“Kā sūtīt bites karā” - nāvējošā patiesība aiz mandeļu piena industrijas (12)

Nesenā komerciālo biškopju aptaujā atklājās, ka 2018./2019. gada ziemas mēnešos bojā gāja 50 miljardi bišu, kas ir septiņas reizes vairāk par cilvēku skaitu uz Zemes vai vairāk nekā viena trešdaļa no komerciālajām ASV bitēm. Tas ir augstākais skaitlis kopš ikgadējo aptauju sākšanas 2000. gadu vidū.

Biškopji saka, ka pie augstās bišu mirstības vainojami pesticīdi, parazītu izraisītas slimības un biotopa zaudēšana. Tiesa, vides aizstāvji un bioloģiskie biškopji domā, ka īstais vaininieks ir kaut kas sistemātiskāks: Amerikas paļaušanās uz rūpnieciskās lauksaimniecības metodēm, īpaši tām, kas tiek izmantotas mandeļu industrijā. Šīs metodes pieprasa viena no smalkākajiem dabas procesiem apjomīgu mehanizāciju.

Vides aizstāvji saka, ka mandeļu audzēšanas saimniecībās izmantotie Eiropas medus bišu pulki paši par sevi izjauc visu bišu ekosistēmu. Medus bites izkonkurē dažādās vietējo bišu sugas un apdraud jau tā apdraudētas bišu sugas, kas cieš no klimata pārmaiņām. Vides speciālisti uzskata, ka labākais veids, kā risināt šo problēmu, ir izmainīt to, kā ASV darbojas lielie zemkopības uzņēmumi.

Līdzīgi kā visas bites, arī medus bites vairojas bioloģiski daudzveidīgā vidē, tomēr Kalifornijas mandeļu industrija tās novieto monokultūrā, cerot, ka bites būs produktīvas gadiem ilgi.

Komerciālās bites tiek uzskatītas par ļoti nozīmīgām radībām ASV lauksaimniecībā, jo šīm radībām ir vitāla loma pārtikas ražošanā. Tomēr katru gadu ASV iet bojā vairāk bišu nekā zivis un mājlopi, kas audzēti nokaušanai, kopumā.

“Augstos mirstības rādītājus rada biškopjiem skumīgie biznesa modeļi. Tas ir kā sūtīt bites karā. Daudzas no tām atpakaļ vairs neatgriežas,” komentēja pētnieks Neits Donlijs.

Mandeļu trakums

Kalifornijas mandeļu industrija ir augusi neiedomājami strauji. 2000. gadā mandeļu dārzi aizņēma 500 tūkstošus akru lielu teritoriju, bet līdz 2018. gadam šī teritorija ir dubultojusies.

Vidējais amerikānis katru dienu apēd 900 gramus mandeļu – vairāk nekā jebkuras citas pasaules valsts iedzīvotājs. Mandeļu piena tirdzniecība pēdējos piecos gados vien pieaugusi par 250%.

Zināms, ka milzīgie mandeļu lauki nespēj funkcionēt bez bitēm.

Nemaz ne tik sen biškopība bija smalka džentlmeņu nodarbe. Kad eiropieši Ziemeļamerikā ieviesa savus lauksaimniecības paradumus, līdzi tiem nāca arī biškopības māksla un pieradinātās Eiropas medus bites “Apis mellifera”.

19. un 20. gadsimta laikā biškopji, tirgojot bišu vasku un medu, kļuva arvien turīgāki, bet 20. gadsimta otrajā pusē norisinājās milzīgs apvērsums industrijā, ko lieliski parāda Denisa Arpa karjera.

67 gadus vecais Arps nodarboties ar biškopību sāka teju pirms četrdesmit gadiem, kad Arizonā nodibināja savu medus uzņēmumu. Kad 1980. gados Arpa biznesam sāka traucēt lētais importa medus, viņš dažus savus stropus nosūtīja Kalifornijas mandeļu lauku apputeksnēšanai. Pēc desmit gadiem viņš ar Kalifornijas mandeļu audzētājiem noslēdza līgumu, pievienojoties to biškopju pulkam, kas joprojām pārdod medu, tomēr lielākoties ceļo no viena valsts mandeļu lauka uz otru, iznomājot savas bites.

Ap 2000. gadu Arpa bites sāka lielos daudzumos iet bojā. Vispirms viņš piedzīvoja 100% bišu zudumu ērču dēļ. Pēc tam viņam bija jātiek galā ar afrikāņu “slepkavu” bišu uzbrukumu, un beigās bišu dzīvību burtiski izsūca parazītiskā ērce “Varroa destructor”.

Tagad Arps ir nonācis nežēlīgā lokā, proti, viņš nemitīgi cīnās, lai glābtu pietiekami daudz bišu un izpildītu mandeļu industrijas līguma noteikumus. Tomēr varbūt tieši mandeļu apputeksnēšana ir bišu slimību pamatā.

Pesticīdi tiek izmantoti daudzās un dažādās augu kultūrās ASV, tomēr mandeļu industrijā tie ir īpaši plaši izmantoti. Viens no visbiežāk izmantotajiem pesticīdiem ir herbicīds-glifosāts, kas ir kaitīgs bitēm, kā arī var izraisīt vēzi cilvēkiem.

Ņemot vērā, ka mandeles pieprasa lielāko bišu daudzumu, to atrašanās vienuviet lielā skaitā ļauj slimībām izplatīties daudz ātrāk un veiksmīgāk.

“Bites Kalifornijā ir pakļautas daudzām un dažādām slimībām. Vienā teritorijā var būt simtiem tūkstošu bišu stropu no dažādiem biškopjiem. Tas ir kā savu bišu ielaišana starp vientuļām bitēm, lai tās varētu nodarboties ar nedrošu seksu,” stāstīja Arps.

