Vēstures mācīšanās - mērķis veidot izpratni, saskatīt kopsakarības

Kādas pārmaiņas sagaida skolēnus vēstures stundās?

Ir divu veidu pārmaiņas. Pirmkārt, attiecībā uz to, kādu mācību saturu mēs mācām vēstures stundās. Otrkārt, pārmaiņas attiecas uz vēstures mācīšanas pieeju.

Ja runājam sīkāk par abām šīm pārmaiņu grupām, – attiecībā uz saturu mainīsies tas, ka bērni par vēsturi sāks domāt un mācīties vēsturi no ceturtās klases [līdz šim – no sestās klases, aut.]. Esošajā izglītības sistēmā pasaules un Latvijas vēsturi mācās atsevišķi, bet no šā gada septembra, līdzīgi kā tas bija agrāk, būs vienots mācību priekšmets “Latvijas un pasaules vēsture”. Kopējais stundu skaits, ko skolās veltīs vēsturei, nemainīsies.

Vēsture 4.-6. klasēs tiks mācīta integrēti ar sociālajām zinībām, jo ir daudz savstarpēji saistītu jautājumus, kurus bērnam jāskaidro kopsakarībās. To, kā no vēsturiskām norisēm izriet kādas sociālas parādības un otrādi. Bērns jau no pirmajām klasēm it kā tiek “sagatavots” vēstures apguvei, jo sociālajās zinībās tiek runāts par laika jēdzienu, par pārmaiņām, par norisēm, kas ietekmē cita citu.

No ceturtās līdz sestajai klasei bērns mācās “atpazīt” un saprast vēsturi vispirms caur sev atpazīstamām un saprotamām lietām. Notikumus, cilvēkus un dzimtu vēsturi apskatām no šodienas virzoties pagātnē, 20. gadsimta ietvaros, līdz Latvijas valsts tapšanai. Tā ir pagātne, kuru mēs varam saskatīt sev visapkārt – senos namos, pieminekļos, fotogrāfijās, stāstos par savu senču pieredzēm. Tā pagaidām vēl nav aizvēsture, pirmatnējā sabiedrība un senās civilizācijas, kas ir grūtāk aptveramas abstrakcijas. Hronoloģiskā vēstures mācīšanās sāksies septītajā klasē, kad bērni, tāpat kā līdz šim, mācīsies par dažādiem laikmetiem un notikumiem. Viņi tiks sagatavoti domāt pagātnes un vēstures kategorijās, saskatīt kopsakarības, saprast, ka un kā notikumi izriet viens no otra.

Šī ir viena no nozīmīgām pārmaiņām. Gribam panākt, lai bērns spēj saskatīt plašāku kontekstu. Tāpēc Latvija un pasaule ir integrēta vienā priekšmetā, lai mazinātu sadrumstalotu pasaules redzējumu, kur pasaules vēstures stundā māca, piemēram, par senās Romas impēriju, bet Latvijas vēsturē – par Livoniju. Latvija paliek it kā atrauta no pārējās pasaules, bet ir jābūt pretēji – izpratne par vēsturiskām norisēm Latvijā būs dziļāka tad, ja apskatīsim tās pasaules kontekstā. Un otrādi.

Kas mainīsies vēstures mācīšanas pieejā?

Ļoti būtiska ir pieejas maiņa vēstures mācīšanā. Nemēģinām iemācīties absolūti visu par visu, bet cenšamies atsevišķus jautājumus apskatīt dziļāk, pamatīgāk. Piemēram, apskatot Pirmo pasaules karu, svarīgi ir saprast šī kara sekas – ģeopolitiskas, sociālas, sekas kultūrā, cilvēku attiecībās. Necenšoties tik daudz iekalt visas kaujas un to datumus, bet saprotot, kādi ir kara cēloņi un konsekvences.

Daudzus gadus visā Latvijā esmu vadījis skolotāju kursus, tāpēc ar pārliecību varu teikt: lielākā vēstures skolotāju sāpe ir ierobežotā stundu skaitā ietilpināt skolēna galvā neizmērojami plašo vēsturi. Tas gluži vienkārši nav iespējams. Tāpēc šo pārmaiņu mērķis ir iet dziļumā, nevis plašumā, dodot skolēnam izpratni par to, ko vispār nozīmē mācīties vēsturi? Kā tā veidojas? Protams, nozīmīgākie “mezglu” punkti saglabājas, tos mēs vēstures stundās apskatām un analizējam. Piemēram, runājot par Franču revolūciju, saprotam, ko vispār nozīmē revolūcija, kā tā veidojas, kāpēc tā veidojas, kādas ir tās sekas? Veltām vairāk laika izpratnei, nevis tam, lai hronoloģiski apgūtu visus ar šo revolūciju saistītos notikumus. Šāda pieeja labāk ļauj apgūto pārnest – vienkāršāk uztvert un mācīties par citām revolūcijām.

Ja lielāka nozīme būs saprašanai, nevis iegaumēšanai, – kas mainīsies vērtēšanas pieejā?

Jāsaka, ka arī šobrīd spēkā esošais izglītības standarts saka, ka līdzās faktoloģiskām zināšanām, skolēnam ir jābūt arī izpratnei, spējai novērtēt un analizēt. Tāpēc, ja kādā skolā šobrīd skolēns saņem atzīmi par gada skaitļu vai uzvārdu iegaumēšanu vien, tā vērtējama kā izglītības standarta nepildīšana. Profesionālam skolotājam ir jāspēj novērtēt skolēna zināšanu un izpratnes līmenis, – kā un ko viņš saprot.

