Šodienas redaktors:
Artūrs Guds

Leonīds Ragozins: esam parādījuši NA neredzamo pusi (11)

Viedoklis
Foto: Howard Amos

12. decembrī Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs “Re:Baltica” publicēja rakstu par partijas Nacionālā apvienība (NA) biedru kontaktiem ar galēji labējiem no Ukrainas. Atsevišķi Saeimas deputāti no NA un vairāki citi cilvēki reaģēja uz publikāciju, verbāli uzbrūkot sociālos tīklos gan vienam no raksta autoriem, neatkarīgam žurnālistam Leonīdam Ragozinam, gan arī centram "Re:baltica" kopumā. Šīs aktivitātes varētu raksturot kā nomelnošanas kampaņu pret žurnālistiem. Piedāvājam Leonīda Ragozina viedokli par notiekošo.   

Autora viedoklis var neatspoguļot TVNET pozīciju.

Labdien,

Mani sauc Leonīds. Rakstam pievienotajā bildē ir redzama mana aizturēšana mītiņa izklīdināšanas laikā Bolotnaja laukumā Maskavā 2012. gada 6. maijā. Latvijas politiķiem, kas pēc mana un Sanitas Jembergas raksta “Re:Baltica”  sauc mani par Kremļa propagandistu, es gribētu jautāt: draugi, mīļie, jums ar galvu viss ir kārtībā? Man reizēm šķiet, ka jūs paši esat inficēti ar kaut ko endēmiski kremlisku - Kremļacefalītu.     

Minētajā rakstā mēs godīgi pasniedzām to, ko jūs, jūsu ukraiņu un krievu draugi paši stāstīja publiskajā telpā.

Šajā sakarā prātā nāk viens gadījums.   

2011. gadā (toreiz es strādāju BBC producenta amatā) man bija jāuztaisa īsa intervija ar Krievijas Migrācijas dienesta preses sekretāru Konstantīnu Poltoraņinu televīzijas sižetam par bēgļiem. Saņemot visas nepieciešamās atbildes, es pajautāju, vai mēs visu esam izrunājuši un vai viņam ir palicis kaut kas sakāms. Un tad ierēdnis sāka stāstīt par to, ka Krievija esot pēdējais baltās rases priekšpostenis, kam, pēc viņa domām, draud iznīcība. Mēs publicējām īsu piezīmi par šo kuriozo gadījumu. Burtiski pēc stundas ierēdnis tika atlaists.  

Tajā laikā Kremlis ideoloģiskās tuvības dēļ sadarbojās ar ultralabējiem: Maskavā norisinājās vērienīgi “Krievu marši”, neonacistiskās kustības “Restrukt” līderis Maksims Marcinkevičs visu laiku bija TV ekrānos,

turpināja aktīvi darboties Kremļa atbalstītais, nežēlīgu slepkavu bandas  “Krievu nacionālistu kaujas organizācija” (KNKO) politiskais spārns, bet Nacionālās apvienības (NA) draudzene Olena Semeņaka pavadīja laiku Piemaskavas plenērā ar Eirāzijas kriptofašisma guru Aleksandru Duginu.  

Ātra ierēdņa atbrīvošana no amata nebija pašsaprotams solis. Tomēr Medvedeva laika Kremlī acīmredzot izvērtēja reputācijas riskus, kas bija saistīti ar publisku rasistiskas tumsonības propagandu un izlēma rīkoties profesionāli. Pēc nelielas ažiotāžas šis stāsts tika aizmirsts. Kremļa reputācijas zaudējumi bija minimāli.  

Ja tā padomā, tad kas traucēja partijai NA, kas ietilpst valdošajā koalīcijā un neuzskata sevi par ekstrēmistisku, tieši tāda pašā veidā reaģēt uz mūsu rakstu “Re:Baltica” un norobežoties no saviem, ne pašiem svarīgākajiem, biedriem, kuri apmeklē pasākumus, ko organizē atklāti Ādolfa Hitlera, Brentota Taranta un citu “balto teroristu” pielūdzēji? Jo partijas biedri, kā paziņoja Raivis Dzintars, rīkojās kā privātpersonas.  

Tomēr NA kolektīvais saprāts izvēlējās rīkot tikpat apjomīgu, cik stulbu nomelnošanas un iebiedēšanas kampaņu pret vienu no raksta autoriem,

kas tika izvēlēts, kā PSRS laikos teica, pēc piektā punkta, tas ir, pēc nacionālās piederības. Rezultātā partijas radikālā spārna pārstāvju piedzīvojumi kļuva par šīs valdošās partijas oficiālo pozīciju. No šo cilvēku sociālo tīklu kontiem tiek izplatīti meli un tiek celta neslava par mani un “Re:Baltica”.

