Negodprātīgu Igaunijas biznesmeņu peļņa, par ko tūkstošiem ukraiņu maksājuši ar savām asarām (57)

37 gadus vecais Ruslans Batovskis Igaunijā ieradās pērnā gada 6. augustā no kara skartā Donbasa reģiona, kur viņš aizstāvēja savu dzimteni no Krievijas agresijas. Tagad viņam ir nepieciešams pelnīt naudu. Valstī, kur vidējā alga tik tikko sasniedz 400 eiro, lielu iespēju labi nopelnīt nav. Batovskis, tāpat kā vairāki tūkstoši viņa tautiešu, atradis darba sludinājumu internetā. 

Batovskis ieguva ilgtermiņa Polijas vīzu un no turienes ieradās Igaunijā. Tur viņš satikās ar firmas "Goodstaff" starpnieku, kurš nosūtīja Batovski uz rūpnīcu Tapā, kas ražo klusinātājus automašīnām. 

"Viņi, protams, ar mani noslēdza darba līgumu, taču faktiski es strādāju tur nelikumīgi," sacīja Batovskis. Darba līgums ar viņu bija nelikumīgs, jo ar citas valsts vīzu tiešā veidā iekārtoties darbā Igaunijā nedrīkst. 

Tapas rūpnīcas "OÜ Universal Industries" vadītājs Juri Vellerands apstiprināja, ka aptuveni 30-40% rūpnīcas strādnieku darbu atraduši caur starpniekfirmām. Bez ārvalstu darbaspēka uzņēmums nevarētu turpināt savu darbu. Vellerands atteicās atklāt, kādas starpniekfirmas ir palīdzējušas atrast strādniekus, tāpat viņš nekomentēja, vai viņa vadītajā rūpnīcā darbinieki saņem oficiālu un godīgu algu.

"Esmu dzirdējis, ka firmas ir dažādas. Galu galā neviens no šādiem darbiniekiem šeit netiek ar varu turēts. Kā likums, šāda darbinieka algai ir jābūt 1000 eiro mēnesī "uz rokas", ko viņi vēlāk sūta mājās. Tāpēc varu teikt, ka viņiem maksā labi," teica Vellerands.

Igaunijas laikraksta "Postimees" veiktais pētījums ļāva atrast vairāk nekā tūkstoš darba sludinājumus, kuros teikts, ka tiek meklēti cilvēki darbam Igaunijā. Vairākumā sludinājumu solītas 250, bet daļā - pat 300 darba stundu mēnesī. Tā kā alga tiek maksāta par stundām, tad šāds stundu skaits varētu arī apmierināt darba meklētājus, tomēr darba stundu apjoms par gandrīz divām reizēm pārsniedz Igaunijas likumdošanā noteikto maksimālo darba stundu skaitu. 

Igaunijai tas nozīmē nodokļu zaudēšanu, bet pārslogotajam strādniekam - paaugstinātus veselības un darba drošības riskus. 2019. gads Igaunijā jau ir sasniedzis jaunu rekordu ārvalstu darbinieku skaita ziņā. Vasarā Igaunijas Iekšlietu ministrija prognozēja, ka īslaicīgo darba atļauju skaits līdz gada beigām varētu sasniegt 25 - 30 tūkstošus, bet līdz novembra beigām bija izsniegtas jau 32 000 īslaicīgās darba atļaujas.

Shēmās, kuras daudzi iesaistītie apraksta ar vārdu "puslikumīgas", visbiežāk zaudētāji ir gan ukraiņu strādnieki, gan arī Igaunijas valsts.

600 raižu pilni zvani gada laikā

"Es vēl nekad neesmu redzējusi tik daudz vīriešus raudam kā pēdējā laikā," saka Sirle Blumberga. Viņa vairākus gadus vada apvienību "Living For Tomorrow", kas ir izveidojusi telefona līniju, veltītu cilvēktirdzniecības upuriem. Šī apvienība konsultē cilvēktirdzniecības upurus par tālāko rīcību un cenšas viņiem palīdzēt. Kā norāda Blumberga, kad viņa sāka darbu, tad galvenie zvanītāji bija Igaunijas pilsoņi, kas nonākuši nepatikšanās Skandināvijas valstīs. Vēlāk zvanītājas bija sievietes, kuras bija iekļuvušas seksa tirdzniecības tīklos. 

