Lūsis komentē ⟩ Kā kļūt par latvieti? (26)

Šis daudzšķautņainais jautājums un no tā izrietošā diskusija radīja ļoti daudz jautājumu. Iesākumam – kas tad īsti ir latvietis? Google atbildēs, ka tas ir T-krekls (“Latvietis cena no 3€ līdz 26€”), liberālis atbildēs, ka tas ir jebkurš Latvijas pilsonis, bet konservatīvāks nacionālists teiks, ka latvietis ir tikai tad, ja ģimenē vismaz trijās paaudzēs ir vienīgi latviski uzvārdi.

Ņemot vērā to, ka mūsu apdzīvotajai teritorijai pēdējās tūkstošgades laikā ir pārgājuši pāri pilnīgi visi, kam nebija slinkums, pieņemu, ka “latvietis” noteikti nevar būt nekas, kas būtu saistīts ar jebkādām ārējām pazīmēm, un drīzāk tam jābūt kaut kādam sajūtu kopumam. Ja tas ir sajūtu kopums, tad ir pilnīgi skaidrs, ka ar to nav iespējams piedzimt, bet drīzāk tas ir kaut kas, ko varētu ieaudzināt vecāki, vai arī tā ir apziņa, pie kuras cilvēks var nonākt pats. 

Nākamais jautājums – vai būšanai par latvieti ir kaut kādi kritēriji, neskaitot valsts valodas zināšanas (šeit es pat atļaušos ignorēt faktu, ka lielas daļas no “par latvieti var tikai piedzimt” kliedzēju latviešu valodas zināšanas ir stipri apšaubāmas) vai pilsonību? Vai latvietim obligāti jāmīl Līgo svētki, jābūt sajūsmā par Jāņu sieru, jāņukā sklandrauši un jāpiedalās Dziesmu svētkos? Vai latvietim regulāri jācitē Rainis, jāiet budēļos un jāprot pīt salmu puzurus? Vai latvisko tradīciju piekopšana kādu padara par vairāk latvieti nekā citus? 

Tā kā uzraksta “Latvietis” uzlīmēšana uz savas automašīnas nepadara idiotu par labu un laipnu autovadītāju, pieņemu, ka arī citu izteikti latvisku lietu darīšana nevienu nepadara latviskāku par pārējiem, tāpēc precīzus kritērijus nez vai būs iespējams definēt. 

Kā viens no latviskuma pamatakmeņiem diskusijā tika norādīts arī tas, ka, lai būtu latvietis, esot jādomā latviešu valodā. Tā kā dažkārt pieķeru sevi domājam angliski, šis kritērijs pamatīgi satricina pamatu zem kājām, jo, iespējams, arī es vairs nemaz neesmu īsts latvietis. Ja domāšana citā valodā laupa latviskumu, ko mēs iesāksim ar jaunāko paaudzi, kura bez kāda iestarpinājuma angļu valodā vairs nespēj savirknēt teikumu? Varbūt visi varam šķīstīties rīta rasā vai arī izvilkt angļu vārdus ar bluķi ap māju un pēc tam sadedzināt. Iespējams, latviskumu var atgūt, iebrienot mūsu Likteņupē. Tiesa – pat Daugava plūst no Krievijas...  

Pazīstu vairākus cilvēkus, kas jau brieduma gados ieguvuši Latvijas pilsonību un ir lepni, ka tagad ir pilntiesīgi latvieši. Protams, ja viņi domā krievu vai angļu valodā un svin kādus svētkus, kas tīrasiņu latviešiem tā īsti nav iegājušies, arī šeit latviskuma mēraukla kļūst ļoti nospriegota. Sanāk, ka viņi vienlaikus gan ir, gan arī nav latvieši. 

Tas viss atgādina manas ģimenes pārvākšanos uz laukiem no Rīgas. Nu jau pagājuši teju vai trīsdesmit gadi, bet vietējo acīs mani vecāki tur joprojām ir iebraucēji. Ja kaimiņu viensētu saimnieki tā īsti nav gatavi pieņemt citus latviešus, kas pārcēlušies uz dzīvi par nieka 60 kilometriem tālāk, tad saprotams, ka ar citu nacionalitāšu pārstāvjiem būs daudz smagāk.  

Manuprāt, pats galvenais tomēr ir jautājums – vai cilvēks pats sevi uzskata par latvieti. Visiem, kas kaislīgi uzstāj uz to, ka īstenam latvietim jāatbilst virknei papildu kritēriju, vispirms iesaku rūpīgi apdomāt, vai viņi paši tos vienmēr un jebkurā dzīves situācijā izpilda. 

Jo, ja par latvieti nav iespējams kļūt, tad latviešu nemaz nav.