Ziemassvētku vakarā, kad es ēdu pīli ar griķiem un rabarberu pīrāgu pie saviem ukraiņu draugiem Rīgā, Latvijas nacionālisti, burtiski aizmirstot par Kristu, montēja filmu par mani, kura kā divas ūdens lāses ir līdzīga Kremļa izplatītiem meliem par opozīcijas aktīvistiem, neatkarīgajiem žurnālistiem un notikumiem Ukrainā. Skatieties paši: tas ir ļoti truli un apkaunojoši. Pēc tam salīdziniet ar mūsu rakstu.  

Vairākus gadus dzīvojot Latvijā, es pamanīju, ka teju katrā publiskā diskusijā NA rīkojas saskaņā ar Kremļa propagandas pamatprincipiem. Šo taktiku sauc par uzmanības novēršanu.

Neapšaubot nevienu faktu mūsu rakstā, viņi mēģina nodarīt kaitējumu manai un manu kolēģu reputācijai. To mēs uzskatām par augstāko mūsu darba novērtējumu. Ja mēs esam izraisījuši tik spēcīgu iracionālas agresijas lēkmi, tātad esam trāpījuši desmitniekā un parādījuši to NA pusi, ko partija mēģina slēpt no Latvijas sabiedrības.

Atgādināsim rakstā minētos faktus. NA biedri draudzējas ar kustības “Azov” pārstāvjiem Ukrainā. Šīs kustības politisko spārnu (pie tā pieder Olena Semeņaka) ASV bāzētā un lielu autoritāti iemantojusī organizācija “Freedom House” raksturo kā ekstrēmistisku kustību. Tajā pašā laikā

ASV kongress aizliedz bruņojuma piegādes šīs kustības militārajam spārnam, bataljonam “Azov”. Tomēr ar NA biedru palīdzību šīs kustības pārstāvji ieguva pieeju NATO valsts, Latvijas, ģenerālštābam un militārai bāzei.

NA biedri apmeklējuši “nacionālsociālistiskā melnā metāla” festivālu Kijevā un sagatavoja ziņojumu paralēli notiekošajai konferencei, kas nosaukta par godu Hitlera un Musolīni paktam.

Abus pasākumus organizēja Olena Semeņaka un Aleksejs Ļevkins. Pēdējais ir Krievijas neonacists, grupas M8L8TH (Hitlera āmurs) līderis un centrālais tiešsaistes platformas Wotanjugend tēls. Wotanjugend vietne un aplikācijas “Telegram” kanāls gandrīz katru dienu publicē materiālus, kas slavina Hitlera nacismu un balto terorismu. Vietnes autori bija vieni no pirmajiem, kas izplatīja Brentona Taranta manifesta tulkojumu krievu valodā. Tarants 2019. gada martā Jaunzēlandes mošejā nošāva 51 cilvēku.  

Mēs jau rakstījām, kāpēc uzskatām par svarīgu īstenot šādas izmeklēšanas, un, kāpēc tas ir svarīgi, nevis Putinam vai Kimam Čenunam, bet Latvijas drošībai.

Un vēl. Pirms 51 miermīlīga, neapbruņota cilvēka nošaušanas Brentons Tarants apmeklēja Igauniju un, iespējams, Latviju. Divas dienas pirms terorakta viņš “Facebook” publicēja video no latviešu Dziesmu svētkiem. Paraksts bija šāds: “Tieši to viņi vēlas iznīcināt”. Mēs ceram, ka visu Baltijas valstu drošības iestādes strādā, lai noteiktu, kādi sakari ir bijuši Tarantam reģionā, jo mēs nezinām, cik vēl šādu Tarantu ceļo pa pasauli (vai arī dzīvo jums kaimiņos). Mēs nezinām arī to, kuras grupas viņi apsūdzēs nodomā iznīcināt latviešu kultūru: musulmaņus, ebrejus, romus, Latvijas krievus?  

Kad mēs redzam Latvijas valdošās partijas biedrus parādāmies vienos un tajos pašos pasākumos ar cilvēkiem, kas Tarantu uzskata par savu varoni, un draudzējamies ar šo cilvēku patroniem no “Azov”, mēs, protams, uzskatām par savu žurnālistisko pienākumu par to ziņot Latvijas sabiedrībai.

