Uz Eiropu aizbēdzis baltkrievs stāsta, ka pirms 20 gadiem "likvidējis" Lukašenko oponentus

1999.gada pavasarī un rudenī Minskā bez pēdām pazuda Baltkrievijas iekšlietu ministrs Jurijs Zaharenko, bijušais Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs Viktors Gončars un uzņēmējs Anatolijs Krasovskis. Baltkrievijā šo cilvēku pazušana tā arī netika pienācīgi izmeklēta.

2004.gadā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas īpašais pārstāvis pēc iepazīšanās ar notikušā apstākļiem secināja, ka Zaharenko, Gončaru un Krasovski nolaupīja un nogalināja Baltkrievijas specvienība, kuras komandieris bija Dmitrijs Pavļičenko. Baltkrievijas valdība par to esot bijusi informēta, norādīja pārstāvis.

Tā uzskata arī pazudušo vīriešu tuvinieki, taču pierādīt šo versiju tā arī nav izdevies.

41 gadu vecais Jurijs Garavskis 2018.gada oktobrī no Baltkrievijas aizbēdzis uz Eiropu, kur lūdzis politisko patvērumu. Patlaban notiek viņa pieteikuma izskatīšana. "Deutsche Welle" žurnālistiem viņš uzrādīja vairākus dokumentus, kas apstiprina viņa stāstīto. Pārbaudot faktus, cik vien tas ir iespējams, žurnālisti nolēma publicēt interviju ar Garavski un nepilnu pusstundu garu dokumentālo filmu.

Garavskis stāsta, ka ātrās reaģēšanas vienībā esot iestājies 1998.gadā. Viņš tolaik bija 20 gadus vecs. Viņš kļuva par pirmās grupas komandiera vietnieku. Grupā esot bijuši 20 cilvēki, kas nodarbojušies ar "bandītu aizturēšanu". Garavskis stāsta, ka viņa pienākums esot bijis atskaišu rakstīšana, bet vēlāk viņš arī aktīvi iesaistījies aizturēšanā.

Garavskis stāsta, ka pirmajā reizē vienība esot četrus cilvēkus aizvedusi uz mežu un ļāvusi piezvanīt tuviniekiem, lai tie atved noteiktu naudas summu. Vienība esot paņēmusi naudu, bet trīs no četriem cilvēkiem vienalga nogalinājusi. "Vienu tiesāja. Pēc tam mēs uzzinājām, ka viņam piesprieda nāvessodu," stāsta vīrietis.

"Gribi vai negribi, man bija jāšauj, jo citādi nošautu mani," viņš saka par "nāves vienībā" aizvadīto laiku.

Garavskis stāsta, ka 1999.gadā vienībai esot "norādīts objekts" - Jurijs Zaharenko, kuru vienība izsekojusi apmēram pusotru nedēļu.

"[Vienības komandieris] Pavļičenko vienu dienu man teica: "Jura, tu rītdien brauksi ar mani." Braucām un sekojām kādam cilvēkam. Kad viņu ieraudzīju, sapratu, ka tas ir Zaharenko. Bijušais ministrs. Neuzdevu jautājumus, kāpēc viņam sekojam un ko darām," intervijā stāsta Garavskis. "[1999.gada] 7.maija rītā Pavļičenko kaut kur aizbrauca, bet pēcpusdienā atgriezās, sakot, ka būs jāaiztur un jālikvidē Zaharenko. Viņa uzvārds izskanēja pirmoreiz."

Vienības kaujinieki esot divās automašīnās gaidījuši pie Zaharenko mājas. Kad Zaharenko izkāpa no sava auto un devās mājas virzienā, Garavskis un vēl viens vīrietis esot sekojuši politiķim, bet vēl divi vienības kaujinieki gājuši viņam pretī, rādot dokumentus. "Mēs esam milicijas darbinieki, lūdzam sēsties automobilī," viņi teikuši. Savukārt no aizmugures ejošie pavēlējuši: "Rokas aiz muguras!" Zaharenko esot uzlikti rokudzelži un viņš iesēdināts "Opel" markas automašīnā.

Zaharenko esot aizvests uz iekšējo spēku mācību bāzi. Tur Pavļičenko esot divreiz iešāvis Zaharenko krūtīs, kādu laiku nogaidījis un pārbaudījis pulsu. Pulsa nebija. Zaharenko līķis esot aizvests uz Ziemeļu krematoriju Minskā, kur Pavļičenko to sadedzināja.

Garavskis stāsta, ka arī Gončara un Krasovska pazušana esot bijis "nāves vienības" roku darbs.

2000.gada novembrī Baltkrievijas ģenerālprokuratūra sankcionēja Pavļičenko aizturēšanu aizdomās par līdzdalību Lukašenko oponentu pazušanā. 

Garavskis stāsta, ka aizturēšanas brīdī esot bijis kopā ar Pavļičenko un pats ticis uz vienu dienu aizturēts, savukārt Pavļičenko atbrīvots pēc trim dienām. Pavļičenko pēc tam esot sadabūjis pret viņu ierosinātās krimināllietas materiālus un tos sadedzinājis.

Garavskis norāda, ka 2003.gadā no vienības esot aizgājis, iepriekš parakstot dokumentu par kara noslēpumu neizpaušanu. 2007.gadā viņš esot iekļuvis satiksmes negadījumā - viņa spēkratā ietriecies kravas auto. Vīrietis kļuva par invalīdu. Viņš uzskata, ka avārijai varētu būt kāda saistība ar viņa pagātni.