Kāpēc prokuratūra nenovērsa Kristīnes Misānes izdošanu Dienvidāfrikai? (73)

Runājot viņa nespēj valdīt asaras, jo izdošana Dienvidāfrikai visdrīzāk nozīmēs, ka viņa nekad vairs neredzēs savus bērnus un bērni – mammu. Šī uzruna ir pēdējais salmiņš, jo Dānija, kur cietumā viņa ir jau vairāk nekā gadu, gala lēmumu par izdošanu jau pieņēmusi.

Savukārt Latvija galveno iespēju savu pilsoni dabūt uz Latviju nav izmantojusi.

Latvijas pilsone Kristīne Misāne uz Latviju ar bērniem atbēga 2018. gada maijā. Kristīne atzīst, ka tādējādi pārkāpusi jaunākā bērna, savas meitiņas, saskarsmes tiesības ar tēvu – Dienvidāfrikas pilsoni. Kristīne par vīrieša vardarbību bija vērusies jau Dienvidāfrikas tiesībsargājošajās iestādēs, taču tas vīrieti sadusmoja vēl vairāk un apdraudēta bijusi ne vien Kristīnes, bet arī meitiņas dzīvība un veselība.

2018. gada 9. decembrī Kristīne darba darīšanās no Latvijas, kur pusgadu jau bija dzīvojusi, lidoja uz Mozambiku – valsti blakus Dienvidāfrikai, kur viņa ilgus gadus dzīvoja un vadīja savu biznesu. Bet jau Dānijas lidostā viņu aizturēja un apcietināja, jo Dienvidāfrika pēc bērna tēva apsūdzības viņu bija izsludinājusi meklēšanā par bērna nolaupīšanu, dokumentu viltošanu un citiem pārkāpumiem.

“Viņai draud sods līdz 15 gadiem; zinot Dienvidāfrikas ieslodzījuma vietu apstākļus - no turienes neatgriežas, līdz ar to bērni savu māti var nekad neredzēt,” saka Kristīnes māsa.

Visu šo laiku viņa cīnījusies, lai Kristīni dabūtu uz Latviju, taču bez rezultāta. Viņa uzskata – Latvijas iestādes rīkojušās novēloti.

Iespēja Kristīni Misāni dabūt uz Latviju bija 2019. gada janvārī, jo Dānijas puse Latvijas Ģenerālprokuratūrai atsūtīja vēstuli, jautājot, vai Latvija, balstoties uz Kristīnei Dienvidāfrikā inkriminētajiem pārkāpumiem, kriminālvajāšanu varētu sākt šeit. Tad Dienvidāfrikas vietā Kristīni Misāni kā Latvijas pilsoni pirmām kārtām izdotu Latvijai. Taču Ģenerālprokuratūra atbildēja – nē.

Lai būtu pamats Latvija pilsoni izprasīt no citas valsts, pārkāpumam būtu jābūt tik smagam, lai iespējamais sods būtu vismaz gads cietumā.

Taču prokurors Kaspars Kalniņš, kurš pieņēma lēmumu, skaidro - sava bērna aizvešanu no Dienvidāfrikas Latvija uzlūko nevis kā bērna nolaupīšanu, bet saskarsmes tiesību pārkāpšanu. Bet par šādu pārkāpumu Latvijā neparedz vairāk par trim mēnešiem cietumā. Tikai pērnā gada beigās, Ārlietu ministrijas mudināta, Latvijas Ģenerālprokuratūra gan aizsūtīja Dānijai vēstuli ar lūgumu apturēt Kristīnes izdošanu Dienvidāfrikai šīs valsts cilvēktiesību pārkāpumu dēļ. Tomēr lēmumu saistībā ar iespēju prasīt viņas izdošanu Latvijai prokuratūra nemainīja.

Ģenerālprokuratūras Starptautiskās sadarbības nodaļas prokurors Kaspars Kalniņš pauž, ka nevarēja rīkoties citādi. “Prokuratūra jau vadās no likuma. Ja likuma ietvarā nav iespējams Eiropas apcietinājuma lēmums, tad diemžēl neko citu šajā situācijā, vadoties no likumdošanas, nav iespējams izdarīt.”