Tagad, kad Blumberga nodarbojas ar līdzīgu konsultāciju telefona līniju Sociālās apdrošināšanas departamentā, lielākā daļa no gandrīz 600 zvaniem, ko viņa saņem gada laikā, ir no Igaunijā strādājošajiem ukraiņiem, moldāviem un baltkrieviem. Viņiem ir līdzīgs bēdu stāsts - sākotnēji bija ieradušies pie igauņu uzņēmējiem meklēt laimi, bet - viņi apkrāpti. 

"Visbiežāk viņi zvana piektdienas vakaros, kad kādu laiku nav maksāta alga un kad nebeidzamie solījumi vairs nešķiet ticami. Tādos brīžos viesstrādnieki jau cieš no bada un dzīvo nenormālos apstākļos," skaidro Blumberga.

Viņa par savu misiju uzskata palīdzēt nelaimē nonākušajiem cilvēkiem. Viņa uzskata, ka no necilvēcīgas attieksmes šie cilvēki cieš ļoti spēcīgi un ilgi.

"Pirmkārt, viņiem vajag, lai kāds uzklausa. Pēc uzklausīšanas mēs sākam vākt pierādījumus, kur un kā viņi strādājuši. Šajā etapā var sākt sadarbību ar Darba inspekciju," saka Blumberga.

Tā arī notika ar Ruslanu Batovski. "Goodstaff" noslēdza ar viņu darba līgumu, saskaņā ar kuru Batovskim bija jāstrādā par celtnieku. Patiesībā viņš strādāja rūpnīcā. Darba līgumā bija noteikts, ka darba laiks ir "no pirmdienas līdz piektdienai pa astoņām stundām dienā". Patiesībā Batovskis strādāja pa 12 stundām dienā un sešām dienām nedēļā. Gadījumā, ja Batovskis pārkāptu līguma nosacījumu par konfidencialitāti, viņam tiktu noteikts sods gada algas apmērā. Lai arī līgums bija rakstīts tikai igauņu valodā, Batovskis to tāpat parakstīja.

Garās darba dienas viņam nebija problēma, jo viņam bija paredzēta alga par nostrādātajām stundām. Viņš saņēma piecus eiro stundā - jo ilgākas stundas Batovskis strādāja, jo vairāk varēja nopelnīt. Pagājušā gada decembrī viņš pat ieguva Igaunijas darba vīzu, kas padarīja viņa darbu Igaunijā mazliet likumīgāku. Taču problēmas sākās šā gada pavasarī, kad "Goodstaff" pārtrauca izmaksāt algu. Tā rezultātā firma Batovskim palika parādā vairāk nekā 4000 eiro. 

Kad Nodokļu departamentā Batovskis pieprasīja izziņu, vēloties noskaidrot par viņu maksātos nodokļus, atbildē ukrainis saņēma baltu lapu - "Goodstaff" nodokļos par darbinieku nebija maksājis ne centa. Protams, tas nozīmēja vienu - Batovskim nav nekādas sociālās apdrošināšanas. 

"Postimees" atrada vēl piecus ukraiņu strādniekus, kuriem "Goodstaff" neizmaksāja algu. Viens no viņiem ir Dmitrijs Matveičuks, kurš ieradās Igaunijā, lai krātu naudu sievas ārstēšanai no vēža. 

"Mums šī nauda ir vajadzīga zālēm un tabletēm, taču jūs izlēmāt, ka šī nauda jums ir vajadzīga vairāk nekā mums. Ceru, ka jūs tomēr pieņemsiet pareizo lēmumu un samaksāsiet manam vīram to, ko esat parādā," rakstīja Matveičuka sieva "Goodstaff" pārstāvim Tarko Tammanam. Taču - bez rezultātiem.

