Kā plānot laiku, lai tā pietiktu visiem?

Veiksmīga laika plānošana, ģimenei paplašinoties

Ir daudz ieteikumu, kā iemācīties veiksmīgi saplānot savu laiku, lai to varētu pavadīt kopā ar visiem ģimenes locekļiem, ne tikai ar bērniem, bet arī ar vīru vai dzīvesbiedru. Taču pastāv problēma, ka cilvēks nevēlas mainīt savus ieradumus, kā rezultātā visi lieliskie ieteikumi pārtop par nevajadzīgiem. Cilvēks tos izlasa, bet tāpat neizmanto. 

Ja jaunie vecāki apzinātos, ka ar katra nākamā bērniņa piedzimšanu laiks tikai samazināsies, nevis būs tikpat un vēl nāks klāt, tad arī viņi kļūtu daudz skopāki ar savu laiku. Pirmā un visefektīvākā lieta, ko ir nepieciešams darīt, lai radītu papildu laiku savai ģimene, ir atteikšanās no sociālajiem tīkliem un citām nebūtiskām lietām, kas tikai piesārņo mūsu prātu un iznieko mūsu laiku. Tāpat arī sociālajos tīklos neievietot bildes, kā mēs pavadām laiku kopā ar bērniem, bet gan visu šo lieko darbību vietā vienkārši būt kopā ar savu ģimeni – ar bērniem un ar dzīvesbiedru. Pilnīgi noteikti, atsakoties no šīm liekajām darbībām, mums katram dienā, parādītos vismaz vēl papildu stunda laika, ko pavadīt kopā ar bērniem vai ar partneri. Laika rašana ir katra paša izvēle. 

Mazulim, protams, ir nepieciešama aprūpe, kā, piemēram, barošana, apģērbšana un autiņbiksīšu nomaiņa, tāpēc vecākiem var šķist, ka dienā nav pietiekami daudz laika, lai pievērstos arī pārējiem bērniņiem. Labākais, ko vecāki var darīt, lai rastu laiku arī pārējiem ģimenes locekļiem, ir, piemēram, mazuli nododot tēta aprūpē uz kādu stundiņu, un tikmēr mamma (vai atkal otrādi) pavada laiku kopā ar vecāko bērnu, lai neviens nejūtas atstumts un ar visiem tiktu pavadīts kopā laiks. 

Vēl viens faktors, kas atņem mums jau tā trūkstošo laiku, ir mājas uzkopšana, kas mūsu kultūrā ir ļoti iecienīta lieta. Galvenais tomēr nav, lai māja vienmēr būtu kārtībā, bet gan, lai mūsu bērns justos mīlēts un novērtēts. Tā vietā, lai katru dienu uzkoptu māju, veltiet šo laiku, lai parunātos ar bērnu vai savu partneri.

Apkopojot jau minēto, mums ir jāieplāno laiks, ko mēs pavadām kopā gan ar jaunāko, gan ar vecāko bērnu. Visi bērni ir jāsamīļo. Un tieši tāpat vajadzētu aizdomāties par to, kad pēdējo reizi mēs ar partneri aprunājāmies. Tas nenozīmē, ka sarunai ir jāilgst stundu, taču vismaz atvēliet dienā piecas minūtes, ko veltīt viens otram, lai uzklausītu un samīļotu viens otru. Vecākiem ir jāapzinās, ka ir nepieciešams izbrīvēt vismaz piecas minūtes dienā vienam priekš otra, kā vīrietim ar sievieti, nevis kā mammai un tētim, lai aprunātos par to, kā katram ir gājis, kā katrs jūtas, vai arī, piemēram, lai izplānotu, kad abi varētu bez bērniem aiziet uz randiņu.

Paplašinātās ģimenes iesaiste bērna audzināšanā

Nav viena veida, kā būtu pareizi audzināt bērnus, jo katrai ģimenei ir savas vajadzības, savas vērtības, savas pieredzes, tradīcijas un uzskati. Visas šīs lietas ir būtiski ņemt vērā tad, kad divi pieauguši cilvēki sāk veidot attiecības un kopdzīvi, jo abi partneri ir kā divas dažādas upes, kas satek kopā. Katra upe iepriekš tecējusi pa citu gultni.

Abu partneru ģimenes un skatījums uz ģimeni var būt ļoti dažāds. Tādēļ bieži vien, diviem cilvēkiem sanākot kopā, rodas jautājumi: kā tad būtu pareizāk un labāk un kā mūsu ģimenē tiks iesaistīti paplašinātās ģimenes locekļi? Abiem partneriem vajadzētu par to runāt un saprast, kā viens to redz un kā otrs to redz, lai nonāktu pie kopēja redzējuma par to, kāda izskatīsies abu partneru kopīgā ģimene. 

Jebkurā gadījumā bērnu audzina vecāki un vecāki nosaka to, cik ļoti paplašināto ģimeni iesaistīt vai varbūt tomēr neiesaistīt visās aktivitātēs, kas skar abu partneru kopīgo bērnu. Protams, ir patīkami, ja paplašinātā ģimene iesaistās, bet ne uzmācīgi. Teiksim tā – nevis atnāk un palīdz jaunajiem vecākiem tad, kad to grib, un tādā veidā, kā vecvecāki uzskata par pareizu. Šāda rīcība ir pilnībā aplama, kā arī tas pārtop par nevēlamu palīdzības veidu. Vislabākais veids, kā vecvecāki vai citi ģimenes locekļi var palīdzēt jaunajiem vecākiem, ir uzklausot viņu vēlmes un vajadzības konkrētajā brīdī. Jaunajiem vecākiem vajadzētu lūgt konkrētu palīdzību, kas viņiem tagad ir vajadzīga. Pat mazākā vajadzības sniegšana būs liela palīdzība, ko jaunais pāris ļoti novērtēs. 

Protams, būs ģimenes, kurās mazbērni ļoti daudz laika pavadīs ar vecvecākiem, taču būs arī ģimenes, kur mazbērni ļoti maz laiku pavadīs kopā ar vecvecākiem, vai ar vieniem vecvecākiem daudz laika un ar otriem maz laika. Tas var būt ļoti dažādi, un šeit tiešām nav vienas pareizības. Bet ir arī jāsaprot un jāatceras, ka šajā situācijā ir divas puses. Arī jaunajai ģimenei ir jāsaprot, ka vecvecāki nav viņu apkalpotāji un viņi var atbildēt ar “es tagad nevaru”, un par to nevajadzētu apvainoties. Tieši tādēļ palīdzības lūgšanai tomēr ir jābūt laicīgai un ir jāsaprot, ka vecvecāki arī var nevarēt palīdzēt, un dažreiz viņi var arī negribēt palīdzēt. Šeit ir svarīga abpusējā cieņa starp paaudzēm. Vislabākais veids, kā dzīvot saticīgi, ir meklējot to sadarbības veidu, kas ir patīkams, kas nav pārmērīgi uzmācīgs no vienas vai otras puses un kur vecvecāki ar saviem bērniem ik pa brītiņam apspriežas, lai saprastu, vai visiem viss ir labi. Arī pārim laiku pa laikam ir jāaprunājas par to, cik  apmierināti viņi ir ar pašreizējo paplašinātās ģimenes iesaisti savu bērnu dzīvē un audzināšanā.