Bezrietumība. Kāda būs pasaule, ja Rietumi nokāps no politiskās skatuves? (62)

Šobrīd pasaulē vienlaikus notiek divi svarīgi procesi: izmaiņas globālajā varas sadalījumā un strauja tehnoloģiskā attīstība, kas kopā rada nemiera (restlessness) un trauksmes sajūtu. Pasaule kļūst mazāk rietumnieciska, un paradoksālā kārtā tādas kļūst arī pašas Rietumvalstis. Pētnieki to nokristījuši par "bezrietumību" jeb Westlessness.

Vairākus gadu desmitus jautājumā par to, kas vieno Rietumus, valdīja vienprātība: liberālā demokrātija un cilvēktiesības, tirgus ekonomika un sadarbība starptautiskajās institūcijās. Taču tagad arvien prominentāka kļūst neliberālā un dziļi nacionālistiski noskaņotā nometne, kas uz Rietumiem raugās kā uz kopienu, ko satur kopā etniski, kulturāli vai reliģiski kritēriji (respektīvi - rietumnieki ir baltie kristieši). Tā ir "slēgta" definīcija, kamēr iepriekš dominējušie Rietumu raksturojumi bija "atvērti" un paredzēja, ka rietumnieku kopienai var pievienoties jebkurš, kurš tic tās ideāliem.

Kareivīgāko un pret "citādajiem" vērsto noskaņojumu uzķēruši ASV un Eiropas politiķi, kuri baida ar svešzemnieku "invāzijām" un veic plašus politiskos žestus migrācijas ierobežošanai, pat ja realitātē šo pasākumu iespaids ir minimāls. Eiropā šīs nostājas seja ir Ungārijas premjers Viktors Orbāns (kurš savulaik nāca klajā ar pretrunīgo apzīmējumu "neliberālā demokrātija"), bet ASV - Donalds Tramps. Viņi uzskata, ka aizsargā Rietumus no to ienaidniekiem.

Savukārt otra nometne - Rietumu liberālās definīcijas piekritēji - uzskata, ka tieši neliberālisms un pārspīlēts nacionālisms ir īstais drauds Rietumiem, kas apdraud Rietumvalstu kopīgās vērtības un vienotību. Viņi raizējas, ka Rietumu neliberāļi arvien vairāk rīkojas kā neliberālo Austrumu režīmu Trojas zirgs, lai no iekšienes sagrautu Rietumu principus un kārtību (cilvēktiesības, tiesiskumu, preses brīvību).

Taču liberālo Rietumu idejas aizstāvjiem ir grūti atbildēt neliberālajai nometnei. Daļēji to var izskaidrot ar kādreiz teju nesatricināmo pārliecību, ka liberālā demokrātija galu galā uzvarēs visā pasaulē: Eiropa būs "vienota, brīva un mierā", un arī Krievija un Ķīna pakāpeniski reitumnieciskosies. Taču "modernizācija caur imitāciju un integrācija caur asimilāciju" noveda pie pretreakcijas pret kulturālajām pārmaiņām. Daļa akadēmiķu norāda, ka liberālisms nespēja visiem sniegt kārotos ekonomiskos labumus - lielākie ieguvēji bija bagātie, bet vidusslānis un nabadzīgie rietumnieki zaudēja uzticību liberālajam ekonomikas modelim.

Neliberālie politiķi savā labā izmanto sabiedrībā pastāvošo pieprasījumu pēc pārmaiņām.

Taču saukļi par to, ka "Ameriku vajag atkal padarīt diženu" vai ka "jāatgūst kontrole", ir maldinoši, jo runā par tādu pagātni, kādas nekad nav bijis, un sola nesasniedzamas lietas nākotnē,

norādīts Minhenes drošības konferences ziņojumā. Tomēr liberālā starptautiskā kārtība vai multilaterālisms nekalpo par pamatu aizraujošiem priekšvēlēšanu saukļiem, bet gan mēdz radīt iespaidu, ka runātājs ir atrauts no reālām problēmām.

"Bezrietumība" skar ne tikai Rietumu valstis; varētu argumentēt, ka tā ir viena no galvenajām tendencēm, kas ietekmē mūsdienu globālo politiku. Kad arvien labāk redzams kļūst tas, ka Rietumu iespējas ietekmēt politiskos procesus ir ierobežotas, pašas Rietumvalstis biežāk atturas no mēģinājumiem to darīt. Īpaši labi tas redzams aizsardzības jomā - tā vietā, lai tiešā veidā iesaistītos konfliktos, Rietumvalstis labprātāk dodas mācību misijās vai apbruņo kādu pusi, neriskējot ar savu karavīru dzīvībām. Īsi pēc Aukstā kara beigām brutāli etniskie konflikti un genocīdi aizsāka diskusijas par nepieciešamību iejaukties. Savukārt mūsdienās nežēlības Sīrijas kara laikā tiek uztvertas ar zināmu vienaldzību un starptautiskā likumdošana kļūst par vairogu diktatoriem. Kā norāda žurnāliste Anna Eplbauma, "Rietumu vērtību krīzei ir asiņaināka, vardarbīgāka seja" ārvalstīs.

