Lai arī Gērnsija ir Apvienotās Karalistes Kroņa īpašums, tomēr tā nekad nav bijusi Eiropas Savienības dalībvalsts. Tas nozīmē, ka mūsu emigrējušo tautiešu tiesības uz sociālo nodrošinājumu, tostarp pensiju vecumdienās, neviens negarantē.
Šis esot viens no iemesliem, kāpēc liela daļa latviešu pēdējos gados aizbraukuši projām no Gērnsijas, TV3 Ziņām pieļāva Gērnsijā jau 14 gadus dzīvojošā Sandra Horna. Viņa galvaspilsētā Sentpītersportā izvedojusi savu šūšanas un apģērbu labošanas darbnīcu. Emigrācijas viļņa sākumā te bija pat 7000 latviešu. Šobrīd skaits nokrities līdz 1500.
Šūšanas darbnīcas īpašniece, kura no pirmspensijas vecuma latviešiem ikdienā dzird bažas, skaidro – lai Gērnsijā saņemtu valsts pensiju, te obligāti ir jānostrādā deviņi gadi. “Mana kolēģe aizbrauca atpakaļ uz mājām. Viņa te bija nostrādājusi 7 gadus un veikusi sociālās apdrošināšanas iemaksas, bet viņai nepienākas nekas. Tas neiet nevienā stāžā iekšā. Tātad, ja esi bijis Gērnsijā 7 gadus, tad aizbrauc uz Latviju, tad neko nesaņem,” saka šuvēja Sandra Horna.
Sanāk, ka Gērnsija aplaupījusi daļu mūsu emigrējušo tautiešu vecumdienas. Daudzi nostrādātie gadi emigrācijā, saprotams, nepelnīja vecuma pensiju arī Latvijā. “Baigi smagi iet un galīgi nekā. Visus, kam ir 50 vai 60 gadi, tas interesē. Sociālajos tīklos uzpeld tas jautājums – es braukšu projām, ko man darīt?” noskaņojumu starp pirmspensijas latviešiem raksturo šūšanas salona īpašniece Sandra Horna.