/nginx/o/2019/06/20/12283791t1hbab5.png)
:format(webp)/nginx/o/2019/12/19/12822536t1h071f.png)
Nu tad tā – 10 nedēļas ir cauri. Neticu, ka es to izdarīju. Tagad jau liekas, nemaz tik grūti nebija, kaut sākumā visi atceras, kā es čīkstēju un pīkstēju, elsu un pūtu. Un neticēju, ka es to varēšu.
"Vingruma" Laimdota: mīnus 9,7 kg un 11 cm no apkārtmēra
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kaut visi pārējie ticēja. Un te nu es esmu – 10 nedēļās -9,7 kg un 11 cm no apkārtmēra. Diezgan daudz, kaut atkal jau uz kopējā fona tāds sīkums vien ir, vajag jau vēl un vēl. Bet nu ko es te atkal neapmierināta!!!
Laikam jau iepriekš esmu teikusi, ka šis man bijis lielu pārmaiņu gads. Ļoti lielu! Un nu vēl šim pārmaiņām klāt nāca arī Vingruma maratons. Vēl viens apstiprinājums tam, kas es esmu, ko es daru un ko es varu. Un ka esmu novērtēta. Tā ir sasodīti laba sajūta. Tā ka viss, ko es varu pateikt Vingruma maratona rīkotājiem, treneriem un visiem Vingruma kluba darbiniekiem, ir liels, liels paldies! Mūžā nebūtu iedomājusies, ka sporta klubā varēšu justies tik omulīgi un kā savējā. Vienmēr likās, ka tā ir vieta iedomīgiem pašapzinīgiem čempiņiem ar perfektu augumu un iedomīgu smīniņu sejā! Nekā - te nāk tik daudz dažādu cilvēku, katrs aizņemts pats ar sevi un saviem treneriem un īsti neko citu kā draudzīgus smaidus nevar redzēt. Man Vingruma klubā patīk tā sajūta, ka te viss tiešām ir tieši tev - smaidīgi administratori, dvielīši, ūdens ar citronu. Tieši tik, cik vajag, un nekā lieka. Vingruma klubs tagad būs arī mans sporta klubs, neko citu vienkārši nevaru iedomāties.
/nginx/o/2019/12/19/12822535t1h5e59.png)
Un jā, vismaz pagaidām esmu nolēmusi turpināt – es neesmu domājusi, cik tad kilogramu man jānomet un kādu rezultātu gribu, zinu tikai to, ka negribu vēl apstāties vai vēl trakāk - aiziet atpakaļ. Gribu justies vieglāka, lokanāka, negribu aizelsties pie otrā stāva pakāpieniem vai tad, kad jāpārskrien pāri ielai. Negribu pārēšanās sajūtu, kad jūties liela, resna un patiesībā riebīga pati sev. Gribu to pašu noguruma un viegla izsalkuma sajūtu, kas man bija visas šīs 10 nedēļas. Jo tā ir laba un pareiza sajūta, kas liek tev justies dzīvai. Un jā – gribu arī draugu un kolēģu komplimentus un uzmundrinājuma vārdus :)
Mans padoms tiem, kas arī grib, kā es, saņemties un kaut ko mainīt? Nedomājiet, ka būs viegli, nedomājiet, cik tas grūti. Centieties vispār neko nedomāt. Vienkārši katru dienu, dienu pēc dienas dariet to, kas jādara, – skaitiet kalorijas un trīs reizes nedēļā ejiet uz sporta zāli. Jā, brīžiem ir ļoti grūti. Un ļoti daudzi man saka, ka nav laika. Es teikšu – muļķības! Viss ir prioritātēs. Visu var saplānot. Gribi notievēt – skaiti kalorijas un sporto. Tagad es zinu, cita ceļa vienkārši nav. Un ja es to varu, tad to var jebkurš, ticiet man!