Jāsaka gan, ka pēc 2001.gada 11.septembra terorakta piekoptā stratēģija nesusi apšaubāmus rezultātus. Gandrīz 20 gadus starptautiskā kopiena ar asinīm un vērienīgiem līdzekļiem centusies panākt mieru Afganistānā, taču tas tā arī nav izdevies. Iebrukums Irākā turpina vajāt Savienotās Valstis un to sabiedrotos. Lībijā Rietumiem izdevās novērst asinspirti, bet ne iedibināt stabilitāti. Brauna Universitātes pētījums liecina, ka ASV konfliktos pēc 11.septembra iztērējusi 4,9 triljonus dolāru. Nav grūti saprast tos, kuri negrib turpināt "nebeidzamos karus", - ASV tā ir viena no retajām lietām, par ko spēj vienoties demokrāti un republikāņi. Līdzīgs noskaņojums valda arī Eiropā. Taču daļa ekspertu teiktu, ka sperts solis pārāk tālu atpakaļ; Rietumu apātijas rezultātā globālie konflikti neizzūd, drīzāk gan kļūst vardarbīgāki un nes smagākas sekas arī Rietumvalstīm (piemēram, bēgļus).

Tikmēr Ķīna, Irāna un Krievija nesen sarīkoja pirmos kopīgos manevrus Indijas okeānā un Omānas līcī, ko vairums politisko notikumu pārzinātāju tulkoja kā žestu ASV un visai pasaulei. Kamēr Rietumvalstis uz politiskās skatuves redzamas arvien mazāk, Krievija par spīti ierobežotiem resursiem ir pozicionējusi sevi kā spēlētāju, ko vairs nevar ignorēt.

"Krievija ir maksimizējusi visas savas intereses: tā ir atgriezusies Sīrijā, tā ir atgriezusies Lībijā, tā ir atgriezusies Āfrikā, mūsu vājību un kļūdu dēļ tā ir klāt visās krīzēs," norādījis Francijas prezidents Emanuels Makrons. "Neiejaukšanās jautājumā par ķīmisko ieroču izmantošanu Sīrijā jau bija Rietumu bloka sabrukuma pirmā stadija. Jo tobrīd lielākie reģionālie spēlētāji nosprieda: Rietumi ir vāji."

ASV pēdējos gados mazina savu lomu starptautiskajos notikumos. "Vai tas ir labi, ja amerikāņi nekavējoties un ātri grib iziet no Sīrijas? Vai tas nav arī veids, kā stiprināt Irānas un Krievijas izredzes gūt tur ietekmi?" neierasti stingrā paziņojumā jautāja Vācijas kanclere Angela Merkele. ASV negaidītais paziņojums par karavīru atvilkšanu no Sīrijas ziemeļiem bija viens no iemesliem Makrona slavenajai frāzei par NATO "smadzeņu nāvi".

Turklāt bijusī NATO ģenerālsekretāra vietniece Roza Gotemellere brīdinājusi, ka NATO militārais pārākums vairs nav garantēts - citas valstis strauji attīsta kosmosa tehnoloģijas, mākslīgo intelektu un virsskaņas raķetes. 

"Bezrietumība" arvien uzskatāmāk izpaužas starptautiskajās institūcijās, kur savu ietekmi (un līdz ar to - spēju diktēt globālo dienaskārtību) vairo Ķīna. Autoritāras valstis vairāk izmanto starptautiskās organizācijas kā instrumentus, ar kuriem panākt savu, - šī tendence spilgti atspoguļojas Interpola "sarkanajos paziņojumos", ko atsevišķas valstis izmanto disidentu un kritiski noskaņotu žurnālistu vajāšanai ārvalstīs.

Grūtības pieredz arī NATO un Eiropas Savienība (ES) - galvenās Rietumu alianses, kur atsevišķās dalībvalstīs pieaug neliberālais noskaņojums. ES tas ir īpaši liels pārbaudījums, jo tās struktūra pieprasa tiesiskuma principu ievērošanu visā savienībā, taču arī NATO nākas aizdomāties par alianses nākotnes perspektīvām.

Diskusijas par finansēm liek domāt, ka daudzi joprojām nesaprot, kas likts uz spēles: ja NATO vai ES izjuktu, 2% no IKP atvēlēšana aizsardzībai vai neliela ES budžeta palielināšana, atskatoties pagātnē, šķistu pagalam niecīga cena.

No otras puses - Apvienotās Karalistes izstāšanās vismaz uz brīdi stiprinājusi pārējo ES valstu vienotību. Un, lai gan ne visas NATO valstis aizsardzībai tērē 2% no IKP, kopumā dalībvalstis kopš 2014.gada ievērojami palielinājušas aizsardzības tēriņus un kolektīvās aizsardzības spējas. Makrona slavenā piezīme par "smadzeņu nāvi" likusi aktivizēties arī NATO politiskās sadarbības dimensijai.

