Šimpanzes ar šautriņām: kāpēc politiskajām prognozēm nevar ticēt (7)

Un tā bija taisnība. Tetloks bija pirmais, kurš mēģināja zinātniski izpētīt, cik daudz patiesības ir ekspertu prognozēs par gaidāmajiem politiskajiem un ekonomiskajiem notikumiem. Viņš sapulcināja lielu ekspertu grupu - akadēmiķus, politisko notikumu komentētājus un tamlīdzīgi - un lika viņiem iesniegt tūkstošiem prognožu par ekonomiku, akciju cenām, vēlēšanu rezultātiem, militārajiem konfliktiem un citiem aktuāliem notikumiem laika posmam no 1984. līdz 2004. gadam.

Tetloka daudzu gadu garumā veiktie pētījumi liecina, ka, piemēram, TVNET lasītāju prognozes apkopotā veidā būtu apmēram tikpat precīzas kā redzamāko politisko komentētāju viedokļi. Tas ir, ne pārāk.

Saskaņā ar Tetloka pētījumiem, vidējā eksperta prognoze ir tikai nedaudz uzticamāka par parastu minējumu. 

Kad problēma bija apzināta, pienāca laiks meklēt risinājumu. Kopš 2011.gada Tetloks vada ASV izlūkošanas nozares atbalstītu projektu, kurā no pensionāriem, mājsaimniecēm un slimības dēļ strādāt nespējīgiem profesoriem izveidoti jau vairāki simti superprognozētāju. Savā grāmatā Superforecasting: The Art & Science of Prediction viņš izklāsta, kāds domāšanas veids piemīt šķietami parastajiem cilvēkiem, kuri gaidāmos notikumus spēj prognozēt pat par 60% labāk nekā eksperti un nereti pārspēj izlūkus, kuriem ir pieeja slepenai informācijai.

Pagājušā gada oktobrī Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) viesojās Hemlinas Universitātes profesors Deivids Šulcs, kurš var lielīties ar to, ka kopš 1992.gada ne reizi nav kļūdījies, prognozējot ASV prezidenta vēlēšanu iznākumu. Protams, es ar nepacietību gaidīju, ko viņš teiks par Donalda Trampa izredzēm gaidāmajās ASV prezidenta vēlēšanās.

"55% iespējamība, ka Tramps tiks pārvēlēts," man atbildēja Šulcs.

Jāatzīst, ka šī atbilde sagādāja visai lielu vilšanos. Vai gan 55% nav apmēram tas pats, kas "es nezinu"? 

Šulca pieeja - rūpīga informācijas vākšana un vairākkārtīga prognozes pieslīpēšana par dažiem procentiem šurp vai turp - neģenerē aizraujošus virsrakstus. Taču tā līdzinās tam, kā Tetloks apraksta superprognozētājus. Saskaņā ar Tetloka pētījumiem, tieši šāda bezkaislīga pieeja, kurā nav vietas ne intuitīviem spriedumiem, nedz arī personisko uzskatu ietekmei, ir vienīgā, kas ļauj nonākt pie uzticamām prognozēm. 

Tetloka gadu desmitiem ilgie pētījumi un eksperimenti noved pie viena pozitīva secinājuma: par superprognozētāju var kļūt arī pavisam parasts cilvēks.

Tieši tāds ir Bils Flaks, bijušais Arizonas Lauksaimniecības departamenta darbinieks, kurš 55 gadu vecumā ir beidzis darba gaitas. Viņam ir brīvs laiks, kuru viņš pavada, aktīvi sekojot ziņām un atbildot uz simtiem jautājumu, piemēram, "vai Krievija tuvāko trīs mēnešu laikā anektēs jaunas Ukrainas teritorijas?" un "vai nākamā gada laikā kāda valsts izstāsies no eirozonas?" Lai arī Bils Flaks šķietami ne ar ko īpašu neizceļas, viņš ir starp 2% labāko prognozētāju, iespējams, visā pasaulē.

Tetloks savā grāmatā apraksta to, kā domā superprognozētāji - sākot ar sarežģīta jautājuma sadalīšanu reizinātājos un beidzot ar komunikācijas nozīmīgumu -, taču viena no pašām svarīgākajām viņa uzsvērtajām īpašībām ir paškritika. Superprognozētāji nekad nedomā, ka zina visu, kaut arī dati pierāda to, ka viņi pavisam noteikti zina vairāk nekā vairums cilvēku.

