"Lielais brālis" tevi vēro, jeb kā nacistiskajā Vācijā izstrādātā tehnoloģija ietekmē dzīvi mūsdienās (9)

Tests ar kamerām izdevās. Vācu inženieri meklēja ko tādu, kas varētu atstāt lielu ietekmi uz nākotni, tomēr – tas nenotika veidā, kā viņi bija iedomājušies.

Kas bija ierocis, kura izstrādi bija iespējams novērot lielajos ekrānos? Tas bija “V2” jeb “Vergeltungswaffe” - “atriebības ierocis”, kas bija pasaulē pirmais ar raķešu dzinēju aprīkotais spridzeklis, kurš bija paredzēts, lai palīdzētu Ādolfam Hitleram uzvarēt Otrajā pasaules karā.

Pēc sākotnējās idejas, ierocis varēja pārvietoties pat ātrāk par skaņas ātrumu, līdz ar to ienaidnieks nevarētu to pamanīt līdz pat eksplozijas brīdim. Tomēr tam bija trūkumi – bija ļoti sarežģīti to notēmēt precīzi, tāpēc šis spridzeklis netika atzīts par pietiekami efektīvu.

Verners fon Brauns bija jauns un ļoti apdāvināts inženieris, kurš strādāja pie “V2”. Brīdī, kad Trešais Reihs piedzīvoja sakāvi, fon Brauns padevās amerikāņiem, kuriem vēlāk palīdzēja izstrādāt raķeti, kas kļuva par pamatu, lai ASV varētu veikt veiksmīgu cilvēku izsēdināšanu uz Mēness. Fon Brauna sapnis bija būvēt kosmosa kuģus, nevis ieročus, un tieši tā iemesla dēļ viņš Vācijā īslaicīgi tika arestēts, tomēr pēc pārrunām ar nacistu slepeno drošības dienestu Gestapo tika atbrīvots.

Tomēr fon Brauns neapzināti piedalījās arī cita tehnoloģiska sasnieguma dzimšanā, bez kura mūsdienu pasaule vairs nav iedomājama, – Gestapo noteikti būtu patikusi novērošanas kameru tehnoloģija.

Pašu pirmo novērošanas kameru kadri bija piemērs tam, ka ar kamerām uzņemtie videomateriāli nav obligāti jātranslē – tos var izmantot, lai reālajā laikā kaut ko novērotu, respektīvi, veidojot “slēgtu apli”.

Galvenais darbaspēks Pēnemindē bija cilvēki no darba nometnēm. Viņi darīja “melno darbu” un nevēlējās kļūt par “izmēģinājuma trusīšiem”, kuriem būtu jāiet bojā raķešu izmēģinājumos. Tieši tāpēc Pēnemindes rūpnīca uzaicināja televīzijas inženieri Valteru Bruhu, kurš ieteica veidus, kā vērot raķešu izmēģinājumus no drošas distances.

Šāds gājiens atmaksājās, jo vienā no pirmajiem “V2” izmēģinājumiem vienīgais “bojāgājušais” bija nevis cilvēks, bet viena no Bruha kamerām.

To, cik populārs Bruha garadarbs ir mūsdienās, patiesībā ir ļoti grūti novērtēt. Pēc atsevišķiem vērtējumiem, kas veikti pirms vairākiem gadiem, var noprast, ka pasaulē ik dienas darbojas aptuveni 250 miljoni novērošanas kameru – tas nozīmē, ka uz katriem 30 cilvēkiem ir viena novērošanas kamera. Citi aprēķini liecina, ka jau drīzumā Ķīnā vien būšot vismaz 500 miljoni novērošanas kameru.

Tas, kas ir droši skaidrs, – novērošanas kameru tirgus paplašinās ļoti strauji, un globālais līderis šajā jomā ir “Hikvision”, kas daļēji pieder Ķīnas valdībai. Ko gan Ķīna grasās darīt ar vairākiem simtiem miljonu novērošanas kameru? Šeit ir viens piemērs.

Iedomājieties – jūs cenšaties šķērsot noslogotu ielu kādā no Ķīnas pilsētām. Jums ir jāgaida, kad luksoforā ieslēgsies atļaujošais signāls, bet, tā kā jūs steidzaties, vienkārši pārskrienat pāri ielai, nesagaidot zaļo gaismu.

Dažas dienas vēlāk jūs savā pastkastītē saņemat savu fotogrāfiju, vārdu, uzvārdu, kā arī rēķinu par noteikumu pārkāpumu. Bet tas vēl nav viss – jūsu fotogrāfija un vārds tagad rotās milzīgu elektronisko reklāmas plakātu tieši pie tā paša krustojuma, kur jūs publiski tiksiet nosodīts kā noteikumu pārkāpējs.

Šajā gadījumā jārunā ne tikai par publisko kaunināšanas sistēmu – novērošanas kameras Ķīnas valdībai būs noderīgas, lai ieviestu tā saucamo sociālo kredītu shēmu.

Pašlaik vēl nav skaidri zināms, kā šī sistēma darbosies, bet atsevišķi testi liecina, ka kameras ievāks datus par katru cilvēku, ļaujot vākt punktus, kurus saskaitot būs skaidrs, vai konkrētais cilvēks ir labs pilsonis.

