Gadsimta darījums vai gadsimta izgāšanās? (12)

Galerija: Izraēlas uzlidojumi palestīniešu anklāvā

Apmaiņā pret to visu palestīniešiem 10 gadu laikā tiek piedāvāts atvēlēt 28 miljardus dolāru Palestīnas atbalstam. Tāpat papildu 22 miljardi tiktu investēti Palestīnas kaimiņzemēs – Jordānijā, Ēģiptē un Libānā. Šo naudu ir paredzēts izlietot transporta infrastruktūras attīstībai, dzīves kvalitātes celšanai un starpvalstu tirdzniecības veicināšanai. Tāpat Palestīnas Autoritātes kontrolē nonāktu vairākas teritorijas Ēģiptes pierobežā, kuras tiktu padarītas par industriālajām, lauksaimniecības un apdzīvotajām zonām. Vienlaikus kontrolētas tiktu arī atsevišķas arābu apdzīvotas teritorijas Izraēlā (tas viss un Jeruzalemes daļu piešķiršana vēl būtu jāapstiprina atsevišķā Izraēlas rīkotā referendumā). Tāpat pastāvēs iespēja izmantot Izraēlas ostas Ašdodā un Haifā līdz brīdim, kad Palestīna izveidos savu ostu. Visbeidzot, tiek solītas arī tādas lietas kā atļauja izveidot Sarkanās jūras kūrortus, brīvās tirdzniecības zona un atvieglota robežu šķērsošana ar Ēģipti un Jordāniju. Principā – Palestīnai tiek prasīts veikt milzīgus politiskus upurus apmaiņā pret naudu.

Laika sprīdis, ko Trampa administrācija ir sniegusi pārdomām, arī ir salīdzinoši necienīgs – tikai četri gadi.

It īpaši tāpēc, ka Baltais nams jau ir paspējis paziņot, ka piesolītos ekonomiskos labumus palestīnieši saņems tikai tad, kad tie pilnībā atzīs Izraēlas jaunās robežas, apņemsies ievērot demilitarizāciju un Telavivas drošības uzraudzību, kā arī atbruņot tādas teroristiskās organizācijas kā Hamas un Islāma džihāds. Papildus tam Hamas ir arī jāatsakās no varas Gazas sektorā.

Vai vienošanās atnesīs mieru mūžsenajā konfliktā?

Daudziem no malas varētu likties, ka Trampa aprēķins – izmantot Izraēlas un ASV spēka pozīcijas, lai uzspiestu palestīniešiem diktātu, noteikti nestrādās. It īpaši tāpēc, ka to vadība jau ir paspējusi plānu noraidīt vēl pirms publicēšanas. Tomēr tas nebūt nav tik viennozīmīgi.

Patiešām ir jāpiekrīt, ka Palestīnas Autoritātes vadība saskaras ar lielu leģitimitātes trūkumu iedzīvotāju priekšā un tās pašreizējais līderis Mahmuds Abass nebūt nav populārs.

Tāpat arī tradicionāli atbalstošajās arābu kaimiņvalstīs Izraēlas-Palestīnas konflikts nebūt vairs nav dienaskārtības augšgalā.

To ir aizstājuši reģionā notiekošie pilsoņu kari, Irānas ietekmes pieaugums, rūpes par iekšējo stabilitāti un cīņa ar ekonomiskajiem izaicinājumiem. Ne velti arvien aktīvāk notiek diskusijas par attiecību atsilumu starp vairākām Persijas līča valstīm un Izraēlu ar mērķi veidot vienotu fronti pret Irānu. Zīmīgi ir tas, ka Bahreinas, Apvienoto Arābu Emirātu (AAE) un Omānas vēstnieki piedalījās Trampa rīkotajā svinīgajā plāna atklāšanā Vašingtonā. Tāpat Saūda Arābija ir «augstu novērtējusi» Trampa pūliņus un aicinājusi sākt tiešas izraēliešu un palestīniešu sarunas.

