Vai internets ir uzlabojis mūsu pasauli?

Pastmarkas varam nepirkt, pastu namos drīkst iekārtot lielveikalos un epistolārais žanrs vairs neeksistē. Darījumi kļuvuši vienkāršāki, bet saziņa komplicētāka, jo digitālo brīvību okupējušas un važās iekalušas digitālās uzraudzības sistēma un propaganda. Internets nav padarījis cilvēkus labākus un brīvākus. Tas, līdzīgi rakstītajai valodai, vairāk nodarbojas ar iedzīvotāju uzraudzību, vadīšanu un regulēšanu.

Bīstamais mūsu laiks

90. gadi mums uzdāvināja mobilos telefonus un internetu. Šodien grūti iedomāties savu ikdienu bez abām šīm lietām. Sekoja viedtelefoni un sociālie mediji. Divdesmit gadu laikā šī tehnika būtiski izmanīja mūsu dzīvi, ikdienas rutīnu un sabiedrību kopumā. Likās, ka viss ies uz priekšu un būs labāks. Taču process apstājās. Eņģeļu vietā ieradās pūķi un raganas, kas ar digitalizācijas palīdzību centās anulēt parastā pilsoņa brīvības un iedragāt demokrātijas fundamentu. Šo procesu asprātīgi apraksta Evgeny Morozov (2011) ”The net delusion: How not to liberate the world”, pierādot, ka maniakālais tīmekļa profētu un kiberutopistu optimisms nav pierādījies. Cilvēce interneta dēļ nav kļuvusi labāka, brīvāka, gudrāka vai laimīgāka. Šogad iznāca sociālpsiholoģes Shoshana Zuboff grāmata par to pašu, ar nosaukumu ”The age of surveillance capitalism: The fight for a human future at the new frontier of power”. Viņa pamato, ka internets ir panācis iespēju čipot un marķēt iedzīvotājus, savācot visus iespējamos datus par katru interneta lietotāju un tos izmantojot mērķtiecīgai manipulācijai. Pateicoties interneta iespējām, dati par mums tiek vākti un pārdoti ne tikai komerciāliem uzņēmumiem, kas ar šo labāk saprot mūsu intereses un vajadzības, bet arī drošības dienestiem un visu veidu pinkertoniem. Tehnika palīdz pārdevējiem un drošībniekiem veikt gigantiskus eksperimentus, modificējot mūsu uzvedību. Tādējādi panākot, ka mēs pērkam vairāk, atklājam savus uzskatus svešiem ļaudīm, kas spēj un prot būtiski ietekmēt mūsu rīcību un domāšanu. Algoritmi ir dziļi ielauzušies mūsu smadzenēs un sabiedrībā un zina daudz vairāk par mums nekā mēs par viņiem.

Viss neizdevās

Protams, tehnokrātijas prognozes daudzos virzienos izgāzās. 3D printeri nekļuva par pirmās nepieciešamības preci. „Gudrie rokaspulksteņi” un virtuālās realitātes acenes neiekaroja mūsu plauktus. Automašīnas-roboti jau klaudzināja pie garāžas durvīm (ideju veidolā), taču neieradās tāpēc, ka pirmie paraugi pamanījās sabraukt cilvēkus pirmo 25 minūšu laikā. Uz vietas skrien mākslīgais intelekts joprojām. Roboti tomēr nav aizstājuši redakcijas ziņu dienestu, un „tilde“ vai “gūgle“ nespēj izkonkurēt cilvēku kā svešvalodu tulku un tulkotāju.

