Kā vecāki var atbalstīt bērnu mācībās? Pirmkārt, mācīties var jebkurā ikdienas dzīves situācijā, ne tikai skolā. Lemiet kopā, ko gatavot vakariņās, kurp doties brīvdienas, sarunājieties par multfilmu varoņiem, un ļaujiet bērnam kļūdīties – piemēram, pašiem uzvilkt zeķes, pat ja tās ir atšķirīgas. Otrkārt, palīdziet bērnam kļūt pastāvīgākam, neatkarīgākam – māciet pašam plānot skolas un brīvo laiku, rast laiku hobijiem un draugiem, kā arī palīdziet saprast, kā pārvarēt grūtības, neizdošanos. Treškārt, veidojiet konstruktīvas attiecības ar skolu un skolotājiem. Tieši kopā rodams labākais veids skolēna atbalstam. Interesējieties un jautājiet, par ko bērns mācās un ko ir iemācījies.
Interesi par mācībām un skolu lielā mērā var veicināt tieši vecāki. Nozīmīgi, lai vecāki būtu ieinteresēti ne tikai bērna akadēmiskajos sasniegumos, zināšanu un prasmju apguvē, bet arī viņa iekšējā pasaulē – domās, jūtās un interešu attīstīšanā. Tāpēc, ja kāds vaicātu – kāda būtu vēlamā vecāku iesaiste, atbilde būtu – būt klātesošam bērna dzīvē un atvērtam un motivētam, strādājot komandā ar skolu.
Divu bērnu māmiņa un blogere, Laura Grēviņa, uzsver, ka vecāki ir ļoti dažādi: “Kamēr vieni pastiprināti interesējas par to, kā bērns jūtas un kādas papildu prasmes būtu nepieciešams apgūt mājās, citiem ikdienas steigā neizdodas tam atvēlēt laiku. Diemžēl esmu pieredzējusi gadījumus, kad vecākiem nevis vienkārši nav laika, bet nav motivācijas izprast bērna rīcību. Bērnudārzā, kuru apmeklē mani bērni, audzinātājas vecākiem ir skaidrojušas, kā šobrīd noris bērnu ikdiena, un, ja pie kaut kā nepieciešams papildus darboties mājās, to vecākiem dara zināmu individuāli – tas, vai vecāki to dara, jau tālāk ir viņu atbildība. Mūsu vecākais dēls šogad uzsāks mācības pirmajā klasē, izteikti jūtu, ka daļai vecāku vēl mēdz būt diezgan izteikti stereotipi par to, kas bērnam būtu jāprot, uzsākot skolas gaitas. Viņuprāt, viss tas pats, ko pratām mēs, uzsākot skolas gaitas pirms 25 - 30 gadiem – glīti rakstīt, raiti lasīt, kārtīgi sēdēt utt., reizēm aizmirstot par tādām spējām kā pašam pieņemt savus lēmumus un būt atbildīgiem par tiem, sadarboties un nepazaudēt bērniem raksturīgo radošumu, ieliekot to konkrētā rāmī. Ceru, ka līdz ar kompetenču pieejas ieviešanu vecāki ne tik daudz sēdēs ar bērniem kopā, pildot mājas darbus, bet, sadarbojoties ar izglītības iestādi, spēs saprast, ka bērna zināšanas un prasmes var nostiprināt arī vienkārši sarunājoties un veicot citas, viņuprāt, ikdienišķas darbības.”