Par burvestību, kad zem kājām zūd pamats... Mīlestība (1)

Ļoti spēcīgu ķīmisku reakciju, kas abiem iesaistītajiem liek sajust... kaut ko. Reizēm tā mēdz būt tik intensīva, ka to spēj saredzēt ne tikai paši, bet arī tuvākajā rādiusā esošie.

Kā citādi izskaidrot to, ka divi savstarpēji nepazīstami cilvēki, iespējams, pat katrs savā valodā runājoši, no divām diametrāli atšķirīgām pasaulēm nespēj atraut acis viens no otra minūtēm, bet šķietami mūžību ilgi kā tādi muļķi uzkrītoši blenž viens uz otru?

Gadiem ilgi manas acis man nebija pakļāvušās, iestājusies viegla sirds aritmija un ķermenis kā zemei piekalts fokusējies tikai uz vienu tam telpā interesējošu objektu, visa pārējā vide saplūdusi vienā miglainā un nesvarīgā krāsas pleķī.

Absolūti nekāda racionāla pamatojuma, un turpinājumā pārgalvīgas un kāds pat teiktu, ka neizskaidrojamas rīcības no abu iesaistīto puses. Klišeja, ka brīžiem smadzenes mēdz atslēgties un pieslēgties kāds pavisam cits sārts un asinis cītīgi pumpējošs orgāns, izrādās, ir pilnīgi patiesa. Un, kad tā notiek, pat neiespējamais top iespējams.

Zini, tas interesantākais ir – kas tāds mēdz notikt tieši tādos brīžos, kad esi zaudējis vismazāko kripatiņu ticības tam lielajam vārdam, ko dēvē par mīlestību.

Tādos savādos brīžos viss piedzīvotais un pārdzīvotais pēkšņi pagaist un tu attopies, ar galvu pa priekšu metoties tieši ezera gultnē. It kā jau apzinies, ka pārgalvīgi un nedaudz muļķīgi, taču izlem riskēt tik un tā.

Es tik tiešām nezinu, ko dzīve man ieplānojusi, un nenojaušu arī to, vai šim stāstam maz var kāds turpinājums būt, taču  varu droši teikt, ka šoreiz vēlos to noskaidrot. Pat ja turpinājuma tam nav, esmu saņēmusi mājienu, ka šķietami parastā dienā var atgadīties arī tā.

Kad tas notiks ar tevi (varbūt jau ir noticis), arī tu jutīsies pacilāts, jo tas nozīmēs, ka kaut kas spēcīgāks par loģiku, racionalitāti un vienkāršu «mums kopā ir okey» visai reāli eksistē un dzīvo uz šīs planētas, kaut kur tepat starp mums.

Jā, varbūt kāds pesimists tagad teiks, ka to dēvē par vienkāršu seksuālu pievilkšanos, bet es vienmēr esmu bijusi un būšu sapņotāja un šo uztveršu kā zīmi, milzīgu, spilgtu zīmi, ka varbūt viss vēl var pavisam citādi būt, un gribot negribot manā sejā savelkas smaids.

Novēlu kādam svešiniekam likt tev zaudēt pamatu zem kājām (pārnestā nozīmē, protams)

Tava māsa Anda

Jau drīzumā varēsi Andas pārdomas lasīt grāmatā "Viena no mums", kura iznāks 21.02. Tāpat gaidi konkursu EGOISTĒ, kurā varēs laimēt grāmatiņu!