Tarko Tammans ir cilvēks ar ļoti raibu pagātni. 2004. gadā viņš tika notiesāts uz septiņiem gadiem par izspiešanu, bruņotu uzbrukumu, kā arī slepkavības draudiem un cita veida noziegumiem. Toreiz viņa uzvārds bija Meringo, taču vēlāk tas tika nomainīts uz Tammanu. 

Tikšanās laikā ar "Postimees" žurnālistiem Tammans sacīja, ka nav izmaksājis algas Batovskim un citiem strādniekiem tāpēc, ka viņi nav piekrituši gaidīt un ir sūdzējušies Darba inspekcijā. 

"Viņi zināja, ka rūpnīca nav izmaksājusi algu, taču viņi atteicās pagaidīt. Ja viņi būtu mierīgi pagaidījuši, tad būtu dabūjuši savu naudu," teica Tammans. 

Tammana rokraksts ir redzams "Goodstaff" darbībā. Pagājušajā gadā uzņēmuma ienākumi no pārdošanas pieauga līdz pusmiljonam eiro, tomēr oficiālajās atskaitēs bija redzams, ka Tammana uzņēmumā darbojas vien līdz sešiem darbiniekiem. Pagājušā gada augustā no Nodokļu inspekcijas "Goodstaff" saņēma brīdinājumu, ka nodokļos nav samaksāti vairāk nekā 73 000 eiro, kas norāda uz to, ka nodokļu nemaksāšana faktiski ir bijusi ierēķināta biznesa plānā. Pēc tam firmas apgrozījums sācis kristies. 

"Tiesu izpildītāji bloķēja manus kontus. Domāju, ka tiks panākta firmas slēgšana," septembrī žurnālistiem teica Tammans. Trīs mēnešus vēlāk "Goodstaff" uzņēmuma aktīvu daļa tika pārvesta uz bankrota procesā esošo uzņēmumu "OÜ Alantakso", kurā vienīgais vadības loceklis bija Lauri Hansbergs. Viņš ir tas cilvēks, kura rokās nereti nonāk firmas ar nodokļu parādiem. 

Darba inspekcija sākotnēji neņēma vērā atsevišķas sūdzības, ko saņēma no ārvalstniekiem. Tomēr šogad tas mainījās, jo 11 mēnešu laikā tika saņemtas vairāk nekā 157 sūdzības no ārzemju darbaspēka.

Visbiežāk ārzemju strādnieka ceļš uz Darba inspekciju sākas tajā brīdī, kad vienā dienā ārvalstniekam atsakās izmaksāt viņa nopelnīto naudu, saka galvenā Darba inspekcijas juriste Liza Nābere. Tajā pašā laikā, visticamāk, bez algas palikušajam darbiniekam nav vērā ņemama līguma, bet noturēt darbā viņu var ar mutisku vienošanos un solījumiem par algas izmaksu. Tomēr šo "brāķi" uzņēmums pat negrasās labot, un darbinieks nolemj cīnīties par savu taisnību dažādās instancēs. 

Nereti gadās arī tādi strīdi, kuros ir nepieciešams noteikt darba attiecību faktu, bet pēc tam - vākt pierādījumus, ka darbinieks tik tiešām ir strādājis konkrētajā vietā. Tie darba devēji, kuri biežāk ierodas darba strīdu izšķiršanas komisijā, cenšas pārliecināt, ka pirmo reizi redz savu darbinieku, jo nav nedz rakstiskas vienošanās, nedz arī kādas citas liecības, ka šāds cilvēks uzņēmumā vispār ir strādājis. Tomēr - tas gadās tikai tādā gadījumā, ja negodprātīgais darba devējs vispār ierodas uz komisijas sēdi. 

Igaunijas darba inspekcijā ir bijuši arī tādi gadījumi, kad ārzemju darbiniekam oficiāli maksāti 1310 eiro, kā tas noteikts dažādos noteikumos, bet tūlīt pēc naudas saņemšanas strādājošajam bija no sava bankas konta jānoņem puse no saņemtās summas un jāatdod priekšniecībai, jo "ir nepieciešams samaksāt par dzīvošanu un ēšanu". 

