1966. gadā Ņujorku ietina indīgs smogs, nogalinot vismaz 169 cilvēkus (8)

Aplūkojot Ņujorkas smoga attēlus, varētu domāt, ka tā ir kādas smoga terorizētas Ķīnas lielpilsētas fotogrāfija, tomēr nē – labi zināmā Manhetenas arhitektūra neļauj maldīties. Patiesi, šī fotogrāfija tika uzņemta 1966. gada 24. novembrī, kad pilsētu savās toksiskajās skavās skāva smoga sega.

Kā vēstīts izdevumā “All That Is Interesting”, piesārņojums Ņujorkā 20. gadsimta 60. gados bija postoši liels. Tajā laikā viens no biežākajiem nāves cēloņiem bija plaušu emfizēma un hroniskais bronhīts, kas tika saistīts ar smēķēšanu un gaisa piesārņojumu kopumā.

Tomēr 1966. gada smogs bija īpaši negants un nāvējošs. Vietnē “Gothamist” aplēsts, ka šajā smogā viena gada laikā bojā gāja no 169 līdz 400 cilvēku.

1966. gada smoga laikā varas pārstāvji brīdināja cilvēkus ar sirds, plaušu vai elpceļu problēmām palikt mājās, līdz tas izklīdīs. Pilsētas gaisa piesārņojuma kontroles eksperts Ostins N. Hellers toreiz ziņoja: “Gaisa piesārņojuma līmenis, iespējams, ir augstākais pilsētas vēsturē.”

Cilvēki, kas ar smogu saskārās uz ielas, stāstīja, ka neko tādu nekad nebūtu varējuši iztēloties.

“Es ne tikai redzēju piesārņojumu, bet es to pat noslaucīju no savas automašīnas vējstikla. Skatoties uz horizontu, tas bija dzeltenīgā krāsā,” teica advokāts Alberts Batzels, kurš uz Ņujorku pārvācās 1964. gadā.

“Manas vienīgās sūdzības ir par gaisu. Tas ir tik netīrs! Bērnu drēbes man jāmazgā vairākas reizes dienā, jo tās nekad nav īsti tīras,” toreiz stāstīja kāda mājsaimniece.

Daudziem Ņujorkas iedzīvotājiem 1966. gada smoga ārkārtas situācija bija pirmā reize, kad viņi saskārušies ar to, cik bīstama var būt industrializācija. Tas arī bija laiks, kad gaisa piesārņojums un vides jautājumi ieguva nacionāla mēroga statusu.

Laikā, kad vides aizsardzības aģentūras ir pašsaprotama lieta, ir vērtīgi atcerēties ēru, kad pilsoņi cīņā ar smogu un gaisa piesārņojumu bija vieni. Tikai pēc tam, kad daudzi cilvēki bija gājuši bojā gaisa piesārņojuma dēļ, amerikāņi saprata, ka kaut kas ir jāmaina.

Valsts mēroga centieni beidzot nodrošināt tīru ūdeni un gaisu nodrošināja Vides aizsardzības aģentūras izveidi 1970. gadā. Ņujorkas iedzīvotāji nespēja vien sagaidīt, kad tiks pieņemti kādi mēri, jo daudzi no viņiem ziņoja, ka regulāri piedzīvojuši sadegušu atkritumu pelnu “lietu”.

Kā noskaidrot pētījumā, kas publicēts 2001. gadā, svina daļiņu daudzums Centrālparka ezera nogulumos, ir cieši saistīts ar daļiņu daudzumu, kas nonāca gaisā pēc atkritumu dedzināšanas 20. gadsimtā.

Vēlāk atklājās, ka 1966. gada Pateicības dienas svētkos pilsētu principā ietina toksiska sēra dioksīda un oglekļa monoksīda kombinācija. Tas nozīmē, ka bija tik neparasti karsts un dūmakains, ka cilvēki vienkārši nespēja uzturēties ārā. Šie apstākļi rezultātā noveda pie vairāku simtu cilvēku nāves.

Piesārņojumu postošais efekts uz cilvēka veselību bija acīmredzams: 60. gados visstraujāk augošais nāves cēlonis bija plaušu emfizēma, kā arī hronisks bronhīts.

“Uz autopsijas galda to nevar nepamanīt. Visu dzīvi laukos dzīvojuša cilvēka plaušas ir rozīgas, savukārt pilsētas iedzīvotāju plaušas ir ogļu melnas,” toreiz stāstīja pilsētas mediķi.

1968. gada ASV Veselības departamenta ziņojumā rakstīts, ka periods no 1966. gada 24. novembra līdz 30. novembrim bija nelabvēlīgs veselībai. Ņujorkas pētnieki atklāja, ka nāves gadījumu skaits tajā laikā pieauga līdz 24 nāvēm dienā.

Lai arī pēdējos gados ir pieņemti stingri mēri attiecībā pret gaisa piesārņojumu, tomēr ne visās pasaules valstīs tas tā ir. Piemēram apstākļi Kazahstānas pilsētā Almati 2014. gadā bija pārsteidzoši līdzīgi apstākļiem Ņujorkā 1966. gadā. Kazahstāna mūsdienās ir viena no piesārņotākajām valstīm pasaulē.