Tomēr, mana primārā identitāte, kas ir daudz augstāka par etnisko vai nacionālo, ir mana profesionālā – žurnālista identitāte, kuras pamatā ir brīvība no aizspriedumiem. Tāpēc, ja es kritizēju Putinu, es uzskatu par savu pienākumu kritizēt strauji izplatošās putinisima pazīmes citās valstīs, piemēram, Latvijā. Ja saki “A”, tad saki arī “B” – tāds ir mans princips.
Pirms diviem gadiem mēs kopā ar Sanitu Jembergu izpētījām partijas “Saskaņa” man visinteresantāko aspektu. Šī partija izmanto daudzus no Putina naratīviem. Taisnības labad jāpiebilst, ka šīs partijas atbilde uz mūsu publikāciju bija krietni vien civilizētāka, nekā NA reakcija, lai gan mūsu darbs, visticamāk, veicināja Rīgas mēra Nila Ušakova gāšanu.
NA man bija interesanta tā paša iemesla dēļ.
Ja noliec malā pretkrievisko retoriku, tad tās biedru nostājas neatšķiras no Kremļa naratīviem: mīlestība pret Trampu, naids pret Sorosu (kura fonds ir aizliegts Krievijā),
nievājošs tonis sarunās par ES institūcijām, mītu izplatīšana par bēgļiem un Eiropas islamizāciju, skepse par klimata pārmaiņām, naidīga attieksme pret LGBT aktīvismu, draudzība ar galēji labējiem ekstrēmistiem , un protams izteikta alerģija pret neatkarīgiem medijiem.
Kad es intervēju Raivi Dzintaru 2015. gadā, viņš man teica, ka par paraugu uzskata Ungārijas premjeru Viktoru Orbānu. “Bet viņš taču ir Putina labākais draugs Eiropā,” es brīnījos. Dzintars tam nepiekrita. Kā cilvēks, kurš ne reizi vien rakstījis par Kremļa mēģinājumiem Rietumos izveidot piekto kolonnu, šī saruna man likās jo īpaši interesanta.
Es mīlu Latviju un esmu gatavs daudz darīt tās labā. Taču, izejot cauri padomju vidusskolai un padzīvojot Putina režīmā, man parādījās izteikta alerģija pret profesionālu patriotismu.
Kā saka Krievijā: “Ja kāds skaļi kliedz par patriotismu, tātad kaut kur kaut kas ir nozagts”. Es diezgan labi strādāju ar informāciju un domāju, ka tieši ar to varu būt noderīgs Latvijas sabiedrībai. Es gribu pateikties visiem Latvijas iedzīvotājiem, kas atbalstīja neatkarīgu žurnālistiku.