Datu par to, cik daudz ārzemnieku nelikumīgi strādā Igaunijā, nav. Pēc Iekšlietu ministrijas aprēķiniem, viņi varētu būt no tūkstoša līdz pat pieciem tūkstošiem cilvēku. Uz kāda pamata ir veikti šādi aprēķini, neviens paskaidrot nevar. Zināms vien tas, ka īstermiņa strādnieku skaits bijis vairāk nekā 32 tūkstoši cilvēku. Tomēr šādas atļaujas nedrīkst saņemt cilvēki, kuriem ir citu Eiropas Savienības valstu vīzas, respektīvi - tie, kuri legāli nevar strādāt. 

Tāpat maz pētīts par to, kādu ietekmi uz Igaunijas ekonomiku atstāj ārvalstu darbaspēks. Igaunijas Bankas vasarā publicētais vērtējums norāda, ka būvniecības sektorā līdz pat astoņiem procentiem strādājošo varētu būt no trešajām valstīm. 

"Ja Igaunija noteiktu stingrākus migrācijas noteikumus, tad daudziem uzņēmumiem būtu daudz sarežģītāk atrast darbaspēku ārzemēs. Tādā veidā palielinātos algu spiediens, kas ietekmētu arī Igaunijas iedzīvotāju uzvedību un tendences darba tirgū," teikts Igaunijas Bankas ziņojumā.

Tartu Universitātes ekonomiskās fakultātes dekāns Rauls Emets ir skeptisks par Igaunijas Bankas sniegto vērtējumu, saucot to par ļoti vienkāršotu.

"Es uzskatu, ja mēs ievedīsim daudz darbaspēka no ārzemēm, tad būsim ieguvēji vien īstermiņā, bet zaudēsim ilgtermiņā. Ideja ir tāda, ka it kā zemāka alga ļauj uzņēmējiem mākslīgi samazināt izdevumus. Bet ilgtermiņā tas dod negatīvus efektus," skaidro Emets. 

Komandējumā no Polijas

38 gadus vecais baltkrievs Andrejs Tiško Igaunijā ieradās pagājušā gada novembrī. Viņš ir viens no daudziem, kurš Igaunijā ierodas ar Polijas darba vīzu. Tas nozīmē, ka oficiāli viņš strādā poļu firmā "Belos Revel", kas viņu nosūtījusi komandējumā uz Igauniju. Tas ir likumīgs triks, ko izmanto daudzas firmas. Igaunijā strādājošajam ārzemniekam ar Igaunijas darba vīzu nākas maksāt vidējo algu valstī, respektīvi - 1310 eiro mēnesī, bet  "poļiem" var maksāt minimālo algu jeb 510 eiro mēnesī. Tāpat ir atbrīvojums no dažādiem nodokļiem. Līdz ar to valsts zaudē vairāk nekā 600 eiro mēnesī. 

Uzņēmums "Belos Revel", kas pieņēma darbā Tiško, pieder Igaunijas pilsoņiem Oļegam un Aksanai Nurmēm. 

"Oļegs mācīja man, ka brīdī, kad šķērsošu Baltkrievijas - Lietuvas robežu, man vajadzēs teikt robežsargiem, ka dodos uz darbu Polijā. Ja es teiktu, ka dodos uz Tallinu, mani nekavējoties izsēdinātu no autobusa," stāsīja Tiško. 

Polija atvēra durvis ukraiņu strādniekiem vēl 2006. gadā, kad valstī sāka trūkt darbaspēka. 

"Toreiz tā bija zemkopības nozares problēma. Tieši Zemkopības ministrija aicināja veikt labojumus likumdošanā," sacīja Varšavas Universitātes ekonomikas fakultātes profesors Pāvels Kažmarčuks. Sākotnēji mērķis bija piesaistīt strādniekus sezonālajiem darbiem. Iesākumā darba atļaujas ieguva 100 līdz 200 tūkstoši cilvēku gadā, bet tad, kad sākās bruņotais konflikts Ukrainas austrumos, izsniegto Polijas darba atļauju skaits strauji pieauga. 

