Kritiskā domāšana – prasme, kas jāattīsta no bērna kājas (12)

No nākamā gada septembra ikviena Latvijas skola pakāpeniski pāries uz pilnveidoto mācību saturu, kurā līdzās zināšanām un pamatprasmēm mācību jomās ir arī sešas caurviju prasmes:

kritiskā domāšana un problēmu risināšana, jaunrade un uzņēmējspēja, pašvadīta mācīšanās, sadarbība, pilsoniskā līdzdalība un digitālās prasmes.

“Pats jēdziens caurviju prasme norāda, ka šīs prasmes vijas cauri visām jomām un mācību priekšmetiem, un tās netiek mācītas atrauti no kopējā mācību satura. Katrā jomā mēs cenšamies pielāgot uzdevumus tā, lai tie darbinātu šīs sešas prasmes,” stāsta eksperte, piebilstot, ka, trenējot caurviju prasmi caur konkrētu mācību jomu, mēs labāk izprotam gan šo jomu, gan mācāmies pielietot vispārīgo prasmi, ko pēcāk var izmantot arī citur dzīvē. Tātad šādai pieejai ir dubults ieguvums.

Lūgta skaidrot, kas īsti ir kritiskā domāšama, Hačatrjana uzsver, ka, pirmkārt, ir svarīgi saprast, ka šim jēdzienam ir dažādi lietojumi. Filozofiskā tradīcijā kritisko domāšanu saprot kā procesu, kas balstīts uz noteiktiem argumenta veidošanas un izvērtēšanas kritērijiem. Cits skaidrojums kritiskai domāšanai ir racionāla, saprātīga domāšana, izvērtējot informāciju, meklējot kopsakarības, pieņemot izsvērtus, pamatotus lēmumus un veidojot secinājumus un prognozes.

“Tas ir veids, kādā mēs, Valsts izglītības satura centrs (VISC), vēlētos redzēt nākotnes skolēnu,” saka eksperte. 

“Lai sasniegtu šo mērķi, skolotājam ir jāveido tādi uzdevumi, kas rosina domāt jeb skolotājs izaicina skolēnu uz kritisko domāšanu,” skaidro eksperte, kā piemēru minot uzdevumu 9. klasei – likt skolēnam izvērtēt fotogrāfijas kā vēstures avota drošticamību. Lai izpildītu šo uzdevumu, skolēnam, pirmām kārtām, jāizvēlas kritēriji, uz kuriem balstīties, un tad jāveic analīze, novērtēšana, salīdzināšana un jāizdara pamatoti secinājumi. 

“Mazākām klasēm skolotājs pats dotu kritērijus, piemēram, liekot izvērtēt objektus pēc noteiktas pazīmes – formas vai krāsas, taču lielāku klašu skolēniem skolotāja vadībā pašiem būtu jātiek galā ar kritēriju izvēli,” piebilst projekta pārstāve.

Kā vēl vienu labu piemēru kritiskās domāšanas pielietošanai praksē eksperte min dabaszinību uzdevumu 1. klasei: pirmklasniekiem dots uzdevums saskatīt atšķirības starp dzīvo un nedzīvo, dodoties dabā, bet, ja tādu iespēju praktiskai nodarbībai nav, tad uzdevumu veikt, aplūkojot attēlus. Vēl viens labs veids, kā gados jaunākajos skolēnos veicināt kritisko domāšanu, ir pavisam vienkāršs jautājums:

“Kā tu savam draugam iemācītu atpazīt, piemēram, bērzu no liepas?” Tādā veidā bērns tiek mudināts domāt, meklējot atšķirības šķietami līdzīgajā.

Galvenais secinājums, paveicot šo uzdevumu, ir, ka bērns novēro, salīdzina un definē vairākas pazīmes, pielietojot svarīgākos domāšanas procesus. 

Hačatrjana min arī citu nozīmīgu izpausmi kritiskai domāšanai – medijpratību, kas būtībā ir tā pati avotu analīze, interpretācija un novērtēšana. Šī prasme ļauj skolēnam izvērtēt tekstus drukātos un digitālos medijos,  pievēršot uzmanību vairākiem aspektiem, piemēram, vai minēts autors, kādā vietnē raksts publicēts, ko no šī avota var mācīties un secināt. Šajā kontekstā skolēnu arī jāmāca atpazīt pretrunīgas situācijas un ziņas, par kurām saprotam, ka te ir grūti iegūt pilnīgi vispusīgu ainu.

