Mēs vienkārši nobeigsimies savos sū**s! (28)

Bet, ziniet, nepalīdz – visi dēmoni tāpat min uz papēžiem.

Mums vajag vēl, mēs patērējam milzu tempos, un vienlaikus viss kļuvis īslaicīgs. Bet ir skaidrs, ka tā, kā kādreiz – iegūt resursus, ražot un izmest atkritumos – vairs nevar. Mēs vienkārši nobeigsimies savos sū**s. Ir jādomā, kā pagarināt lietu dzīves ciklu, pēc iespējas saglabājot to vērtīgās īpašības – pārstrādājot, atjaunojot, izmantojot par izejvielu jaunam produktam. To sauc par aprites ekonomiku. Līdz atbildīgai patēriņa kultūrai mums ceļš kā līdz Mēnesim, jo process saistīts ar domāšanas, uztveres, dzīvesstila nomaiņu. Nu kā pretoties impulsam un veidot “gudru”, ilglaicīgu garderobi, ja mārketologi, galvas nepacēluši, strādā pie mūsu neirozēm gribēt vēl un vēl - jaunāku viedtālruni, pulksteni arī vajag, nieka 18 sezonas kleitas, baltākus zobus, mazliet botulīna... izklaidi, eksotiskus ceļojumus, progresīvās tehnoloģijas. Ne piesātinājumu, ne laimi tas, protams, neatnes.

Pēc pieciem gadiem būs mazliet cerīgāk - būs jānodrošina apģērbu un tekstila atpakaļnodošana. To paredz Eiropas Savienības direktīva. Mums, parastajiem iedzīvotājiem, tas izpaudīsies tekstila šķirošanas konteinerā, kas atradīsies blakus stikla, kartona un plastmasas konteineriem. Pagaidām “veco lupatu” stāsts ir traģisks: 73% tekstila atkritumu tiek sadedzināti vai apglabāti poligonos. Pēc dažām aplēsēm, Latvijā poligonos nonāk 40 000 tonnu tekstila gadā. Un cipariem ir tendence pieaugt.

Tomēr ar tekstila šķirošanu nekas nebūs beidzies – nav jau liela māksla savākt.

Problēma ir tā, ka ne Latvijā, ne Baltijas reģionā nav tekstila pārstrādes rūpnīcas. Nav arī precīzu datu par tekstila apriti Latvijā - “pelēkais tirgus” ir liels visā Baltijā. Nevienā Latvijas politikas dokumentā tekstila atkritumu šķirošana nav pieminēta.

Tikmēr tekstila plūsmu pētījumiem Latvijā un Baltijā pievērsās organizācija “Zaļā brīvība” projekta "Ceļā uz tekstila aprites sistēmu Ziemeļu un Baltijas valstīs" ietvaros. Nav pārsteidzoši, ka, salīdzinot ar Skandināviju, Latvijā un Lietuvā jaunu apģērbu cilvēki iegādājas salīdzinoši maz – gadā 4,7 kg uz iedzīvotāju Latvijā un 5,1 kg Lietuvā. Tikmēr Igaunijā patēriņš ir augstāks – 11,4 kg uz iedzīvotāju (Dānijā 15, Norvēģijā 14 kg).

Visdramatiskākā situācija šajā ziņā ir Lielbritānijā – viens salas iedzīvotājs gadā nopērk 27 kg drēbju.

Palūkojieties apkārt: reklāmas vilina - šobrīd ir atlaižu laiks. Ziedoju vienu pelēku, slapju un neizdevušās ziemas svētdienu, lai aizbrauktu uz lielu, lielu tirdzniecības centru un pabradātu pa fast fashion lupatu veikaliem.

Es apzināti lietoju vārdu “lupatas”, jo apģērba kvalitāte ir tieši tik zema.

Tās ir blūzes un kleitas, kas kaut cik okei izskatās pa lielu gabalu, vēl labāk fotošopā. Un to ir daudz – vesels everests. Masu brendu dzirnas griežas. Man šķiet, ja esi nolēmis kļūt par “zerowaste” - bezatkritumu dzīvesveida aktīvistu vai kaut ko tamlīdzīgu, vislabāk šo ceļu var sākt atlaižu laikā, kad tieši un nepiesegti atklājas fast fashion ķēmīgākie vaibsti. Tikai lupatas un nekas vairāk!