Cik reāli ir tas, ka Rietumvalstis varētu vienoties par kopīgu stratēģiju jaunā lielvaru sacensības laikmetā? Šādos jēdzienos domā gan domnīcas Vašingtonā, gan Eiropas līderi. ES ģeopolitiskajās lielvaru spēlēs ir jauns spēlētājs, kurš turklāt vēsturiski veidojies, lai mazinātu lielvaru savstarpējo konkurenci.

Rietumu lielākais un acīmredzamākais izaicinājums ir Krievija, kura vairākkārtīgi provocējusi gan ar militārajiem izgājieniem Ukrainā, gan jaukšanos ārvalstu vēlēšanās, vēstures sagrozīšanu, uzbrukumu Solsberi utt. Vienlaikus eiropieši neuzskata, ka konfrontācija ar Krieviju ir to interesēs, izskan idejas par sankciju mīkstināšanu un to, ka Krievija varētu būt stabils ekonomiskais partneris pat tad, ja no politiskās partnerības nekas neizdosies. Šajā kontekstā strīdīgs jautājums ir "Nord Stream 2" gāzesvads un Eiropas enerģētiskā atkarība.

Līdzīga dinamika valda arī Ķīnas jautājumā. Lai arī Ķīna apgalvo, ka tiecas uz "mierīgu līdzāspastāvēšanu", nevis hegemoniju, tās līdzšinējās darbības liek to apšaubīt. Rietumos rezonansi izraisīja divu kanādiešu ieslodzīšana Ķīnā, šķietami atriebjoties par "Huawei" vadības darbinieces aizturēšanu Kanādā, un musulmaņu minoritātes uiguru "pāraudzināšanas" nometnes. Pagājušā gada decembrī NATO pirmoreiz pieminēja nepieciešamību kopīgi lemt par "Ķīnas augošo ietekmi un ārpolitiku".

Diskusijas par 5G parādīja, ka tas ir ne vien tehnoloģisks, bet arī stratēģisks jautājums. Eiropa varētu būt spiesta izvēlēties starp būšanu ciešam ASV sabiedrotajam un ekonomisko partnerību ar Ķīnu. 

Arī Irānas jautājumā starp Eiropu un ASV valda šķelšanās. ASV izstājās no Irānas kodollīguma, ko Eiropa centās saglabāt, kā arī pēc Donalda Trampa rīkojuma veica uzbrukumu Irānas ģenerālim Kasemam Soleimani, pēc kā Irāna paziņoja, ka vairs neievēros līguma nosacījumus. Eskalācija starp ASV un Irānu ir atgādinājums, ka nav garantiju, ka lieli starpvalstu konflikti ir palikuši pagātnē. Lielāka sāncensība starp lielvalstīm vairo liela mēroga konfliktu risku.

Mēģinot paraudzīties nākotnē, kļūst skaidrs, ka Rietumi būs spiesti sadarboties ar nedemokrātiskām valstīm. Piemēram, cīņu ar klimata pārmaiņām nāksies īstenot globālā līmenī. Taču Rietumvalstīm tik un tā vajadzētu censties saglabāt vienotību, jo atšķirībā no autokrātiskām valstīm tām ir kopīgas vērtības un institucionālās saites. Viens no iespējamajiem modeļiem - "klubu modelis", proti, liberālās demokrātijas varētu apvienoties ekonomiskajos blokos vai sadarbības tīklos, kas neizaicinātu nedemokrātiskās valstis veidot pretējas alianses.

Varbūt pašreizējā Rietumu krīze ir nevis noriets, bet gan iespēja piedzīvot atdzimšanu. Pētnieki norāda, ka Rietumu galvenie ģeopolitiskie sāncenši pieredz problēmas, kas ir nozīmīgākas par Rietumvalstu identitātes krīzi. Krievija cīnās ar ekonomiskajām problēmām, korupciju un tuvojošos demogrāfisko krīzi. Ķīnas autokrātiskajai politikai rodas arvien vairāk oponentu valsts iekšienē, un kādreiz piekoptā viena bērna politika draud ar milzu demogrāfisko "bedri" tuvākajos gadu desmitos.

Neskatoties uz to, Rietumu liberālie ideāli joprojām ir populāri un noturīgi. Par tiem iziet ielās arī citviet, piemēram, Honkongā un Libānā. Pat ja rietumnieki ir vīlušies tajā, kā šie ideāli tiek īstenoti politikā, paši par sevi tie joprojām ir pievilcīgi. Turklāt neformālajam D10 - deviņām lielākajām demokrātiskajām valstīm un ES - ir liela ekonomiskā vara: 2018.gadā tā rokās bija 57% no globālā IKP. Un, atšķirībā no autokrātiskiem režīmiem, demokrātiskā sistēma ļauj koriģēt politiku pēc iedzīvotāju pieprasījuma.