāšanu skolā un uz dzimtās pilsētas ielām diendienā. Zinu, ka visiem cilvēkiem ar lieko svaru pieredze nav vienāda, bet tieši tas ir vēl viens no iemesliem ikdienā praktizēt vairāk iejūtības un audzināt sabiedrības attieksmi. Pirmais - liekais svars nav veselīgs, bet tam NAV jābūt iemeslam kaunam, emocionālai spriedzei un nelaimīgai dzīvei! Cilvēks ar lieko svaru NAV mazvērtīgāks un mazāk spējīgs (paskatiet tās Instagram dāmas ar lieliem apaļumiem, kas dejo uz stieņa vai lokani demonstrē sarežģītākos jogas vingrojumus!) - viss ir attieksmē un pārliecībā. Godīgi saku, ka lielu daļu sava mūža domāju, ka sports nav man, jo man ir tik daudz liekā svara un es tāpat neko nevaru paveikt, ka tas vienkārši nav man. TĀ NOTEIKTI NAV! Un ir laiks noņemt šo viltus priekšstatu un stāstīt visiem, ka arī apaļš ķermenis var būt skaists, lokans un tajā pašā laikā neietilpt komercijas izdomātajās proporcijās (es pati sevi ļoti bieži pieķeru domājot - “viņai nu gan šo krekliņu vilkt nevajadzētu”). Laiks to mainīt! Un laiks teikt cilvēkiem, cik skaisti viņi ir neatkarīgi no viņu apģērba, klasiskajiem skaistuma standartiem vai tā, cik kosmētikas lieto! Šī ir viena no spēcīgākajām domām, kura manā prātā grozījās kopš pirmajām izaicinājuma dienām - tik daudz laika dzīvē esmu pavadījusi, domājot par to, kā izskatos un cik ĻOTI neizskatos tā, kā “visiem patīk”. Tik daudz laika pavadīts rūpēs, bažās, nedrošībā un sevis šaustīšanā. Asaras, depresija. Un ļoti ļoti iespējams, ka tas “labu gribošais” ārsta teikums senā bērnībā “tu nevienam nepatiksi, ja nezaudēsi svaru” bija ļoti ļoti nevietā (līdz ar ļoti daudzo apkārtējo cilvēku klusākiem un skaļākiem komentāriem arī brīžos, kad svēru krietni mazāk nekā šobrīd). Pirmkārt, tāpēc, ka šajās 10 nedēļās esmu sapratusi to, cik daudz visu mūžu esmu meklējusi citu cilvēku atzinību par ikkatru savu soli, izskatu un būtību, ka nebiju spējīga būt es pati savā patiesajā būtībā. Tas ir tik ļoti skumīgi un nepareizi! Otrkārt, jo šajās 10 nedēļās esmu sapratusi to, ka pašapziņas trūkums un šis sabiedrības nosodījums bija pirmais un galvenais iemesls, kāpēc savu svaru tik ilgi ignorēju un iestāstīju sev un apkārtējiem, ka “tas nav svarīgi” - līdz brīdim, kad tas sāka ietekmēt veselību. Šai tēmai uzbūvēju sienu un teicu “es varu būt skaista tāpat”, bet dziļi iekšienē biju ļoti nelaimīga.

Tagad iedomājieties, cik daudz laika savā mūžā esat pavadījuši šaubās un paškritikā par savu izskatu? Lūkojoties uz skaistiem žurnālu vākiem un reklāmām, jūtoties tik ļoti nepiederīgi šim pastāvošajam standartam. Zinu, ka šī ir nozīmīga problēma arī daudziem no fiziski skaistākajiem cilvēkiem, ko pazīstu! Arī tiem bez kripatiņas liekā svara! Iedomājieties, cik daudz skaistāka mūsu visu un sabiedrības dzīve būtu, ja šis neskaitāmais laiks tiktu veltīts nevis kritikai, bet pašmīlestībai, cilvēkmīlestībai, pasaules mīlestībai un galu galā arī izziņai? Ja daudzās stundām ilgās pucēšanās, “lai izskatītos labi priekš kāda” būtu izmantotas, lai iemācītos ko jaunu par ārējo vai savu iekšējo pasauli un ieguldītu savā GARĀ, nevis IZSKATĀ? Tā ir tikai maza domas kripatiņa, ko gribu katram no lasītājiem iesēt un aicināt par to piedomāt katru reizi komunikācijā ar apkārtējiem cilvēkiem un jo īpaši bērniem. Nekritizēt par “neizskatīšanos”. Neteikt, ka vajadzētu uzkrāsoties. Stāstīt bērniem, ka tas, ko redzam uz glancētajiem vākiem, NAV īstenība. Vairāk pieminēt cilvēku dvēseles skaistumu un siltumu. Un mācīt kustēties savam priekam, nevis tāpēc, ka “ar tevi kaut kas nav kārtībā” vai “tev kaut kā ir par daudz”.