Tā ir īpaši svarīga nianse laikmetā, kad plašās informācijas pieejamības dēļ sevi par ekspertu var pasludināt jebkurš. 

Taču no šiem pašiem spriestspējas slazdiem nav pasargāti arī eksperti, kuriem ir pamats sevi par tādiem saukt. Viens no iemesliem, kāpēc ekspertu politiskās prognozes reti trāpa mērķī, ir to nekonkrētums. Tetlokam lielākās grūtības ekspertu prognožu mērīšanā sagādāja tas, ka visbiežāk politiskie komentētāji nepasaka neko konkrētu - ne periodu, kurā attiecīgais notikums varētu īstenoties, nedz arī nosauc, par cik procentiem varētu palielināties vai samazināties, piemēram, ekonomiskās izaugsmes temps. Būtībā vairums medijos izskanējušo ekspertu prognožu ir neizmērāmas, tāpēc katrs tās var interpretēt pa savam - ja kāds tās vispār atceras ilgāk par vienu dienu.

Vēl viens slazds ir intuitīva domāšana, kas neļauj pietiekami labi novērtēt pierādījumu vērtīgumu. Līdz ar to vājiem (vai pat nepatiesiem) pierādījumiem tiek piešķirta pārāk liela nozīme, ja tie apstiprina eksperta uzskatus. Jo negrozāmāka ir eksperta pārliecība par kādu scenāriju, jo lielāka iespēja, ka viņš savā prātā izgudrojis šķietami saskanīgu versiju, kurai gan var arī nebūt nekāda sakara ar realitāti, norāda Nobela prēmiju ekonomikā ieguvušais psihologs-ekonomists Denjels Kanemans.

Tetloks met akmeni mediju lauciņā. Līdzīgi kā manā piemērā ar Deividu Šulcu un viņa 55% prognozi, superprognozētāju izsvērtā un metodiskā pieeja parasti nerezultējas ar uzmanību piesaistošiem virsrakstiem. Tāpēc medijos biežāk parādās nevis šāda tipa eksperti, bet gan tā dēvētie "eži".

"Lapsa zina daudzas lietas, bet ezis zina vienu lielu lietu," domātājs Jesaja Berlins savā esejā par slavenu autoru domāšanas tipiem citēja sengrieķu dzejnieku Arhilohu. Tetloka interpretācijā "eži" ir tie, kuri gatavi izteikt prognozes par 90% vai pat visiem 100%. Viņi ir pārāk cieši pieķērušies savai "lielajai idejai" un uz pasauli raugās caur tās prizmu. Izmērot šādu ekspertu rezultātus, viņi izrādījās pat vēl neprecīzāki par šimpanzēm ar šautriņām.

Jautāts par to, kādu politisko komentētāju viedokļus izmanto savās prognozēs, superprognozētājs Bils Flaks atbild šādi: "Protams, maniem mērķiem ir gan labi, gan slikti komentētāji. Sliktie pasludina savas prognozes bez jebkādiem tās pamatojošiem argumentiem un gaida, ka klausītāji tām klausīs kā vārdiem Sīnāja kalnā. Vai arī viņi savas prognozes pamato ar anekdotiskiem gadījumiem, nevis noderīgiem faktiem. Savukārt labie aizstāv savas prognozes, viņi drīzāk ir kā advokāti tiesas procesā: viņi prezentē labāko argumentu, kāpēc notiks X, un es apdomāju visu argumentus, pēc vajadzības parokos dziļāk fona informācijā un nāku klajā pats ar savu prognozi, kas ir citu prognožu izsvērtā summa."

Grāmatā cieši viens pie otra sapakoti zinātnē balstīti secinājumi par to, kā domāt efektīvi un precīzi. Tie liek kritiskāk paskatīties gan uz visplašākā spektra ekspertu argumentāciju, gan arī pašam uz savējo. Varu garantēt, ka vājās vietas atradīs ikviens. Arī superprognozētāji par tādiem kļuva, strādājot grupās, nevis paši no sevis.

Tetloka 2011.gadā sāktais Good Judgement projekts joprojām turpina darboties, un tajā var piedalīties ikviens. Ja nu tomēr stundām ilga ziņu pētīšana neizklausās pēc tā, ko gribētos darīt brīvajā laikā, turpat iespējams sekot arī interaktīvajām prognozēm par aktuālajiem notikumiem ASV un citur pasaulē.