Pilnveidotajā mācību pieejā esam pievērsuši lielu uzmanību tam, lai skolēniem būtu iespēja pakāpeniski veidot arvien dziļāku izpratni par apgūstamo saturu, vienlaikus attīstot savas domāšanas prasmes. Mēs sākam ar pamata līmeņa uzdevumiem, kas no skolēna prasa iegaumēt faktus, atkārtot doto informāciju, tālāk virzāmies uz iespēju skolēnam definēt, aprakstīt un grupēt dažādus jēdzienus. Tad seko spēja salīdzināt, izskaidrot, klasificēt analizēt, formulēt jautājumus par konkrēto tēmu. Un augstākajā līmenī skolēns spēj par konkrēto jautājumu teoretizēt, kritiski vērtēt izmantotos avotus, interpretēt un pieiet šai tēmai radoši. Tādēļ ir ļoti svarīgi, lai skolotājs izvēlētos, veidotu tādus uzdevumus, ar kuru palīdzību skolēns visas šīs prasmes var attīstīt.

Un arī par vēstures jautājumiem skolēnam, protams, atbilstoši savam vecumam, ir jāspēj izteikt viedokli, skaidrot un vispārināt. Piemēram, mācoties par 1905. gadu, būtu vēlams, ka skolēns ir spējīgs vispusīgi vērtēt piektā gada notikumus – gan devumu nacionālās pašapziņas tapšanā, gan arī cilvēku destruktīvās darbības un sekas. Uzsveru, – atbilstoši skolēnu vecumam un gatavības līmenim. Nu, nav tā, ka bērni līdz kādam vecumam tiek tikai “piepildīti” ar faktiem, lai tad kādā brīdī pēkšņi sāktu kritiski spriest un vērtēt. Tas ir pakāpenisks process, kurā izpratne veidojas gan iemācoties faktus, gan analizējot un diskutējot un darot to jau no jaunāka vecuma.

Vidusskolēniem, kuri atnāk uz manu skolu no citām, dažkārt vaicāju: “Kā jums šķiet, kāda atzīme man būtu jāliek, ja no galvas noskaitāt veselu grāmatas nodaļu?” Šāda veida uzdevums no skolēna prasa pašas vienkāršākās pamata darbības – iegaumēšanu un atcerēšanos, Var būt tā, ka, pat iekaļot tekstu no galvas, izpratne par izlasīto neveidojas. Skolotāja meistarība ir gan dot iespēju attīstīt savas kognitīvās spējas, gan arī spēt viņu sniegumu novērtēt atbilstoši šiem izziņas darbības līmeņiem. Atzīmes vien – kā sacensība, kā sava veida “valūta”, – tomēr nespēj atspoguļot to, cik dziļa ir bērna izpratne, kā arī neatspoguļo to, ko bērns pagaidām vēl neizprot. Šo jauno pieeju vērtēšanā ļoti svarīgi saprast arī vecākiem, kuri ir ļoti pieraduši pie atzīmēm kā vienīgās vērtēšanas sistēmas.

Ko Jūs sagaidāt no vecākiem, lai atbalstītu bērnus?

Vecākiem un vecvecākiem gribu likt pie sirds, ka vēsture nav tikai tas, ko mēs savā dzīvē esam pieredzējuši. Vecāki nereti sagaida, ka pēc vēstures stundas bērnam būs līdzīgas asociācijas ar pagājušajiem laikiem kā mums. Taču jāatceras, ka šīs asociācijas un priekšstatus veido mūsu katra subjektīvā pieredze. Es, piemēram, spilgti var iztēloties Daini Īvānu, Ivaru Godmani, Anatoliju Gorbunovu un citus Atmodas laika cilvēkus. Taču šodienas skolēns tos iztēloties nevar, tāpēc šie uzvārdi viņam nekādas asociācijas ar Atmodas laiku neveido. Ir labi, ja vecākiem un vecvecākiem ir iespēja un laiks skaidrot kādas vēsturiskas norises arī mājās, taču tas jādara pārdomāti, apzinoties, ka bērnam nav tādu asociāciju, kādas ir mums.

Par vēstures un sociālo zinību apguvi pamatskolā:

• Pašlaik bērni skolās mācās sociālās zinības kā mācību priekšmetu no 1.-9.klasei, bet vēsturi kā atsevišķu priekšmetu, sākot no 6.klases.
• Turpmāk pamatizglītības 1.–3. klašu posmā skolēni apgūst mācību priekšmetu “Sociālās zinības”, 4.-6.klašu posmā būs integrēts mācību priekšmets “Sociālās zinības un vēsture”. Sākot no 7.klases, būs divi atsevišķi priekšmeti – “Sociālās zinības” un “Latvijas un pasaules vēsture” (kā vienots mācību priekšmets).

Vēl par vēstures mācīšanos lasiet šeit:

“Sociālā un pilsoniskā mācību joma pamatizglītībā” (Skola2030)

“Patriotisms mācību saturā – līdzdalība un rīcība ikdienā, ne vien simboliski” (Skola2030)

“Jāsāk ar vectēva, nevis faraona dzīves gājumu. Saruna ar izglītības nozares ekspertiem” (LA.LV)