"Eiropas vienotās minimālās algas ideja" rada neapmierinātību un bažas Ziemeļvalstīs (56)

Tādas valstis kā Dānija un Somija baidās, ka plāns, kuru varētu saukt par “viens izmērs der visam” var apdraudēt vietējos darba tirgus un pat radīt zaudējumus.

Eiropas Komisija otrdien diskutē par iespēju spert pirmo soli ceļā uz kopēju minimālās algas noteikšanas sistēmu visās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Tā ir daļa no Eiropas Komisijas jaunās prezidentes Urzulas fon der Leienas apņemšanās apturēt “intelektuālā darbaspēka aizplūšanu” no austrumiem uz rietumiem.

Lai arī lielākās arodbiedrības šādu ideju atbalsta, politiķi atsevišķās Eiropas Savienības valstīs ir gatavi apstrīdēt priekšlikumus par vienotas minimālās algas ideju. Šo valstu politiķi apgalvo, ka Briseles iejaukšanās varētu novest pie tā, ka Eiropas minimālo algu dēļ samazinātos algas vietējam darbaspēkam.

Dānijas nodarbinātības ministrs Pēters Humelgārds sacīja “The Guardian”, ka viņš atbalstītu lielākas algas tiem, kuriem Eiropā ir viszemākās algas, taču “šā mērķa sasniegšanai ir jāievēro katras valsts nacionālās tradīcijas un labi funkcionējoši modeļi”.

"Dānijā par algām parasti savā starpā runā arodbiedrības un darba devēju organizācijas – tā tas ir bijis vairāk nekā 100 gadus,” pauž Humelgārds.

Kopumā no 28 Eiropas Savienības dalībvalstīm tikai Dānijā, Itālijā, Kiprā, Austrijā, Somijā un Zviedrijā minimālās algas nav noteiktas ar likumu. Taču - strādājošie Ziemeļvalstīs var baudīt salīdzinoši augstas vidējās algas, salīdzinot ar Dānijas darba devēju piedāvātajām likmēm. Vidēji Ziemeļvalstīs darbaspēka izmaksas ir 43,50 eiro stundā uz vienu darbinieku 2018. gadā – tās ir augstākās likmes Eiropas Savienībā.

Tikmēr dāņi, kas saņem pat viszemākās algas, var gaidīt, ka viņiem maksās apmēram 12 eiro stundā. Zviedrijas un Somijas darba ņēmējiem ir līdzīgi noteikti atalgojumi, kas panākti ar dažādiem koplīgumiem.

Uz tiem darbiniekiem, kuri nav kādas arodbiedrības biedri, arī nereti attiecas Ziemeļvalstīs spēkā esošie koplīgumi. Tādēļ Ziemeļvalstu pārstāvji baidās, ka likumā noteiktā minimālā alga varētu likt darba devējiem apšaubīt koplīgumus, pamatojoties uz to, ka likumā ir noteikts saprātīgs atalgojuma slieksnis un tas nav jāuzlabo.

Eiropas Komisija apspriedes par Eiropas minimālo algu sāks šonedēļ, taču Dānijas valdība meklē rakstiskas garantijas, ka uz tās kolektīvo sarunu sistēmu neattieksies jebkuras jaunas direktīvas.

Somijas un Zviedrijas ministri ir pauduši līdzīgas bažas. Humelgārds pauda, ka ir saņēmis apliecinājumus no jaunā Eiropas komisāra nodarbinātības un sociālo tiesību jautājumos Nikolasa Šmita, taču - riski joprojām pastāv.

"Mēs ļoti uzmanīgi lasīsim gaidāmo Eiropas Komisijas priekšlikumu, jo parasti “velns slēpjas sīkumos”, un es joprojām uztraucos, ka mūsu modelis ar dažādām jaunām direktīvām varētu tikt apšaubīts," viņš teica.

"Nav šaubu - Dānijas valdība dara visu, kas ir tās spēkos, lai nodrošinātu, ka Eiropas Savienības noteikumi neietekmē tādus modeļus kā Ziemeļvalstīs, tāpēc arī es katru reizi pārrunāju šo jautājumu ar saviem Eiropas kolēģiem, kad vien man ir tāda izdevība," teica Humelgārds.