Pērn Polijas Valsts kontrole publicēja atskaiti, kurā atmaskots sistēmas vājums. 72% no Polijas darba vīzu ieguvušajiem nestrādā uzņēmumos, kuri izsniedza oficiālos ielūgumus. 

"Tādi ielūgumi saņemt vīzas tika nelikumīgi tirgoti. Lai darbinieki iegūtu vīzas, tika sniegtas nepatiesas ziņas, un ārzemnieki nokļuva Šengenas zonā ar viltotām vīzām," teikts atskaitē. 90% no darba vīzu saņēmušajiem ukraiņiem nebija reģistrēti Polijas valsts sistēmās. Divi no pieciem uzņēmumiem, kas izsniedza ukraiņiem vīzu ielūgumus, faktiski bija fiktīvi, jo tie nenodarbojās ar komercdarbību. Viens šāds uzņēmums tika reģistrēts adresē, kurā atrodas autobusa pietura. 

Vīzu pieprasījumu skaits palielinājās par vairāk nekā 200 000 vienībām gadā. Konsulātu darbinieki burtiski slīka dokumentu jūrā. Katra pieteikuma izskatīšanai bija dotas 2-4 minūtes laika, kas, protams, nav pietiekami, lai rūpīgi pārbaudītu visus nepieciešamos dokumentus. 

Polijas Ārlietu ministrija iezīmēja faktu par vīzu krāpniecību kā iespējamo risku, tomēr nekāda rīcība nesekoja, lai apmācītu konsulātu darbiniekus. Tika izteikti ieteikumi, kā pareizāk novērtēt dokumentus, lai kļūdaini nepiešķirtu vīzu, taču faktiski tas nebija iespējams, jo konsulātu darbiniekiem pat nebija pieejas svarīgām datu bāzēm.  

"Polijas konsulātos trūka cilvēku, lai novērtētu šādu vīzu pieteikumus. Bija ļoti liela iespēja, ka uzņēmumi, kas ielūdza saņemt vīzas, patiesībā bija fiktīvi un radīti ar mērķi, lai palīdzētu nelegāli iegūt vīzas. Taču konsulātu darbiniekiem vienkārši nebija iespējas šādu informāciju pārbaudīt," norādīts atskaitē.

Kažmarčuks norāda, ka Polijā apmēram piektdaļa ukraiņu strādā nelegāli. Pēc viņa veiktajiem pētījumiem, vissliktākajā situācijā ir sievietes, jo viņas ir vismazāk aizsargātas. Tomēr vīzu pieprasījumu skaits turpina palielināties un šogad varētu sasniegt pat 900 000. Bet, kā norāda profesors, Polijas konsulāti strādā pie vīzu izsniegšanas sistēmas uzlabojumiem. 

Nodokļus nemaksā

Тiško kādā Tallinas būvlaukumā veica santehnikas darbus. Viņš strādāja līdz desmit stundām dienā, sešas dienas nedēļā, un saņēma piecus eiro stundā. Tiško žurnālistiem sacīja, ka nav zinājis, ka viņš Igaunijā strādā nelikumīgi. Kad alga sākusi aizkavēties, Tiško sācis runāt ar Oļegu Nurmi. 

"Kad pieprasīju, lai mūsu brigādei izmaksā algu likumīgi, viņi izsauca mani uz biroju un atlaida. Pateica, ka esmu pārlieku gudrs," teica Tiško. 

Pēc Tiško vārdiem, ar Nurmes Polijas firmas starpniecību Igaunijā strādāja vismaz simt baltkrievu un ukraiņu. Tomēr liela daļa, jau strādājot Nurmes firmā, sāka meklēt labāku algu un likumīgu darbu. 

Tāpat kā Tarko Tammans, arī Nurme stāsta, ka nav samaksājis Tiško, jo "darbiniekam pietrūcis pacietības". Strīda laikā Tiško esot aizskāris Nurmi ar necenzētiem vārdiem. 