Kristīnes māsa gan vairākkārt mudināja prokuratūru izprasīt papildu pierādījumus - arī par apsūdzībām dokumentu viltošanā un krāpniecībā, kas ļautu kvalificēt tos kā smagākus pārkāpumus. “Pēc lielas lūgšanās augustā es panācu, ka Latvijas Ģenerālprokuratūra nosūta Dānijas Ģenerālprokuratūrai lūgumu pieprasīt no Dienvidāfrikas papildu materiālus par inkriminētajām apsūdzībām, uz kā pamata varētu izdot to Eiropas aresta orderi. Bet Dānija bija ļoti neatsaucīga, viņi pateica, ka Dānija savu lēmumu ir pieņēmusi par Latvijas pilsoņa izdošanu un nav pamata vairāk pieprasīt no Dienvidāfrikas nekādus papildu izmeklējumus,” atceras Kristīnes māsa.

Prokuratūrai gan bija iespēja papildu informāciju prasīt jau 2019. gada sākumā, kad Dānija gala lēmumu vēl nebija pieņēmusi. Uz jautājumu, kāpēc neprasīja papildu ziņas uzreiz, prokurors atbildēja: “Mums arī nebija pamata domāt, ka dāņi mums apzināti kaut kādu informāciju neatsūtītu vai kaut kādu informāciju nesniegtu mums.”

Lietai seko arī Tieslietu ministrija, taču aktīvāku iesaisti un tikšanos ar ministru Kristīnes māsa panāca tikai gada nogalē. Arī Tieslietu ministrija Dānijai nosūtīja vēstules, aicinot apturēt Kristīnes izdošanu Dienvidāfrikā saistībā ar šajā valstī konstatētajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, īpaši ieslodzījuma vietās. Tomēr bez rezultāta. Tieslietu ministrs atturas vērtēt, cik pamatots bija prokuratūras atteikums sākt šeit izmeklēt Kristīnes lietu, kas varētu nozīmēt citu iznākumu.

“Ģenerālprokuratūra ir neatkarīga iestāde, viņi ir nolēmuši tādā veidā. Bet, protams, ja viņi būtu nolēmuši ierosināt krimināllietu, pieņemt šo procesu, tad mums nebūtu ar to jānodarbojas,” saka tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP)

Dānijas vēstniecībā uz lūgumu komentēt šo lietu atbilde bija lakoniska: “Dānijas vēstniecība nevar komentēt personu lietas.” Tikpat izvairīgas ir arī institūcijas Dānijā. Dānijas Ārlietu ministrija Latvijas Televīziju sūtīja pie Tieslietu ministrijas. Tieslietu ministrija pie Dānijas prokuratūras, bet Dānijas prokuratūra atrakstīja, ka komentēt šo lietu nevar, jo tā vēl nav noslēgusies.

Latvijas Ārlietu ministrija iesniegusi vairākas notas Dānijas Ārlietu ministrijai. Ministrija arī panāca, ka Kristīne var sazināties ar saviem bērniem Latvijā skype video sarunā. Apciemot mammu Dānijas cietumā bijusi iespēja tikai dēlam. Lai arī Latvijas tiesa lēmusi, ka meitu uz viņas tēva valsti neizdos, jo ir pierādīta vardarbība pret māti, meitene joprojām ir Interpola sarakstos. Latvija vēl nav panākusi viņas izņemšanu no starptautiskās meklēšanas.

Tikmēr par Kristīni Latvijas puse jau domājot par plānu B – kā Kristīnei Misānei palīdzēt tad, kad viņa būs aizvesta uz Dienvidāfriku. Ārlietu ministrijas preses sekretārs atzīst, ka šī nav vienkārša situācija. “Bet mēs turpinām savu darbu. Un, pat ja tiks mūsu pilsone izdota, turpināsim savu konsulāro palīdzību arī Dienvidāfrikā,” viņš saka. Kristīne gan uzskata, ka tādā gadījuma situācija kļūs bezcerīga: “Ir daudz pierādījumu, ka Dienvidāfrikas cietumos nav cilvēciski apstākļi. Man nav nekādu izredžu sagaidīt kaut vai tikai tiesas spriedumu, jo izmeklēšana var tikt veikta no diviem līdz trijiem gadiem. Ļaujiet man izciest nepieciešamo sodu Latvijā cilvēcīgos apstākļos, kur es varēšu redzēt savus bērnus.”

Teorētiski pēc Kristīnes nogādāšanas Dienvidāfrikā ir divas iespējas – vai nu lūgt pārņemt tur sākto krimināllietu izmeklēšanai Latvijā, vai arī, jau pēc tiesas lēmuma, lūgt soda izciešanu Latvijā. Prokuratūra to arī gatavojoties darīt. Taču Latvijai nav nekādu savstarpējo līgumu ar šo valsti, tādēļ nevienā no institūcijām nevar atbildēt, cik reāli būtu to panākt.