Secināms, ka kritiskā domāšana nepieciešama, lai cilvēks, beidzot skolu, ir spējīgs patstāvīgi un izsvērti izprast apkārt notiekošos procesus un atpazīt tās situācijas, kad nepieciešams likt lietā savas skolā apgūtās kritiskās domāšanas un problēmu risināšanas prasmes. 

Vaicāta, kā līdz šim mācību iestādēm Latvijā veicies ar kritiskās domāšanas veicināšānu, Hačatrjana skaidro: “Līdz šim kritiskā domāšana bijusi definēta kā svarīga mācību saturā, bet būtiski ir tas, lai šīs prasmes tiešām tiek efektīvi un mērķtiecīgi iestrādātas ikdienas uzdevumos, piemērotas, lietotas, trenētas un attīstītas. Prasmes var apgūt tikai tad, ja mācību situācija jeb uzdevums ir formulēts tā, ka tas tiešām pieprasa padziļināti domāt un to var izpildīt tikai mērķtiecīgi analizējot, vērtējot, pretnostatot izpētīto un izdarot secinājumus. Tādēļ šīs prasmes ir svarīgi nodefinēt un uzsvērt, ka tās iet cauri visām mācību jomām.”

Lūgta komentēt ārvalstu pieredzi, projekta pārstāve stāsta, ka katrā pasaules valstī ir mazliet atšķirīga pieeja kritiskās domāšanas iestrādāšanā mācību saturā. “Ir valstis, kur, piemēram, kritiskā domāšana ir salikta kopā ar radošo domāšanu, taču teorētiskais iedalījums varbūt nav pats svarīgākais.

Galvenais šīs prasmes ceļā uz vispārējo izglītību patiešām arī praktiski attīstīt visos mācību priekšmetos, lai pēc skolas beigšanas skolēns spētu šīs prasmes likt lietā, risinot problēmsituācijas,” secina eksperte.

Par vispārīgo prasmju apguvi tiek veikti daudz un dažādi pētījumi; kā vienu no tiem Hačatrjana min pētījumu, kura mērķis bija noskaidrot, vai cilvēks, kas problēmrisināšanas prasmes mācījies abstraktā veidā, spēj prasmes pārnest uz jaunu kontekstu. Diemžēl, rezultāti šajā pētījumā rāda, ka prasmes, kas mācītas atrauti no konkrētās jomas, ir ļoti grūti pielietot jaunā kontekstā, un šī paņēmiena efektivitāte neapstiprinās. Kopumā tiek secināts, ka vispārīgās prasmes efektīvi var apgūt konkrētā mācību jomā,. Tas ir, nevis abstrakti un teorētiski skaidrojot, ko nozīmē, piemēram, sintēzes prasme, bet izmēģinot praktiski – piemēram, apkopojot, kā dažāda literatūrā tiek attēlots temats “pavasaris” un attiecīgi kombinējot šo dažādo informāciju, ilustrējot prerunas, kopīgo, un radot savu interpretāciju.

Kad tas paveikts, tad gan vērtīgi arī atspoguļot notikušo procesu un vecākiem skolēniem arī pastāstīt, kādas prasmes mēs trenējām.

Jāsecina, ka, lai mācītu kritisko domāšanu, saturam ir jābūt tādam, kas rosina skolēnus domāt. Tas ir arī VISC īstenotā projekta mērķis – veicināt, lai pēc iespējas vairāk mācību saturā būtu tādi uzdevumi, kas skolēniem liktu domāt un mācīties iedziļinoties.  “Vēl viens veids, kas skolēnam labi palīdz mācīties kritisko domāšanu, ir skolotāja strukturēts stāstījums, kas apraksta paša skolotāja domāšanas procesu. “Tādā veidā skolotājs parāda skolēnam dzīvu piemēru, kā domāt, veicinot domāšanas kultūru,” sarunas noslēgumā saka eksperte.