Nurme neslēpj, ka daudzas firmas šajā sfērā nemaksā nodokļus par strādnieku algām. 

"Pie 1310 eiro lielas algas nodokļos ir jāsamaksā 650 eiro. Nu kurš to vēlas maksāt? Nedomāju, ka, nemaksājot nodokļus, nodaru kaitējumu Igaunijai. Ja valsts tā uzskata, tad man labāk braukt prom no šejienes un saglabāt savu veselību," saka Nurme, kurš maksā algu pēc Polijas likumdošanas un pēc stundas likmēm.

"Postimees" iepazinās ar vairāk nekā 20 poļu firmām, kas pēdējo gadu laikā Igaunijā ir nogādājušas strādniekus. 

Šā gada pirmajā pusgadā oficiāli no Polijas Igaunijā komandējumos atradās 367 darbinieki. Pēc Policijas un robežsardzes departamenta ekspertu aplēsēm, ne visi "komandējumos" esošie cilvēki tiek reģistrēti. 

"Polijas vīza dod strādājošajiem tiesības atrasties citās Šengenas zonas valstīs, kā arī 90 dienas strādāt," skaidroja robežsardzes un migrācijas uzraudzības dienesta vadītāja vietnieks Emerijs Pilds. Kad 90 dienas ir beigušās, strādniekam ir jāatgriežas Polijā. Tas nozīmē, ka izdevīgāk ir "neieslēgt laika skaitītāju". Piemēram, reģistrā nav nekādu atzīmju par Tiško atrašanos Igaunijā. 

Simtiem sludinājumu

"Cementa darbi, armatūra un apdare. Maksa - vismaz 1500 eiro mēnesī. Dzīvošanas izmaksas - 100 - 150 eiro. Darba laiks - 250 stundas mēnesī," teikts sludinājumā vienā no populārākajiem Ukrainas darba sludinājumu portāliem "eurorabota.ua". 

"Postimees" uzgāja vairāk nekā 1019 šādus sludinājumus, pēc kuriem vienlaicīgi tika meklēti vairāki ukraiņu darbinieki uzņēmumiem Igaunijā. Daļā sludinājumu teikts, ka tiek meklēta pat vesela strādnieku brigāde. Visbiežāk tiek solīta apmaksa pēc stundām un tarifs četri eiro stundā. Darba laiks - 250 un pat 300 stundas mēnesī. 

Igaunijas likumi ļauj strādāt tikai 40 stundas nedēļā, pie kurām var pierēķināt astoņas virsstundas. Taču - par tām jāmaksā 150% no pamatalgas. Atkarībā no mēneša Igaunijā maksimāli atļauts strādāt 210 stundas. 

"Postimees" žurnālists izlikās par darbu meklējošu cilvēku un sazinājās ar desmit sludinājumu iesniedzējiem. Lai arī Ukrainas likumi paredz, ka cilvēkiem, kas dodas strādāt uz ārzemēm, darba līgumam ir jābūt arī tulkotam ukraiņu valodā, patiesībā darba devēji šādus līgumus nepiedāvā. Turklāt viens no sludinājumu devējiem pat atteicās atklāt, ar kādu uzņēmumu varētu tikt parakstīts darba līgums. 

"Darba devēji uz tevi neskatīsies. Pastrādāsi trīs mēnešus bez darba vīzas. Ja tiksi galā, tad nokārtos visu ar dokumentiem un varēsi strādāt tālāk," rakstīja aģentūras "Nikiloz-job" pārstāve Jevgeņija, kura meklē pacēlāja operatoru Igaunijā. Jevgeņija savu uzvārdu atteicās atklāt. 

Fragments no sarakstes:

- Ja es netikšu galā?

- Tad būs jāatgriežas Ukrainā! 

- Atpakaļceļu apmaksās darba devējs? 

- Nē, tu pats!