Turpretī citās frontēs panākumi ir pamanāmi un notiek. Piemēram, Ķīnas pilsoņiem 27 miljonus reižu ir atteikts iegādāties lidmašīnas biļetes uz ārzemēm, jo viņiem esot bijis “pārāk zems pilsoniskā patriotisma līmenis”. Paradoksāli, ka šo iespēju intelektuāli „čipēt“ savus pilsoņus tiecas izmantot ne tikai diktatūras. Tādas kā Ķīna. Edvards Snovdens – pagaidām pazīstamākais trauksmes cēlājs, kas joprojām atrodas „izsūtījumā“ Krievijā, nopludinot ASV dokumentus, pierādīja, ka arī amerikāņu un britu drošības dienesti centās nodarboties ar to pašu. Atmaskojumi mazliet ietekmēja stāvokli un situāciju, taču nekas ļoti būtisks šajā virzienā neuzlabojās. Tai pašā laikā institūcijas „nacionālo interešu“ aizsegā turpina legalizēt savu vajadzību ielauzties cilvēku privātajā dzīvē, to izsekot, sistematizēt un izmantot savā labā.

Tā rīkojās Cambridge Analytica (2013), kuru izveidoja morāli korumpētie Robert Mercer un Steve Bannon (bijušais Donalda Trampa vēlēšanu administrācijas vadošais stratēģis). Jaundibinātā uzņēmuma biznesa ideja bija būtiski ietekmēt un mainīt vēlēšanu iznākumu demokrātiskās valstīs, izmantojot dažādas digitālās komunikācijas metodes. To skaitā bija tendencioza reklāma, manipulācija, kukuļošana, šantāža, izspiešana. Lai gan šīs aktivitātes tika novērotas jau agrāk, tikai ap 2015. gadu atklājās, kā īsti tur tiek „strādāts“. Proti, pateicoties dažādām on-line aptaujām un datiem, kas tika iegūti no Facebook, izdevās izveidot lielas vēlētāju daļas politisko uzskatu raksturojumu, pēc tam izstrādājot satura stratēģiju mērķgrupu smadzeņu skalošanai. Šādi izdevās būtiski ietekmēt prezidenta vēlēšanu iznākumu ASV un „breksita referendumu“ Lielbritānijā. Līdzīgi darbojās arī Internet Research Agency Pēterburgā. Tieši internets bija tas, kas palīdzēja krieviem izveidot neskaitāmus neesošu personu (troļļu) kontus sociālajos medijos, kas masīvi uzbruka Hilarijai Klintonei un intensīvi (masveidīgi) atbalstīja Donaldu Trampu. Cenšoties radīt vairākuma jeb publiskās domas iespaidu un ar šo ietekmējot vēlēšanu iznākumu ASV.

Cenzūras atgriešanās

Internets ir lielā mērā padarījis cenzūru iespējamu. Ķīna valsts līmenī kontrolē internetu. Cenzūra un iedzīvotāju izsekošana šajā valstī vienmēr bijusi aktuāla, taču internets ir piešķīris šim procesam jaunu īpatnību. Ar pusmiljardu novērošanas kameru palīdzību, kas realizē automātisku sejas vaibstu atpazīšanu un datu uzkrāšanas sistematizāciju, Ķīnas valsts tagad spēj izsekot un sistematizēt katru savu pilsoni. Formāli šīs darbības tiek veiktas it kā noziedzības apkarošanas vārdā, taču reāli rodas iespēja novērtēt katra ķīnieša uzvedību, raksturu un novērtēt individuālās īpatnības. Rezultātā izveidojot ne tikai priekšstatu par to, kā attiecīgā persona rīkojas, izmetot atkritumus vai šķērsojot ielu, bet arī modelējot pilsoniskās kvalitātes profilu.

Uzskatu, ka ir rūpīgi jāseko šiem ķīniešu eksperimentiem ar saviem pilsoņiem. Ne tikai tāpēc, ka tie būtiski ietekmē 1,4 miljardu cilvēku dzīvi, bet arī tāpēc, ka mūsu varasvīriem un sievām var ienākt prātā izveidot kaut ko līdzīgu Rīgā, Jelgavā vai Alūksnē. Jau tagad vairākām ASV lidsabiedrībām ir pieejami dati, kas raksturo, vai esat „atbildīgs pilsonis“, vai labāk jūs lidmašīnā nelaist iekšā. Sistematizācija ir sākusies, un nedomāju, ka tā apsīks nākotnē.

