Baraks Obama (reakcija uz Arābu pavasari)

2011. gada sākumā Tuvos Austrumus un Ziemeļāfriku pāršalca milzīgs sacelšanās vilnis, kas daudzās vietās izaicināja un arī gāza valdošos autoritāros vadoņus. Šīs sacelšanās nereti pavadīja milzīga vardarbība un pretošanās no diktatorisko režīmu puses. Ņemot vērā ASV milzīgās intereses reģionā un arī pasaules policista lomu, daudzi lūkojās uz toreizējā ASV prezidenta Baraka Obamas pieņemtajiem lēmumiem krīzes novēršanai.

Diemžēl Obama šajā kontekstā nospēlēja ļoti slikti. Viņš tajā brīdī saskārās ar lielu dilemmu – no vienas puses, viņš bija solījis ievērojami samazināt ASV militāro iesaisti pasaules konfliktos, bet no otras puses – saprata, ka masveidīgi cilvēktiesību pārkāpumi ir ļoti grūti ignorējami. Turklāt ar ASV demokrātiskajām vērtībām apveltītie jaunie režīmi varētu būt vērtīgi reģionālie sabiedrotie.

Šīs dilemmas rezultāts bija militāra intervence Lībijā, kas palīdzēja sagraut Muamara Kadāfi režīmu, bet neparedzēja plānu valsts stabilizācijai pēc režīma krišanas. Rezultātā  Lībija kļuva par «neizdevušos valsti», kura ir labvēlīga augsne nelegālās imigrācijas izplatībai. Savukārt Lībijas stāsts iedvesmoja Obamu īstenot daudz piesardzīgāku nostāju Sīrijā, kurā tajā laikā iejaukšanās būtu bijusi ļoti nepieciešama. Rezultātā Sīrijā izveidojās situācija, kuras ietvaros neviens no konfliktā iesaistītajiem spēlētājiem ilgu laiku nespēja gūt pārsvaru, izraisot milzīgu asinsizliešanu. Sīrijas un Lībijas stāsti kļuva par vienu no iemesliem, kas izraisīja bēgļu krīzi. Tas savukārt noveda pie daudzām problēmām Eiropas Savienībā (piemēram, «Brexit» un galēji labējo spēku popularitātes pieauguma).