Lielākā daļa ārvalstu strādnieku tomēr ierodas Igaunijā ar vietējo darba vīzu. Saskaņā ar to darba devējam ir jāmaksā ārvalstu darbiniekam vidējā alga valstī, tas ir, 1310 eiro mēnesī. Viens no krāpšanās veidiem, kā uzņēmumi "ietaupa" uz nodokļiem, ir likt darbiniekiem strādāt 250 vai vairāk stundas mēnesī, lai nopelnītu šo summu. 

"Ir cilvēki, kuri strādā prātam neaptveramu skaitu stundu. Lai nopelnītu šos 1310 eiro, viņi oficiāli strādā pareizu laiku. Ir cilvēki, kuru darba līgums paredz vien "daļēju nodarbinātību", kas dod iespējas maksāt mazāk. Ir cilvēki, kuri it kā saņem 1310 eiro, bet realitātē viņi saņem daudz mazāk," norāda Igaunijas varasiestādes.

Tiem darbiniekiem, kuri ierodas uz īslaicīgu darbu Igaunijā, ir nepieciešams būt gan īpašos policijas, gan Nodokļu departamenta reģistros. Kad Nodokļu departaments salīdzināja savus datus ar policijas reģistra datiem, atklājās, ka no 2018. gada oktobra līdz 2019. gada septembrim valsts nodokļos zaudējusi vismaz 16,5 miljonus eiro. 

"Mūsu analīze parādīja, ka divi no trim ārvalstu darbiniekiem ir riska zonā, riskē nemaksāt nodokļus," teica Nodokļu un Muitas departamenta galvenais auditors Jevgeņijs Šorons. 

Viņš norādīja, ka šāds aprēķins ir aptuvens, jo tajā tiek ņemts vērā policijas reģistrā esošais ārvalstu darbinieku skaits, kas ieradušies Igaunijā. Tajā nav teikts, kuri vispār nav ieradušies valstī vai arī bijuši "uz slimības lapas". Tāpat nav ņemti vērā cilvēki, kuri valstī atrodas bez reģistrācijas policijas reģistrā. Šādi cilvēki varētu būt ap pieciem tūkstošiem, un kopumā nelegālā nodarbinātība ik mēnesi var radīt trīs miljonu eiro lielu robu budžetā. 

Jaunā tendence radusies tāpēc, ka ukraiņu celtnieki ierodas darbā Igaunijā kā "uzņēmēji - e-rezidenti". Šādā gadījumā uz viņiem neattiecas tradicionālās attiecības starp darbinieku un darba devēju, jo tiek runāts par uzņēmēja darbu pie igauņu pasūtījuma. Tādējādi ukraiņi veido uzņēmumus kā "e-rezidenti". 

"Esmu redzējis vairākus ukraiņu veidotos uzņēmumus, kur atsevišķa celtnieku brigāde formāli skaitās valdes locekļi," teica Šorons. Tiek norādīts, ka šāda "starpuzņēmumu sadarbība" faktiski arī veicina negodīgu izturēšanos pret viesstrādniekiem. 

Divas naktis lidostā

51 gadu vecais Igors Kozačoks un viņa draugi Rostislavs un Sergejs Tallinā ieradās ar tiešo reisu no Kijevas 24. jūlijā. Hersonas iedzīvotāji jau agrāk bija strādājuši Igaunijā, taču bija beidzies viņu vīzu termiņš, tāpēc viņi bija devušies mājās - atvaļinājumā. 

Igaunijas robežsargus nepārliecināja viņu teiktais, ka draugi ieradušies pagarināt atvaļinājumu Igaunijā, lai gan viņiem līdzi bijušas tenisa raketes un cits atpūtas inventārs. Viņiem nav bijis līdzi pietiekami daudz naudas, lai atpūstos. Tāpat robežsargiem nav paticis draugu stāsts, ka viņi plāno nakšņot pie sava bijušā priekšnieka. Aizdomīgo stāstu dēļ ukraiņi valstī nav ielaisti un nakti pavadījuši lidostas starptautiskajā zonā, pārtiekot no līdzi paņemtās maizes un desas. 