Punktus ir iespējams zaudēt, pārkāpjot noteikumus braukšanas laikā, novēloti maksājot rēķinus vai arī izplatot nepareizu informāciju. Savukārt, ievērojot visus likumus, valsts likumpaklausīgajam pilsonim var piešķirt dažādus bonusus – piemēram, bezmaksas nomas velosipēdus. Bet, ja cilvēka “sociālais kredīts” būs zems, viņš, iespējams, varēs aizmirst par iespēju pārvietoties ar vilcienu.

Pēc Ķīnas valdības pārstāvju sacītā, šāda sistēma ir paredzēta, lai iedrošinātu un apbalvotu cilvēkus par labu uzvedību, respektīvi, “radītu uzticības pilnu vidi, kurā var droši pārvietoties, jo pārkāpt noteikumus nebūs izdevīgi”.

Iespējams, ka šāda perspektīva atgādina par notikumiem, kas risinās vienā no pasaulē zināmākajām novelēm, kas publicēta aptuveni septiņus gadus pēc tam, kad tika izstrādātas pirmās novērošanas kameras pasaulē.

Rakstnieka Džordža Orvela slavenajā novelē “1984” lasāms par totalitāru režīmu, kur viss tiek novērots – ne tikai sabiedriskās vietās, bet pat cilvēku mājās. Novelē ikvienam cilvēkam ir jārēķinās, ka mājās jābūt iekārtai, caur kuru “Lielais brālis” varēs vērot katru darbību.

Tomēr šajā stāstā vienam no varoņiem – Čaringtona kungam ir nepieciešams izdomāt kādu atrunu Vinstonam, lai būtu ticams, kāpēc vienā brīvajā istabā nav izvietota speciāla novērošanas ierīce. Čaringtons norādīja, ka “šāda ierīce bija pārāk dārga”, kā arī – viņš “vienkārši nekad nav jutis vajadzību pēc tādas”.

Iespējams, ka Orvels šādā veidā paredzēja kādu citu tehnoloģiju – ar balsi kontrolējamus skaļruņus, ar kuriem var vadīt aprīkojumu savās mājās, piemēram, ar balss komandām kā “Aleksa, ieslēdz centrālo apkuri”.

Ierīces kā “Amazon Echo” un “Google Home” kļuvušas populāras, jo spēj veiksmīgi izmantot mākslīgo intelektu. Mākslīgais intelekts tiek attīstīts arī attiecībā uz novērošanas kamerām, kas vēl jo vairāk palielina pieprasījumu pēc tām.

Tomēr – ja programmatūra ir spējīga novērot un noklausīties, ko mēs darām, rodas jautājums – vai varam uzticēties šādām tehnoloģijām un vai kāds iegūto informāciju neizmanto savā labā?

“Amazon” un “Google” ne reizi vien apgalvojušas, ka nenoklausās mūsu sarunas. Vienīgais, kam nepieciešama noklausīšanās funkcija, – lai cilvēki dotu komandas ierīcēm veikt kādus uzdevumus.

Vēl viens “uzticības caurums” ir fakts, ka šīs ierīces teorētiski var arī uzlauzt un kādi noziedznieki no noklausītajām sarunām var iegūt svarīgu informāciju, ko ļaunprātīgi izmantot savu mērķu sasniegšanai. Tomēr – ir cilvēki un pat tautas, kuras jūtas drošāk, ja cilvēki nepārtraukti tiek novēroti.

Tā, piemēram, kāda ķīniete Austrālijas medijam ABC atklāja, ka viņa tic Ķīnas valdības plānam, kas paredz uz katra stūra (burtiski) izvietot novērošanas kameras, lai nodrošinātu ikviena drošību.

Tomēr – tiem, kuri pret šādām tehnoloģijām izturas skeptiski, ir arī mierinājums. Vismaz pagaidām novērošanas kameras nav tik “gudras”, kā varētu šķist. Kameras darbojas automatizēti, un tās pagaidām vēl nav spējīgas precīzi identificēt cilvēkus. Līdz ar to valdības pārstāvjiem ir jāstrādā precīzi, lai noteiktu, kurš tieši cilvēks ir pārkāpis noteikumus.

Bet, iespējams, tas nemaz nav nepieciešams – pats fakts, ka jebkurā krustojumā ir ļoti daudz kameru, ietekmē cilvēku prātus – viņi izvēlas mazliet piebremzēt savā dienas skrējienā un ielu šķērsot pie zaļās gaismas.

Pati novērošanas ideja paredz to, ka cilvēks ar laiku pat nepievērsīs uzmanību tam, ka viņu vēro, un uzvedīsies dabiski. Tā ir ideja, ko savulaik Džordžs Orvels saprata ļoti labi.

Lai arī novērošanas kameras joprojām nav sasniegušas savu tehnoloģisko potenciālu, tiem, kuri vēlas mainīt mūsu domāšanu vai arī uzbūvēt savu biznesu, tas noteikti nebūs šķērslis un ļaus iegūt informāciju par paradumiem, ko ikdienā piekopjam.