Vai "dzīvā" arhitektūra patiešām izglābs klimatu?

Zaļā arhitektūra ir samērā jauns jēdziens, kas nozarē ir parādījies samērā nesen - par dabai draudzīgu klimatu sāka runāt pagājušā gadsimta 60. un 70. gados. Pirmie "dzīvās" jeb "zaļās" arhitektūras pamatlicēji bija amerikāņu arhitektūras kritiķis un filozofs Leviss Mumfords, ainavu arhitekts Ians Makhergs un britu zinātnieks Džeimss Lovloks, kas atklāti sāka runāt par arhitektūras ietekmi uz pasaules ekosistēmu. 

"Dzīvā" arhitektūra ir celtnes, kas maksimāli samazina ēkas kā tādas un būvniecības kaitīgo ietekmi uz ekoloģiju un cilvēku veselību. Galvenās īpašības, kuras piemīt "dzīvajām" ēkām, ir efektīva ventilācijas un apkures sistēma; ūdeni taupošas un attīrīšanas sistēmas; atjaunojamā elektroenerģija; gudrāka ēkas arhitektūras plānošana, kas sapludina ēku ar apkārtējo vidi; vecāko ēku adaptācija vai otrreizēja izmantošana; efektīga brīvās telpas izmantošana; lietusūdeņu savākšana un izmantošana ēkas funkcijās; dabiskā apgaismojuma optimizēšana ēkas iekštelpās. Jāpiebilst, ka arī pašas ēkas celšanā arhitekti izvairās izmantot sintētiskus vai potenciāli bīstamus būvmateriālus. 

Būvniecība un ēku apsaimniekošana ir trešais lielākais siltumnīcas gāzu radītājs, vadoties pēc Eiropas vides aģentūras 2019. gada datiem. Tas nozīmē, ka ēku celtniecības metodēm ir daudz būtiskāka nozīme, nekā varētu likties. Ilgstspējīgu ēku būvniecība ir lieliska alternatīva esošo ēku celtniecībai. Praksē ir noskaidrots, ka šāda veida ēkas rada par 62% mazāk siltumnīcas gāzu emisiju, bet ūdens patēriņš šāda tipa celtnēs ir pat par 51% mazāks nekā klasiskajām betona ēkām. Tas nozīmē, ka "zaļās" ēkas ne tikai samazina pašas celtnes negatīvo ietekmi uz vidi, bet, vairumā būvētas, šāda tipa ēkas var pat pozitīvi ietekmēt pilsētas ekosistēmu, proti, "dzīvā" arhitektūra paredz arī zaļo zonu paplašināšanu, atkritumu šķirošanu un piesārņojuma mazināšanu.