Par kurdu vienīgajiem un visuzticamākajiem draugiem tiek uzskatīti kalni, kuros visā savā pastāvēšanas vēsturē viņi atkal un atkal ir bijuši spiesti meklēt patvērumu.
Kad pagājušā gada oktobrī ASV prezidents Donalds Tramps paziņoja par karaspēka atvilkšanu no kurdu kontrolētās Ziemeļsīrijas, tas bija pārsteigums daudziem. Jo īpaši pašiem kurdiem, kuri to nodēvēja par dūrienu mugurā no saviem uzticamākajiem sabiedrotajiem, ar kuriem kopā tika uzvarēta Islāma valsts jeb ISIS. ASV spēku atvilkšana nozīmēja tikai vienu - mūžseno kurdu ienaidnieku turku iebrukumu. Un ilgi nebija jāgaida, tikai trīs dienas pēc tam, kad amerikāņu spēki pameta savas pozīcijas Ziemeļsīrijā, Turcija sāka uzbrukumu, sagraujot Sīrijas kurdu sapni par savu, neatkarīgu valsti.
Kurdu sapnis par savu valsti ir gandrīz tikpat vecs kā kalni, kuros atkal un atkal visā savā vēsturē viņi ir bijuši spiesti meklēt patvērumu. Kurdi ir piedzīvojuši arābu, persiešu, mongoļu, seldžuku, osmaņu un citus iekarojumus - gadsimtu garumā kurdu apdzīvotajās vietās ir valdījuši ne paši kurdi, bet dažādas impērijas. Un tas neskatoties uz to, ka kurdi ir ceturtā lielākā etniskā grupa Tuvajos Austrumos - Sīrijā, Irākā, Irānā, Turcijā un Armēnijā dzīvo ap 30 miljoniem kurdu.