Viena no galvenajām atziņām, kuru tagad izjūtu katrā savā ķermeņa šūniņā, - garīga un emocionāla veselība, spēks un pašpārliecība, kā arī spēja neklausīties sabiedrības radītajos priekšstatos par dzīvi TIK ļoti samazina risku radīt kopumā neveselīgus ieradumus un situācijas (kā man - kur uzbūvētās sienas liedz spēju sev atzīt, ka neesi laimīgs liekā svara dēļ, gan garīgi, gan fiziski). Tātad - rūpējamies, pirmkārt, par tuvo cilvēku garīgo veselību un dāvājam tiem mīlestību! Tā transformēsies viņu labsajūtā un fiziskā tēla uzlabošanās arī sekos!

Un atpakaļ uz mazliet priecīgākas nots. Kopā savelkot - esmu kļuvusi gaišāka. Enerģiskāka un priecīgāka. Kustīgāka un atvērtāka pret apkārtējiem cilvēkiem. Manī ir daudz mazāk agresijas, un spēju daudz vieglāk pielāgoties negaidītiem pavērsieniem. Spēju vieglāk pieņemt dažādas lietas un dzīvoju ar apbrīnu par cilvēka ķermeni un tā spējām - augt, attīstīties, sevi pārvarēt un instinktīvi tiekties uz to, kas labs. Ikdienā daudz labāk apzinos, kad vajag ņemt brīdi atpūtai, un biežāk apzinos to, ka vajag aizmirst to, ko no manis grib citi, lai spētu dzīvot tā, lai mans ķermenis un gars ir labsajūtā un harmonijā. Galu galā neviens no malas nepazīst mani tik labi kā es pati! Šis it kā fiziskais izaicinājums visvairāk izmaiņu tomēr radījis manā apziņā un dzīves uztverē. Un par to esmu ļoti pateicīga visām zvaigznēm, kas sastājās, un ikvienam Vingruma klubā!

Paldies arī jums par uzmanību, uzticēšanos un padomiem. Bez visiem atbalsta vārdiem un telefona zvaniem, jūsu nerimstošā prieka par maniem mazajiem un lielajiem sasniegumiem, bez apziņas, ka ar saviem vārdiem un piesvīdušajām bildēm varu iedvesmot un kaut nedaudz mainīt (cerams, uzlabot:) kāda cilvēka ikdienu... bez tā visa būtu bijis daudz grūtāk! Paldies ikkatram!

Un kas notiks tālāk? Es noteikti neapstājos! Tā labā pašsajūta, pašapziņa un izmaiņas manā dzīves uztverē ir kaut kas, ko noteikti nevēlos zaudēt. Nevēlos zaudēt domu skaidrību un … sākto progresu svara zaudēšanā! Ja nepiedzīvo to, kā ir justies vieglākam, vingrākam un kustīgākam, tad nav iespējams saprast to, cik slikti esi juties iepriekš. Negribu tur atpakaļ! Tāpēc turpināšu vingrot, uzstādīt jaunus mērķus un savos sociālajos medijos dalīties ar dažādiem notikumiem. Iespējams, ka vairs neievērošu tik cītīgu atskaitīšanās regularitāti, bet noteikti noteikti neslēpjot un nekaunoties turpināšu atspoguļot savu ceļu uz skaidrāku prātu un gaišāku dzīvi! Jo, kā jau pirmajā ierakstā teicu - galvenais ir sakārtot veselību... un sarūkošais svars ir tikai (ļoti ļoti patīkams) blakusefekts! Priekā!