Pēc divām dienām viņi lidoja atpakaļ uz Kijevu. To ukraiņu skaits, kuriem ir atteikta iebraukšana Igaunijā, ir pieaudzis. 2017. gadā iebraukšana liegta 84 ukraiņiem, bet šā gada pirmajos 11 mēnešos šis rādītājs ir 574.

"Mums ir aizdomas, ka viņi izliekas par tūristiem, bet patiesībā ierodas šeit peļņā, strādājot nelikumīgi," pauž Pilds. 

Straujais atteikumu skaita pieaugums saistīts ar to, cik daudz ukraiņu ierodas peļņā uz Igauniju. 

"Tomēr lidostās aizturēto skaits ir tikai neliela daļa, jo lielākā daļa cilvēku Igaunijā nonāk ar sauszemes transportu, nevis ar lidmašīnu. Viņi ierodas ar mašīnām vai autobusiem. Mums nav zināms, cik daudz nelegālo strādnieku ierodas. Viņi Šengenas zonā parasti ierodas caur citām valstīm. Tas nozīmē, ka mums nav reālu uzskaites instrumentu," sacīja Policijas un robežsardzes departamenta pārstāve Liza Valka. 

Tā notika arī ar Kozačoku un viņa draugiem. Viņi aizlidoja atpakaļ uz Kijevu, un vēlāk viņiem pakaļ ar automašīnu devās priekšnieks. Viņi ieradās Šengenas zonā, iebraucot Polijā, un vēlāk, izbraucot caur Lietuvu un Latviju, nonāca Igaunijas pilsētā Mārdu. Bija plānots, ka viņi varētu doties arī tālāk uz Somiju, bet - esot oficiāli noformēti kā "komandējumā". 

Vairākiem uzņēmumiem, kas nodarbojas ar darbinieku rekrutēšanu, ir vairākas firmas. Ja viena nokļūst policijas vai nodokļu inspekcijas redzeslokā, tad to ir vienkāršāk pamest un turpināt darbu ar citu. 

Tā, piemēram, Igors Boļilijs un Aleksandrs Povodčanskis strādāja par metinātājiem uzņēmumā "OÜ Flincona". Pirmajam firma nesamaksāja vairāk nekā 4600 eiro, bet otram - 5500 eiro. Viņi vērsās Darba inspekcijā, kura pieņēma strādniekiem labvēlīgu lēmumu. Tomēr - tas vēl nenozīmē naudas atgūšanu. Lai to atgūtu, ukraiņi lietu nodeva tiesu izpildītājam, taču beigās palika tukšām rokām. 

"Tiesu izpildītājs sacīja, ka mums ir jāvēršas tiesā un jāsāk tiesas process. Taču tam mums nav naudas," sacīja Boļilijs. 

"Flincona" pārstāvis Andrejs Bazuļins pameta darbu šajā uzņēmumā, taču no Ukrainas aiziet negrasās; tur viņš strādā cita uzņēmuma - "OÜ Amfacon" vārdā.

Donbasa kara veterāns Ruslans Batovskis, aizejot no "Goodstaff", iestājās darbā citā Igaunijas firmā. 4. decembrī viņam beidzās vīzas termiņš, un viņš atgriezās Ukrainā. Tomēr nākamgad, visticamāk, viņš Igaunijā atgriezīsies. 

Par Tarko Tammanu viņš pēdējā pusgada laikā neko nav dzirdējis. Tiesu izpildītājs saka, ka īpašu cerību atgūt naudu nav. Tagad atliek sūdzēt Tammanu tiesā. Batovskis par to arī domā, neraugoties uz tiesas izdevumiem. Viņš ieradies Igaunijā, lai nopelnītu naudu, ar ko piepildīt savus sapņus. 

"Es Kijevā vēlos nopirkt dzīvokli un apmaksāt angļu valodas un programmēšanas kursus," teica Batovskis, norādot, ka došanās uz tiesu ir principa jautājumus, jo tieši neiegūtā nauda liedz īstenot viņa sapņus.  

"Es gribu šo lietu novest līdz galam. Jūtos aizskarts, ka man bija bez maksas jānostrādā divi mēneši pret savu gribu," noslēdz Batovskis.