Atzīme var demotivēt skolēnu mācīties

Kāda ir vērtēšanas ietekme uz mācīšanos?

Vērtēšanas ietekmē veidojas mācīšanās kultūra, kas veido skolotāju un skolēnu izpratni par mācīšanos, par pūlēm un to nozīmi, par sadarbības lomu. Mācīšanās kultūra veido skolēna identitāti, kas, savukārt, nosaka viņa tālāko līdzdalību. Īsāk sakot, veids, kā skolēns saņem vērtējumu, ietekmē viņa turpmāko iesaisti – attieksmi un rīcību.

Daudzi skolēni iegūtās balles vai atzīmi uztver kā izglītības sistēmas svarīgāko elementu vai pat mērķi. Taču, kā uzsver [psihosociālās attīstības teorijas pamatlicējs] Eriks Eriksons – koncentrēšanās vienīgi uz atzīmi vērtēšanu kropļo dabisko dziņu iegūt zināšanas, darboties un meklēt atbildes. Skolēni mēdz būt ļoti radoši un atrast vieglāko ceļu, kā izpildīt pārbaudes darbus un iegūt iespējami labāku atzīmi.

Ja vērtēšanu uztver un izmanto kā varas instrumentu un atzīmju likšanu saista ar disciplīnas jautājumiem – piemēram, kārtīgiem un mierīgiem bērniem liek augstākas atzīmes, bet skaļākiem un mazāk disciplinētiem zemākas, neraugoties uz apgūto, – arī tas rada greizu priekšstatu par vērtēšanu un kropļo skolēna motivāciju mācīties.

Reizēm skolēni nesaprot, par ko viņi ir saņēmuši tieši šādu vērtējumu, viņiem nav bijuši skaidri kritēriji. Var arī teikt – viņi nesaprot, ko mācās un kāpēc. Šādā situācijā skolēns saka – skolotājs nav godīgs pret mani. Tāpēc skolotājam ļoti svarīgi ir izvirzīt skolēniem skaidrus kritērijus – kas ir jāzina un jāprot, ko tieši vērtēs. Turklāt vērtējumam ir jābūt par to, ko bērni ir mācījušies.

Neradīt “uzvarētājus” un “zaudētājus”

Pēc atzīmēm skolēnus ir viegli salīdzināt un tīši vai netīši iedalīt grupās. Jaunieši, savukārt, ātri apzinās piederību “labo” vai “slikto” grupai, un šī apziņa izrisa atbilstošu rīcību. Skolēni, sadalīti grupās, tiek pretnostatīti. Ir “labie”, kas saka: “Sliktie paši vainīgi, ka nemāk pacensties, lai kļūtu labāki” Un “sliktie” saka: “Es jau skolotājam nekas neesmu,” un viņos veidojas “es nevaru” domāšana. Tā priekšlaicīgi tiek sašķiroti “uzvarētāji” un “zaudētāji”.

Varētu maldīgi domāt, ka šāds princips ir labvēlīgs tiem, kuri labi mācās. Taču [Londonas universitātes pētnieks] Kriss Vatkins (Watkins) skaidro, ka arī spējīgie šādā sistēmā, kuras centrā ir vērtējums, iemācās ieguldīt mazāk darba, turklāt ļoti baidās kļūdīties. Viņiem ir svarīgi saglabāt ierasto pirmo vietu, bet tajā nav vietas eksperimentiem, riskam. Skolēni pierod, ka viņus uztver kā spējīgus, un ir apmierināti vienīgi tad, ja viņu darbs ir labāks nekā vairumam. Otra daļa skolēnu pieņem “bezcerīgā skolēna identitāti”. Ja centīgs skolēns regulāri saņem sliktu novērtējumu, bet nesaņem atbalstu vai apbalvojumu par ieguldīto darbu, kas apliecinātu viņa pūļu vērtīgumu, viņš ātri secina, ka nav vērts pūlēties.

Lai vērtējums māca mācīties

Vērtēšana vai nu iemāca skolēniem mācīties, vai arī izvairīties no tās. Ir svarīgi, lai bērnam būtu skaidrs mērķis – kas jāapgūst. Lai skolēns apzinātos, kur viņš atrodas pašlaik un kur būs jau pēc brīža, un saprastu, ka ieguldītais darbs ir sekmējis šo progresu. Iespējams, cītīgais puisis, kurš neatlaidīgi strādā konsultācijās, noiet daudz lielāku ceļu mācoties, nekā tas, kurš iegūst augstāku vērtējumu ar mazāku piepūli. Tomēr šajā ceļā skolēnam ir iespēja atklāt savas stiprās puses un stratēģijas, kas palīdz mācīties tieši viņam.

Bērniem ir atšķirīgs mācīšanās temps, viņi domā dažādi. Garāks ceļš līdz rezultātam nenozīmē, ka rezultāts būtu vērtējams sliktāk. Līdz ar to arī klašu reitingi un savstarpējā salīdzināšanās dod maldinošus impulsus attiecībā uz mācīšanos.

Vērtēšana, kas motivē mācīties

Viena no pārmaiņām pilnveidotajā pieejā saistīta ar bērnu sekmju un prasmju vērtēšanu. Atzīme kā vienīgais vērtēšanas veids nav pietiekama, lai skolēns apgūtu paliekošas un dzīvē izmantojamas prasmes un zināšanas. Ja skolēni vairāk uzmanības velta tam, lai iegūtu augstāku atzīmi, viņi mazāk domā par to – kā mācīties, iedziļinoties tematā. Vērtēšanai jāaptver vairāki aspekti – gan zināšanas un prasmes, gan arī tādas kvalitātes kā bērna spēja sadarboties, domāt radoši, izrādīt iniciatīvu, uzņemties atbildību un citas.

Atzīmes joprojām būs – kā vērtējums par mācīšanās rezultātu attiecībā pret plānoto sasniedzamo rezultātu kādā mācību posma – temata vai semestra – noslēgumā. Turklāt, definējot skaidrus vērtēšanas kritērijus. Taču tikpat svarīga loma ir tādai vērtēšanai, kuras nolūks ir uzlabot skolēna mācīšanos un sniegumu vēl procesā. Tāpēc svarīga ir regulāra un ikdienā laikus sniegta attīstoša, pozitīva atgriezeniskā saite. lai palīdzētu skolēnam tuvināt savu sniegumu sasniedzamajiem rezultātiem.

Rakstu sagatavoja Lauma Laube pēc Skola2030 publikācijas.

Rakstā izmantotas Skola2030 vecākās ekspertes mācību satura izstrādē un Rīgas Pilsētas sākumskolas direktores Solvitas Lazdiņas atziņas no prezentācijas “Ko vērtēšana iemāca skolēniem”, ko iespējams noskatīties šeit.

Plašāk par pilnveidoto mācību pieeju un saturu uzziniet: http://skola2030.lv/lv.