Henrijs Lindholms ir Somijas arodbiedrības līderis, tāpat viņš ir arī visas Ziemeļvalstu arodbiedrības “Nordiska Unionen” vadošais loceklis, kas pārstāv strādniekus pārtikas rūpniecībā. Viņš sacīja, ka protests nav vērsts pret strādniekiem Austrumeiropā, jo idejas īstenošana viennozīmīgi paaugstinātu viņu algas, bet gan norāda, ka “viens izmērs der visiem” vienošanās nav laba visām Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Dānijas arodbiedrību konfederācijas prezidente Lizete Risgārda sacīja, ka “algu noteikšana tā dēvētajā Dānijas kolektīvo sarunu modelī ir balstīta uz sarunām starp sociālajiem partneriem un produktivitāte un inovācijas ir būtisks šo sarunu elements”.

“Dānijas modeļa priekšnoteikums bauda lielu gan darba ņēmēju, gan uzņēmumu atbalstu. Algu statistika liecina, ka Dānijas modelis kopumā nodrošina to, ka lielākā daļa Dānijā strādājošo saņem pienācīgu atalgojumu un var sev nodrošināt labu dzīves līmeni,” teica Risgārda.

“Paralēlā sistēma, kas būtu balstīta uz likumā noteikto minimālo algu vai koplīgumu vispārēju piemērošanu, nenodrošinātu, ka visi darba ņēmēji saņemtu algu, kas nodrošina pienācīgu dzīves līmeni. Tāpēc Dānijas Arodbiedrību konfederācija baidās, ka likumā noteiktā minimālā alga var vājināt Dānijas modeļa efektivitāti,” teica Risgārda.

Tiek norādīts, ka Eiropas Komisija nenoteiks algu līmeni, jo tā vēlas panākt vienošanos par kritēriju kopumu, kas jāievēro, valdībām nosakot minimālās algas.

Algu starpība pašlaik Eiropas Savienībā ir milzīga. Pašlaik minimālā alga Bulgārijā pilnas slodzes darba ņēmējam ir 286 eiro mēnesī, salīdzinot ar 2071 eiro minimālo algu Luksemburgā.

Eiropas Komisijas mērķis ir nodrošināt, lai dalībvalstis noteiktu minimālo algu, kas ir vienāda ar 60% no vidējās algas konkrētajā dalībvalstī. Šmits, kurš ir bijušais nodarbinātības ministrs Luksemburgā, sacīja, ka Komisijas minimālais priekšlikums ir domāts, lai pievērstos algu nevienlīdzībai blokā.

“Eiropas Savienībā nodarbināto cilvēku skaits ir lielākais bloka pastāvēšanas vēsturē. Tomēr daudziem strādājošajiem joprojām nākas cīnīties, lai savilktu galus, un viņi pat nonāk nabadzībā. Ir svarīgi, lai darba ņēmējiem būtu taisnīga alga, kas nodrošina pienācīgu dzīves līmeni. Tas ir galvenais princips, kas noteikts Eiropas sociālo tiesību pīlārā,” teica Šmits.

“Dažas Eiropas Savienības dalībvalstis attiecībā uz algu noteikšanu ir izstrādājušas pietiekami augstus standartus, kas tagad ir neatņemama sastāvdaļa vietējā sociālajā struktūrā, kas ļauj veicināt spēcīgu sociālo dialogu un kolektīvās sarunas. Tas palīdzēs stiprināt ES sociālo tirgus ekonomiku,” teica Šmits.

Tiek norādīts, ka Eiropas Savienības pamatsistēma minimālās algas noteikšanai varētu palīdzēt apkarot nevienlīdzību un novērst destruktīvas sacensības darbaspēka izmaksu zemākajā līmenī. Tajā pašā laikā tas var palīdzēt novērst “smadzeņu aizplūšanu” un pārrobežu sociālā dempinga pamatcēloņus, kas rada nopietnas bažas vairākās dalībvalstīs.