Šajā kontekstā pastāv risks, ka vairākas arābu valstis, balstoties uz savu nogurumu no ieilgušā konflikta, varētu izdarīt spiedienu uz Palestīnas Autoritātes līderi Mahmudu Abasu atstāt amatu un tā vietā netieši ievietot daudz paklausīgāku figūru, kurš piekristu negodīgajam piedāvājumam. Tāpat pastāv arī risks, ka, turpinoties Izraēlas un apkārtējo arābu valstu attiecību atsilumam, palestīnieši jebkurā gadījumā nonāktu izolācijā un būtu spiesti iesaistīties Trampa piedāvājuma apspriešanā. Pretējā gadījumā tie riskētu zaudēt vēl vairāk ieguvumu un atteikties no valstiskuma iespējas vispār. Turklāt, kā ir norādīts jau minētajā Iana Bremera rakstā, Trampa administrācija jau ir paspējusi signalizēt Izraēlas un arābu līderiem, ka pagaidām esošais darījums vēl nebūt nav tas galīgais un ir iespējams turpināt sarunas par tā detaļām – īpaši par abu valstu teritorijām.

Tādā veidā palestīniešiem tiek pateikts – jūs vēl varat palielināt savus ieguvumus, taču jums šim plānam ir jāpiekrīt un jāsāk ar mums runāt (ko tie nav darījuši jau 2 gadus).

Papildus tam ir jāpiekrīt ārlietu ministra Edgara Rinkēviča komentāram Latvijas Radio 1 raidījumā «Krustpunktā», ka daži no palestīniešiem piedāvātajiem risinājumiem būtu apspriešanas vērti. To pārvaldītās teritorijas patiesi saskaras ar lielām ekonomiskajām problēmām, kvalitatīvas infrastruktūras trūkumu un citiem izaicinājumiem. Plāna pieņemšana palīdzētu šo teritoriju attīstībai.

Kā pretargumentu šiem apgalvojumiem var minēt, ka ciešu Izraēlas un apkārtējo arābu valstu aliansi būtu grūti iedomāties viena iemesla dēļ – iedzīvotāju pretestība. Lieta tāda, ka arābu valstu vienkāršajos iedzīvotājos – tā saucamajā «arābu ielā» – Palestīnas neatkarības ideja vēl arvien ir salīdzinoši jūtīgs jautājums. Šādā kontekstā Saūda Arābijai, AAE, Bahreinai, Omānai un citām valstīm ir diezgan riskanti pateikt, ka tagad tās ir Izraēlas draugi. Gluži vienkārši tāpēc, ka šīs valstis tad riskētu ar protestiem un valdošo režīmu saļodzīšanos. Tādā veidā politiskās elites un iedzīvotāju interesēs ne vienmēr var būt novērojama sakritība.

Savukārt, ja neveidojas Izraēlas un arābu valstu draudzība, tad arī spiediens pret palestīniešiem ir attiecīgi mazāks.

Visbeidzot, plāns pagaidām neņem vērā vēl vienu svarīgu faktoru – Irānas ietekmi pašā Palestīnā un Izraēlas kaimiņos. Pat ja Irānas atbalstītais teroristiskais grupējums Hamas beigu beigās nolemj atbruņoties, Libānā bāzētais Hezbollah (kurš arī aktīvi atbalsta Palestīnu) turpinās Izraēlu apdraudēt jebkurā gadījumā.

Tādējādi, atbildot uz virsrakstā uzdoto jautājumu, plānu pagaidām mēs nevarētu uzskatīt nedz par gadsimta darījumu, nedz par gadsimta izgāšanos. Ir ļoti daudzi faktori, kuri potenciāli varētu nosvērt kausus vienā vai otrā virzienā. Tomēr viens ir skaidrs – plāns noteikti ir jauna pieeja mūžsenajam konfliktam. Tas ir piešķīlis svaigu dinamiku, kuras attīstību parādīs nākamā desmitgade.