Tagad Arps gadā zaudē 30% savu bišu. Jebkurā citā industrijā 30% darbaspēka nāve raisītu starptautisku sašutumu, tomēr bišu gadījumā tas tiek uzskatīts par normu.

“Bites mandeļu laukos tiek izmantotas un necienītas,” sašutis bija bioloģisko bišu audzētājs Patriks Piness.

Kad fenomens, ko dēvē par kolonijas sabrukšanas sindromu, pirmo reizi tika identificēts 2006. gadā pēc tam, kad rekordliels bišu skaits mistiski pazuda vai gāja bojā ārpus saviem stropiem, tas tika saistīts ar virkni dažādu faktoru, to skaitā biotopa zudumu un klimata pārmaiņām. Tomēr primārais iemesls bija pesticīdi. Pētnieki ir atklājuši, ka pesticīdu klase neonikotinoīdi ir īpaši nāvējoši bitēm.

Tiesa, pastāv daudzas ķimikālijas, kas nav atzīmētas kā bitēm toksiskas pat tad, ja tās var padarīt tās slimas un novājināt to imūnsistēmu. Lai arī bites var pārdzīvot apputeksnēšanas sezonu, tās var neizdzīvot līdz ziemas beigām vai arī atnest sev līdzi substances, kas vēlāk inficēs visu bišu koloniju.

Arī tie, kas ir mandeļu audzētāju pusē, atzīst, ka problēma ir liela.

“Bišu mirstības rādītājs ir pārāk augsts un nepieņemams. Tikai biškopju smagā darba un kreativitātes dēļ mandeļu audzētāji saņem tik bišu, cik tiem vajadzīgs,” teica entomologs Bobs Kērtiss.

Mandeļu audzētāji mudina biškopjus Kalifornijas mandeļu laukos pavadīt pēc iespējas īsāku laiku. Bites, meklējot daudzveidīgāku barību, var aizlidot pat piecu kilometru lielā attālumā, tāpēc tās ar toksiskiem pesticīdiem var saskarties arī blakus esošajos vīnogu vai kokvilnas laukos.

Viena no stratēģijām ir tāda, ka mandeļu audzētājiem jāaudzē tādas mandeles, kuru apputeksnēšanai nepieciešams tikai viens bišu strops uz akru, nevis divi, kā ir tagad.

Izmaksas, kas vajadzīgas, lai biškopjiem izdotos saglābt savas bites, nemitīgi pieaug joprojām. Arps, piemēram, pagājušajā gadā ir iztērējis 50 tūkstošus ASV dolāru, lai iegādātos jaunus bišu stropus un kompensētu 35% bišu zaudējumu.

Vēl viņš katru gadu iztērē 50 tūkstošus dolāru ērču izskaušanai, nemaz nerunājot par citiem, daudz agresīvākiem mēriem, kas jāpieņem šai industrijai, lai tikai tā varētu eksistēt.

Eksperti saka, ka nepietiek ar pesticīdu problēmas risināšanu vien, lai glābtu bites. Ir jāmaina visa mandeļu audzēšanas industrija tās pašos pamatos, lai sasniegtu labvēlīgus rezultātus.

Risinājuma meklēšana

Cerības stariņš ir rodams jaunā sertifikācijas programmā, kas ļaus patērētājiem izvēlēties produktus, kuri iegūti ar bitēm draudzīgām metodēm. Sertifikācijas programma “Bee Better”, kas tika palaista 2017. gadā, vieš daudzveidību mandeļu laukos, lai varētu dabiski kontrolēt kaitēkļus un pabarot medus bites.

Balstoties uz šīs programmas, tiek darīts viss, lai bites noturētu vienā konkrētā mandeļu dārzā. Programmas pūliņi vainagojās ar panākumiem, kad saldējuma zīmols “Häagen-Dazs” kļuva par pirmo pārtikas kompāniju, kuras produktiem ir “Bee Better” zīmogs. Kompānijas bitēm draudzīgais vaniļas piena šokolādes - mandeļu batoniņš pārdošanā tika palaists decembrī.

Ļaušana dabai ņemt virsroku nav nekas jauns 81 gadu vecajam Glenam Andersonam. Viņš ir pirmais un joprojām viens no nedaudzajiem bioloģisko mandeļu audzētājiem Kalifornijā. Viņa 40 gadu vecais mandeļu dārzs ir vien 20 akru liels, tomēr vienmēr ir bijis brīvs no ķimikālijām.

“Mums nav kaitēkļu; mums ir bioloģiskā daudzveidība,” teica Andersons.

Andersons katru pavasari algo brīvā laika biškopi no Kalifornijas ziemeļiem, kurš viņa dārzā tad izvieto aptuveni 20 stropus.

Andersons saka, ka pesticīdu neizmantošanas dēļ viņa ikgadējā mandeļu raža ir neliela. Viņš savu mandeļu dārzu saglabā nelielu un nemaz nevēlas to padarīt plašāku.

“Es neizvēlos paplašināšanās modeli. Tas man ne pārāk labi der,” viņš saka.

Tikmēr Deniss Arps kopā ar savu dēlu Ādamu cīnās, lai nākamajos dažos mēnešos zaudētu pēc iespējas mazāk bišu. Lai arī ir dienas, kad izmaksas ir pārāk lielas, Arps pagaidām negrasās likt pie malas savu medus traipiem izraibināto darba tērpu. Biškopība ir tas, ko viņš pazīst vislabāk, un viņš cer, ka arī viņa dēls turpinās iet viņa pēdās, pārņemot biznesu vēlāk.