Deglava tilts

8. aprīlī kā zibens spēriens no skaidrām debesīm nāca Būvniecības valsts kontroles biroja (BVKB) atzinums, ka Deglava tilts, kam teju jau bija beigušies remontdarbi, ir bīstams satiksmei.

Protams, ka atbildīgās amatpersonas uz šādu ķecerīgu paziņojumu reaģēja ar svētu sašutumu, apgalvojot, ka drošāka tilta kā Deglava ielas pārvads nav visā pasaulē. Kamēr sabiedrība izteica pieņēmumu, ka drošākajam tiltam pasaulē jānoturas tieši līdz 26. maijam - dienai, kad pilsoņiem jāiebalso Nilu Ušakovu Eiroparlamentā, rīkoties sāka iestādes, kuras par tilta balstu strukturālo stāvokli parasti neinteresējas.

Vispirms 18. aprīlī Rīgas domei paskaidrojumus par tilta stāvokli pieprasīja ekonomikas ministrs. Paskaidrojumu vietā viņš saņēma to pašu mantru par remontdarbu lielisko kvalitāti (pašsaprotami, jo viens no tilta remontētājiem taču bija labs Emīla Jakrina draugs), kā arī pārmetumus populismā. Taču tad šajā sāgā iesaistījās Iekšlietu ministrija un strupi paziņoja, ka 25. aprīlī policija tiltu slēgs. Tā tas arī notika, un - tavu brīnumu - būvnieki bez kurnēšanas un operatīvi veica "ideālā stāvoklī" esošo balstu remontu, un 19. maijā Deglava tilts atkal tika atvērts satiksmei.