Kad attopies bez gredzena, apjukusi... Neizčakarē 10 sava mūža gadus (3)

Sēžu un spriedelēju, cik gan patiesībā viegli ir apdedzināties, aizspēlēties, pašam nemanot, iepīties attiecību līkločos un kādā brīdī aptvert: «Pagaidi, kur paskrēja mēneši, gadi? Kādēļ tieši Viņš vai Viņa?

Kur tad ir mūsu solītais happily ever after, bērni un laime? Viņš taču mani nemaz nav apprecējis!»

Zini, paradoksālākais šajā visā man šķiet tas, ka nav iespējams vainot nevienu citu – tikai sevi. Iespējams, tev jau sākumā bija skaidrs, ka šādas un tādas vēlmes uz nenoteiktu laiku nāksies nobīdīt maliņā, bet likās, ka izdosies pieslīpēties, precīzāk, pieslīpēt, turklāt tieši to otru. Varbūt otrs jau pašā sākumā lika noprast, ka neprecēs, ka nesaista ģimenes dzīve vai nebeidzama brīvdienu uzdzīve.

Un tagad, piecus gadus vēlāk, tu attopies savas realitātes drūmajā ainā, kā tik tikko no skaista sapņa modusies, bez gredzena, solījuma, apjukusi un visai neapskaužamā situācijā.

Zini, varbūt izklausīsies nedaudz muļķīgi, bet turpmāk esmu cītīgi apņēmusies jau pirmajās 12 tikšanās reizēs noskaidrot man svarīgo, jo skatīsimies uz lietām reāli. Personīgi es neesmu laba cilvēku pazinēja un arī noprotu, ka zināt pilnīgi visu tāpat nav iespējams (un nevajag), bet uzdot man svarīgākos jautājumus varu pamēģināt gan.

Un, ja jau sākumā sniegtās atbildes kontrastē ar vēlamajām, lai cik glīti būtu viņa vaibsti un milzīgs šķietamais potenciāls – es glīti tipināšu prom.

Jā, sākuma stadijā, kad viss ir jauns un svaigs, jebkurš šīs zemes pārstāvis centīsies atstāt maksimāli labu pirmo iespaidu, kā nekā tālāk nodot savu ģenētisko materiālu vēlas visi bez izņēmuma, tā tas dabā iekārtots. Viegli ir radīt maldīgu priekšstatu par sevi, nodomiem, sapņiem, nākotnes vīziju.

Taču pieauguša cilvēka gadu garumā veidojies raksturs un dzīves uzskati mainās tik reti!

Nevaru plaušās ievilkt tik daudz skābekļa, lai gana sirsnīgi izkliegtu to, cik svarīgi ir nejaukt domas ar realitāti, it īpaši attiecību sākuma stadijā. Tik nozīmīgi tad uz pasauli raudzīties ar plaši atvērtām acīm, lai izpētītu, pamanītu un nepalaistu garām ko tādu, kas par sevi agrāk vai vēlāk atgādinās, piemēram, pēc šiem pašiem pieciem vai varbūt desmit gadiem.

Cik gan viegli, harmoniski un citādi veidotos attiecības, ja vien mēs prastu ieklausīties, saņemtos pajautāt!

Neizčakarē desmit sava mūža gadus!

Tava māsa Anda

Jau drīzumā varēsi Andas pārdomas lasīt grāmatā "Viena no mums", kura iznāks 21.02. Tāpat gaidi konkursu EGOISTĒ, kurā varēs laimēt grāmatiņu!