Visvairāk internetu mīl Donalds Tramps

Protams, pašreizējais ASV prezidents nebūtu nonācis pie varas, ja nebūtu interneta un sociālo mediju manipulāciju iespējas. Līdzīgi viņam interneta galveno fanu skaitā ir arī Marks Zakerbergs, Vladimirs Putins, Lerijs Peidžs un Sji Dzjiņpins. Viņi prot izmantot interneta iespējas savas varas stiprināšanai. Mēs pārējie turpretī turpinām domāt, ka internets veicina izteikšanās brīvību un tautas iespējas izteikties par varu, sarunāties ar varas pārstāvjiem. Lai gan faktiski internets ielaida publiskajā telpā huligānus, manipulatorus un demagogus, kas tur valda joprojām, un neviens nezina, kā varētu notikt interneta publiskās telpas morālās sanēšanas process. Jo toni nosaka mērķtiecīgi cilvēki un uzņēmumi, kas ar internetam raksturīgo ietekmēšanas paņēmienu palīdzību turpina nostabilizēt savas varas pozīcijas. Vai viedokļa noteicēji šajā atvērtajā publiskajā telpā ir gudrākie un labākie cilvēki? Protams, ka ne. Katrs, kurš vēlas, var kļūt par „influenseri“, arī bez pamazināšanām nozarēs, par kurām izsakās. Vai internets demonstrē publisko viedokli? Protams, ka ne, jo tīmeklī esošo „personību“ vairākumu veido mākslīgi radītas un mehāniski tiražētas „būtnes“, kas dzīvo vienā stallī un klausa viena konkrēta saimnieka pavēlēm. Tas nozīmē, ka interneta sociālo mediju viedoklis reti ir iedzīvotāju vairākuma nostāja, taču to ļoti atgādina.

Vai, lasot internetā, cilvēki kļūst gudrāki? Nē, nekļūst, jo tie meklē tikai informāciju, kura viņiem (konkrētajā brīdī) ir vajadzīga. Proti, lietošanas instrukcijas, pamācības, skaidrojumus.

Kā liela „telefona numuru“ grāmata internets piegādā tikai vajadzīgo, nevis izglītojošo un vērtīgo informāciju, kuru lasītājiem piegādāja avīzes un žurnāli. Cilvēks nekad nemeklēs informāciju par to, ko viņš nezina. Jo nezina, ko nezina. Tas nozīmē, ka interneta lietotājs būtiski atšķiras no grāmatu un avīžu lasītāja ar to, ka prot labāk pārvaldīt/organizēt to, kas viņam ir (labot automašīnu, atrast datorprogrammas), bet nemācās un neapgūst neko jaunu, jo internets pats neko intelektuālu nepiedāvā.

Ko esam ieguvuši? Labā lieta ir Netflix, Skype un Whatsapp. Sliktā – mēs mazāk lasām, jo papīra teksta vietā ir nostājies ekrāns. Tagad burtojam tekstus telefonā: pārskrienam ar acīm ekrānam 4 – 6 sekundēs, pievēršamies virsrakstiem, apstājamies tikai pie smieklīgā un komiskā, lasām fragmentāri un mīlam īsas, smieklīgas filmiņas, kuriozus attēlus. Iedziļināties un saprast sarežģītas lietas vairs nav modē.

Internets nav uzlabojis pasauli vai cilvēkus. Tas ir sistematizējis lietišķo komunikāciju un ielauzies mūsu privātajā dzīvē.

Datori var atrisināt daudz problēmu, taču vislielākās briesmas ir pavisam citur. Nevis datori un roboti pārņems cilvēku sabiedrības vadību un sāks domāt kā cilvēki, bet gan mēs jau esam sākuši domāt kā datori. Viena lieta datoram izdevusies vislabāk – tas radīja internetu, kas ieviesa anarhiju publiskajā telpā.

Tur stiprākais uzvar un bezkaunīgākais nosaka toni. No šā stāvokļa joprojām neesam izkļuvuši un ceram, ka atnāks „kāds“ un ieviesīs satiksmes noteikumus.

Pagaidām turpinām gaidīt.