Vai mūsu vidū varētu eksistēt neredzami citplanētieši? (9)

Tomēr britu astronaute un ķīmiķe Helēna Šērmana nesen paziņoja, ka starp mums varētu dzīvot neredzamas un mums svešas dzīvības formas. Vai tas ir iespējams?

Lai arī dzīvību ir viegli atpazīt, to patiesībā ir ļoti grūti definēt – to gadsimtiem ilgi centušies izdarīt gan zinātnieki, gan filozofi. Piemēram, 3D printeris var pavairot sevi, tomēr tāpēc mēs to nesaucam par dzīvu. No otras puses – mūlis ir sterils un nespēj vairoties, tomēr mēs pat neiedomājamies to nesaukt par dzīvu.

Ņemot vērā, ka neviens nespēj nonākt pie vienota secinājuma, pastāv vairāk nekā 100 definīciju par to, kas ir dzīvība. Alternatīvs, tomēr nepilnīgs paņēmiens ir dzīvību aprakstīt kā “pašpietiekamu ķīmisku sistēmu, kas spējīga uz Darvina evolūciju”. Šāds apraksts der vairākos gadījumos, kad jādefinē dzīvība.

Definīcijas trūkums ir milzīga problēma, kad nonākam līdz dzīvības meklēšanai kosmosā. Nespējot dzīvību definēt citādāk kā “zināsim, kad redzēsim”, mēs pamatīgi ierobežojam sevi, kad idejas par dzīvību tiek apskatītas tikai ģeocentriskā vai pat antropocentriskā kontekstā. Kad domājam par citplanētiešiem, mēs bieži iztēlojamies cilvēcisku radījumu, tomēr inteliģentajai dzīvībai, ko meklējam, nav obligāti jābūt cilvēciskai.

Dzīvība – ne tāda, kādu to iztēlojamies

Šērmane saka, ka viņa tic citplanētiešu eksistencei: “Vai viņi ir tādi kā tu un es? Veidoti no oglekļa un slāpekļa? Iespējams, nē. Varbūt viņi jau tagad ir šeit, bet mēs vienkārši viņus neredzam.”

Šāda veida dzīvība varētu eksistēt “ēnu biosfērā”. Ar to netiek domāta kāda spoku valstība, bet gan neatklātas radības ar, iespējams, citādāku bioķīmiju. Tas nozīmē, ka mēs nevaram pētīt vai pat pamanīt šīs būtnes, jo tās ir ārpus mūsu sapratnes. Ja pieņem, ka šāda ēnu biosfēra eksistē, tā, visticamāk, būtu mikroskopiska.

Kāpēc mēs to neesam atklājuši? Mums ir ierobežotas iespējas mikroskopiskās pasaules pētīšanā, jo tikai nelielu procentu mikrobu iespējams izaudzēt laboratorijas apstākļos. Tas nozīmē, ka patiešām varētu pastāvēt dzīvības formas, kuras neesam pamanījuši. Mēs zinām, kā iegūt laboratorijā neizaudzējamu mikrobu celmu DNS, tomēr tas ļauj izpētīt tikai to dzīvību, kas satur DNS.

Ja mums izdotos atrast kādas svešas dzīvības formas, tad būtu vēl jātiek skaidrībā, vai tās dēvēt par citplanētu dzīvības formām, jo vispirms jānoskaidro, kāda ir to izcelsme.

Dzīvība uz silīcija bāzes

Populārākā teorija par alternatīvo bioķīmiju sakņojas silīcijā, nevis ogleklī. Tai būtu jēga pat no ģeocentriskā skatupunkta. Aptuveni 90% Zemes veido silīcijs, dzelzs, magnijs un skābeklis. Silīcijs ir līdzīgs ogleklim. Tam ir četri elektroni, kas veido saiknes ar citiem atomiem, tomēr silīcijs ir smagāks par oglekli. Tam ir 14 protoni, kamēr ogleklim tie ir seši.

Ogleklim ir vieglāk veidot divkāršas un trīskāršas saites un rezultātā garas ķēdes, kas noder, piemēram, lai veidotu šūnu sieniņas. Silīcijam to paveikt ir daudz grūtāk, proti, tas nespēj veidot ciešas saites, tāpēc tā virknes ir nestabilas.

Turklāt biežāk sastopamie silīcija savienojumi, piemēram, silīcija dioksīds, ir cieti Zemes gaisa vidējā temperatūrā un nešķīst ūdenī. Oglekļa dioksīds turpretī ir šķīstošāks un elastīgāks.

Dzīvība uz Zemes ir fundamentāli atšķirīga no Zemes sastāva. Vēl viens pretarguments uz silīcija bāzētas dzīvības eksistencei ir tāds, ka pārāk daudz silīcija atrodas akmeņu ieslēgumā. Patiesībā Zemes dzīvības ķīmiskais sastāvs ir saistīts ar Saules ķīmisko sastāvu, jo 98% atomu bioloģijā sastāv no ūdeņraža, skābekļa un oglekļa. Tātad – ja šeit pastāv silīcija dzīvības formas, tās, iespējams, ir evolucionējušas citur.

Zinātnieki saka, ka pastāv argumenti, kas atbalsta silīcija dzīvības iespējamību uz Zemes. Daba ir pielāgoties spējīga. Pirms dažiem gadiem zinātniekiem izdevās izaudzēt bakteriālo proteīnu, kas veidoja saites ar silīciju – burtiski atdzīvinot to. Tātad, pat ja silīcijs ir neelastīgs salīdzinājumā ar oglekli, tas tomēr var atrast savu vietu dzīvos organismos.

Ja runājam par citām vietām kosmosā, piemēram, Saturna mēnesi Titānu vai planētām, kas atrodas citu zvaigžņu orbītā, mēs nevaram izslēgt, ka uz tām varētu eksistēt uz silīcija balstīta dzīvība.

Vai citplanētieši varētu eksistēt mūsu vidū? Astrobioloģijas speciāliste Samanta Rolfe neuzskata, ka mūs ir apciemojuši citplanētieši, kuriem ir attīstītas tehnoloģijas ātrai ceļošanai kosmosā. Tomēr pastāv pierādījumi par to, ka dzīvības pamatelementi – uz oglekļa bāzes veidojušās molekulas – uz Zemes nokļuvušas ar meteorītu starpniecību. Tāpēc iespēja, ka līdzīgā veidā uz mūsu planētas nokļuvušas arī citas dzīvības formas, nav izslēgta.