Latvija slimo ar ir humpalu sērgu. Rīgas centrā tu nevari paiet simts metru pa Marijas, Čaka, Barona vai Brīvības ielu, lai neuzdurtos second hand apģērba veikalam – lielam, divos stāvos.

Uz to veroties, man paliek kauns par mūsu galvaspilsētu.

Humpalu bizness ir ienesīgs, par to liecina visādas jaunas tirgošanās formas – cena atkarībā no svara; cena mainās noteiktā dienā u.tml... Apžēliņ, bet kur tas viss paliek? Un tā ir tikai Rīga! 

Latvijā ir palielas pilsētas, kurās var nopirkt tikai lietotas drēbes. Lauku ciematos reizi nedēļā, parasti brīvdienu rītos, ierodas humpalu tirgotāji, kas savu preci izklāj turpat uz ielas.

Ha, lūk, stilu – “dažas reizes uzvelc un izmet” var atļauties pats trūcīgākais iedzīvotājs.

Mēs esam tā vērti, vai ne?

Latvijā no Eiropas valstīm ieplūst 11 400 tonnu lietotā tekstila gadā – daļa plūst cauri, bet samērā daudz paliek. Salīdzinot ar Skandināviju, Baltijas valstīs second hand pērk uz nebēdu – Latvijā un Lietuvā lietotais apģērbs veido trešdaļu no kopējā apģērbu patēriņa. Igauņi humpalas pērk mazāk – attiecīgi 17%. Trakākais, ka lietotais apģērbs vieglu roku lido miskastē – kopumā Baltijas valstīs divas trešdaļas.

Nedaudzās apģērbu ražotnes Latvijā ar tekstila pārpalikumiem iemanījušās tikt galā – tos pārstrādā, tāpēc kā lielākā problēma šobrīd iezīmējas pašpatēriņa atkritumi. Statistikā neiekļaujas internetā pirktais apģērbs, no ārzemēm atvestais. Toties miskastē kaut kad nonāk – viens izmet pēc gada, cits pēc desmit.

Pasākumā, kurā iesaistīto organizāciju, uzņēmumu un valsts pārvaldes pārstāvji sprieda par rīcībpolitiku aprites ekonomikas stiprināšanā tekstila industrijā, izskanēja idejas gan par “aprites ekonomiku” ģimenes ietvaros, kad mamma, pirms dodas uz veikalu pēc jauna apģērba, izšķiro meitas skapja “nevalkājamo” sadaļu; gan redizainēšanas prasmju veicināšanu, kas pie mums tiek nodotas paaudzēs. Ja bagātajā Eiropā iešūt ravējslēdzēju, kleitu pāršūt par svārkiem vai uzadīt vesti neviens vairs neprot, Latvijā šīs prasmes ir saglabājušās. Te gan jāteic, ka to darīs tās (laikam jau biežāk sievietes nekā vīrieši), kurām šī ķimerēšanās rada prieku. Es piederu “darbmācībās cietušo” paaudzei, kuru lāpīt zeķi vai notamborēt šallīti nepiespiedīs pat tekstila industrijas krahs. Un tomēr nekā smukāka par vecmāmiņas uzadīto bēšo vilnas džemperi pēc “Burdas” piegrieztnes man laikam no apģērba nav bijis.

Vārds “mode” ir maģiski vilinošs, tāpēc par to var runāt arī citādi. Paradumu maiņu varētu veicināt sarunas ar cilvēkiem pa atbilstošiem kanāliem – ja mazmeitiņu uzrunās modes blogeris, vecmāmiņu vietējā pagasta avīze.

Un vēl, pērkot jaunu apģērbu, uz etiķetes gribētos redzēt “atvērtu cenu” ar atšifrējumu: cik liela daļa aiziet pārstrādei, tātad ekoloģiskā līdzsvara saglabāšanai.