Cik daudz Latvija spēj palīdzēt saviem pilsoņiem ārvalstīs? (20)

Savukārt, atbildot uz jautājumu par to, vai Latvijai vajadzēja aktīvāk iestāties par Kristīnes Misānes tiesībām brīdī, kad Dānija viņu piedāvāja izdošanai, Miļūna saka, ka Latvijas Ģenerālprokuratūra jau ir paudusi skaidru viedokli, ka tā nevarēja pārņemt šo lietu, jo Latvijā tas ir mazāk smags noziegums un sods par to nav tik liels. Pašā sākuma stadijā valsts nevar apzināties, kādas varētu būt potenciālās aizskartās intereses Latvijas pilsonim. «Šajā gadījumā es teiktu, ka Kristīnei Misānei, jūtot, ka rodas kādas apsūdzības tādā valstī kā Dienvidāfrika, būtu jāvēršas pie savas pilsonības valsts – Latvijas. Latvija vienmēr īstenos savu pilsoņu diplomātisko aizsardzību un arī konsulāro aizsardzību tur, kur tas ir vajadzīgs,» apgalvo starptautisko tiesību eksperte.

Ko darīt situācijā, ja ir nepieciešama palīdzība, bet konkrētajā valstī nav Latvijas diplomātiskās pārstāvniecības?

Eichmanis norāda, ka šajā gadījumā ir iespējams vērsties  kādā no Eiropas Savienības valstu vēstniecībām. Tāpat ir iespējams vērsties pie ES delegācijas (ja tāda ir).

«Kā jūs zināt, mēs esam ne tikai Latvijas pilsoņi, bet arī Eiropas Savienības pilsoņi,» pauž Eichmanis.

Līdz ar to Eiropas Savienības valsts vēstniecībai ir pienākums sniegt palīdzību arī Latvijas pilsoņiem.

Miļūna piemetina, ka šāda pieeja tiekot praktizēta visā pasaulē. Viņa gan piekrīt tam, ka situācija būtu ļoti sarežģīta tad, ja palīdzību negribētu sniegt neviena cita no Eiropas Savienības dalībvalstīm. Tas tāpēc, ka Latvija nevar nodrošināt savas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības pilnīgi visās pasaules valstīs. Tas sasaucas arī ar Eichmaņa teikto – Latvijai ideālajā gadījumā vajadzētu izveidot vēstniecības visās pasaules valstīs, taču kas tāds prasa lielus līdzekļus. Viņš norāda, ka Luksemburgai, kura ir bagātāka valsts par Latviju, ir vēl uz pusi mazāk pārstāvniecību nekā pie mums.

Vai Latvijas valsts var ietekmēt citas valsts likumdošanu un tiesvedību?

Miļūna uzsver, ka no starptautisko tiesību viedokļa viss balstās uz piekrišanas teoriju – valstis uzņemas un piekrīt darīt tikai to, kam otra valsts ir piekritusi. «Mēs nevaram kādai citai suverēnai valstij prasīt konkrētas darbības, kas nav pieļaujamas starptautiskajās tiesībās.

Ja Latvijas pilsonis ir sprukās, tad atliek vienīgi diplomātiskie līdzekļi, politiskās sarunas, diplomātu savstarpējā viedokļu apmaiņa – kā var šo situāciju risināt?» apgalvo Miļūna.

Vai vēlmi iesaistīties palīdzības sniegšanā var ietekmēt notikumi starpvalstu politisko interešu dimensijā?

Eichmanis norāda, ka konsulārā lēmumu pieņemšana ir atdalīta no politiskās lēmumu pieņemšanas. Latvijas vēstniecībās ārvalstīs konsulārie darbinieki pieņem lēmumus, kuri nav sasaistīti ar šīs vēstniecības politisko pārstāvniecību. «Vēstnieks nevar aiziet pie konsulārā darbinieka un pateikt – izsniedz, neizsniedz, dari to un dari to. Ja viņš to mēģinātu darīt, tad konsulārais darbinieks pateiktu – piedod, bet es pieņemšu šo lēmumu neatkarīgi no jums,» saka atvaļinātais diplomāts. Šāda atdalīšanas prakse tiek piekopta visā pasaulē.

Vai Latvijas valsts ir spējīga apzināties savus pilsoņus pasaulē?

Miļūna saka, ka Latvijas valstij nav pienākums visiem indivīdiem, kas ceļo uz ārvalstīm, sniegt detalizētu informāciju par konkrēto valsti un prasīt reģistrēties Ārlietu ministrijas konsulārajā reģistrā (galvenais apzināšanas instruments).

Pilsonim pašam ir nepieciešams izvērtēt konkrētajā valstī esošo situāciju. Ja ir nepieciešama kāda papildu informācija, tad tā ir jāprasa vai nu no Ārlietu ministrijas, vai arī pašam jāveic attiecīgā izpēte.

Eichmanis piebilst, ka diemžēl lielākā daļa tūristu šo izpēti neveic. Piemēram, braucēji uz Barselonu iepriekš neapzinās, ka šajā vietā notiek ļoti daudz zādzību, un tad protestē par to, ka ir tikusi nozagta nauda vai pase. Katrs pats ir atbildīgs par savu drošību, un Ārlietu ministrijas mājaslapā ir iespējams iepazīties ar ceļojumu brīdinājumiem, saka atvaļinātais diplomāts. Viņš gan saprot, ka visi esam cilvēki un lielākā daļa no mums neiedomājas, ka ceļojuma laikā varētu notikt kaut kas slikts.

Vai Latvijas valsts var nodrošināt pietiekamu reakcijas ātrumu, lai atbildētu uz iespējamajām krīzes situācijām, kurās var nonākt mūsu pilsoņi?

«Es nezinu nevienu gadījumu, kur lēmumi nebūtu pieņemti ātri,» saka Eichmanis. Ar Ārlietu ministrijas konsulāro departamentu ir iespējams sazināties 24 stundas diennaktī, un ir ierīkotas speciālas dežūras, norāda bijušais diplomāts. Tāpēc nav tā, ka palīdzības mehānismi netiek iedarbināti nedēļām vai mēnešiem ilgi.

Latvietis un riski pasaulē

Eichmanis arī norāda, ka būtu nepieciešams saprast, ka, mūsu valsts pilsonim atstājot Latviju, viņš tiek pakļauts riskam.

Tikai ir jautājums – cik lielam? Eiropas Savienības valstīs riska pakāpe ir diezgan maza. Tomēr, aizejot no Eiropas valstīm, šī pakāpe diezgan pieaug. Atvaļinātais diplomāts uzskata, ka cilvēkiem pašiem par sevi ir ļoti grūti šo riska pakāpi apzināties un būtu nepieciešams vairāk domāt par to, kā cilvēkus pieradināt nedaudz izpētīt valstis, uz kurām tie dodas.

Pilsoņi un Satversmes sniegtā aizsardzība

Miļūna arī vērš uzmanību uz to, ka Latvijas Republikas Satversmē ir nostiprināts princips par savu pilsoņu neizdošanu tiesāšanai citā valstī. Izņēmums var tikt pieļauts tad, ja tiek sniegtas garantijas par izturēšanos pret tiesājamo atbilstoši pieņemtajiem cilvēktiesību standartiem. Ja indivīds nokļūst situācijā, kad ir pakļauts citas valsts tiesai vai pat cietumam, tad Latvijas valsts ir tiesīga prasīt garantijas par cilvēktiesību ievērošanu.