Ja tas būtu tikai Tarants... Lūk, ko NA draudzene, partijas Nacionālais Korpuss starptautiskā koordinatore Olena Semeņaka stāstīja par citiem bēdīgi slavenajiem teroristiem intervijā “Azov radio” 2015. gadā: “Islāma valsts var būt paraugs spēkam, kas ar ieročiem rokās aizstāv savas tiesības uz ekspansiju un tālāko attīstību [...] Noteiktā punktā mēs varam būt gan stratēģiskie sabiedrotie, gan arī nāvīgi ienaidnieki, ja islāma Rekonkista sāksies Eiropas zemē. [...] Var būt dažādi varianti”.

Ņemot vērā visu iepriekšminēto, būtu interesanti uzzināt: cik daudzveidīga ir NA attieksme gan pret baltajiem, gan pret islāmistu teroristiem, kā arī pret tiem, kas šiem teroristiem simpatizē?

Un, cik daudzveidīga ir Latvijas drošības iestāžu attieksme jautājumā par NA biedru saskarsmi ar terorisma simpatizētājiem?   

Tā kā NA īstenotā nomelnošanas kampaņa pret “Re:Baltica” fokusējas uz manu personu, tad dažas lietas par mani. Žurnālistikā esmu divdesmit gadus: divpadsmit BBC, trīs gadus krievu Newsweek. Pēdējos piecus gadus esmu frīlanceris un rakstu dažādiem plašsaziņas līdzekļiem angļu valodā: Bloomberg, Time, Washington Post, Guardian, Al Jazeera, The New Republic, Politico.    

Es pārcēlos no Krievijas uz Latviju, jo nepiekritu nelikumīgai Krimas aneksijai, ko, diemžēl, atbalstīja lielākā daļa manu tautiešu.

Krimas referenduma dienā es pieņēmu lēmumu, ka man ar Krieviju vairs nav pa ceļam.

Latvija drīzāk bija romantiska izvēle (zināju, ka viegli nebūs): man ir latviešu kā arī citu Baltijas tautu saknes, Baltijas valstu cīņa par neatkarību noteica manu politisko apziņu. Es joprojām glabāju gandrīz visus avīzes “Atmoda” izlaidumus no Perestroikas (no kriev. val. “Pārbūve” – red.) beigām.

Tomēr, mana primārā identitāte, kas ir daudz augstāka par etnisko vai nacionālo, ir mana profesionālā – žurnālista identitāte, kuras pamatā ir brīvība no aizspriedumiem. Tāpēc, ja es kritizēju Putinu, es uzskatu par savu pienākumu kritizēt strauji izplatošās putinisima pazīmes citās valstīs, piemēram, Latvijā. Ja saki “A”, tad saki arī “B” – tāds ir mans princips.

Pirms diviem gadiem mēs kopā ar Sanitu Jembergu izpētījām partijas “Saskaņa” man visinteresantāko aspektu. Šī partija izmanto daudzus no Putina naratīviem. Taisnības labad jāpiebilst, ka šīs partijas atbilde uz mūsu publikāciju  bija krietni vien civilizētāka, nekā NA reakcija, lai gan mūsu darbs, visticamāk, veicināja Rīgas mēra Nila Ušakova gāšanu.

NA man bija interesanta tā paša iemesla dēļ.

Ja noliec malā pretkrievisko retoriku, tad tās biedru nostājas neatšķiras no Kremļa naratīviem: mīlestība pret Trampu, naids pret Sorosu (kura fonds ir aizliegts Krievijā),

nievājošs tonis sarunās par ES institūcijām, mītu izplatīšana par bēgļiem un Eiropas islamizāciju, skepse par klimata pārmaiņām, naidīga attieksme pret LGBT aktīvismu, draudzība ar galēji labējiem ekstrēmistiem , un protams izteikta alerģija pret neatkarīgiem medijiem.

Kad es intervēju Raivi Dzintaru 2015. gadā, viņš man teica, ka par paraugu uzskata Ungārijas premjeru Viktoru Orbānu. “Bet viņš taču ir Putina labākais draugs Eiropā,” es brīnījos. Dzintars tam nepiekrita. Kā cilvēks, kurš ne reizi vien rakstījis par Kremļa mēģinājumiem Rietumos izveidot piekto kolonnu, šī saruna man likās jo īpaši interesanta.

Es mīlu Latviju un esmu gatavs daudz darīt tās labā. Taču, izejot cauri padomju vidusskolai un padzīvojot Putina režīmā, man parādījās izteikta alerģija pret profesionālu patriotismu.

Kā saka Krievijā: “Ja kāds skaļi kliedz par patriotismu, tātad kaut kur kaut kas ir nozagts”. Es diezgan labi strādāju ar informāciju un domāju, ka tieši ar to varu būt noderīgs Latvijas sabiedrībai. Es gribu pateikties visiem Latvijas iedzīvotājiem, kas atbalstīja neatkarīgu žurnālistiku.

Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu