Kā jācīnās ar mobingu? Pilns ieraksts (19)

Lai runātu par mobinga cēloņiem un radītajām sekām, uz diskusiju raidījumā "Komforta zona" aicinājām organizāciju psihologu Reini Lazdu, sociālā projekta "Neklusē" līdzautori Mariku Andžāni un bērnu psihiatru Ņikitu Bezborodovu.

Pilnu diskusiju iespējams noskatīties šeit: 

Galvenais:

Kas ir mobings?

Saskaņā ar sociālo un organizāciju psihologa Reiņa Lazdas teikto, mobings ir vēršanās pret kādu neizsargātu personu, ko sistēmiski veic viens vai vairāki cilvēki no varas pozīcijām nolūkā šo cilvēku pazemot vai aizbiedēt.

Bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs papildināja, ka mobings pēc savas būtības ir gan emocionāla, gan fiziska vardarbība. Mobings, saskaņā ar viņa sacīto, var izpausties kā apsaukāšanās, izstumšana no grupas un arī kā fiziskā iespaidošana.

Savukārt sociālā projekta “Neklusē” līdzautore Marika Andžāne pastāstīja, ka projekts koncentrējas tieši uz mobingu skolās.

“Sociālais projekts neklusē ar mobingu saprot emocionālu vai fizisku vardarbību, kas tiek darīta speciāli, ilgstošā laika periodā un, kas ir starp vienaudžiem skolas un klases ietvaros,” skaidroja Andžāne.

Kādi ir mobinga cēloņi?

Runājot par to, kāpēc vieni bērni ir vardarbīgi pret saviem vienaudžiem, Marika Andžāne norādīja uz uzmanības trūkumu, nespēju izprast savas rīcības sekas, kā arī vēlmi būt piederīgam kādai kompānijai.

Turklāt ir arī bioloģiski cēloņi. Kā atzīmēja bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs, katram cilvēkam smadzenes strādā un nobriest dažādā veidā.

“Mobings ļoti aktualizējas īpaši pusaudžu vecumā. Daļēji tas ir saistīts ar to, kā mums visiem attīstās un nobriest smadzenes. Pusaudžu vecumā ļoti aktīvas un nobriedušas ir tās smadzeņu daļas, kas ir atbildīgas par emocijām un dziņām. Bet tās smadzeņu daļas, kas ir atbildīgas par uzvedības regulāciju un kontroli, nobriest lēnāk, līdz kaut kādiem 25-26 gadiem,” skaidroja ārsts.

Turklāt pusaudžu vecumā ļoti aktuāla ir piederība kādai grupai un identitātes veidošana. Saskaņā ar Bezborodova teikto, dažreiz atstumšana ir faktors, kas saliedē grupu.

Mobingu ietekmē arī sociāli iemesli. Piemēram, kāda uzvedība sabiedrībā tiek uzskatīta par pieņemamu, skaidroja psihiatrs.

Projekts “Neklusē”. Kas nogāja greizi?

“Mēs kā “Neklusē” negribam attaisnot pārdarītājus, bet mēs gribam veicināt izprašanu,” diskusijā sacīja sociālā projekta “Neklusē” līdzautore Marika Andžāne. Jau ziņots, ka projekta ietvaros tapušais video ar radiopersonību Lindu Samsonovu un tam sekojoša intervija radīja pamatu publiskai diskusijai, galvenokārt sociālā tīklā Twitter. Daudzi komentētāji norādīja uz, viņuprāt, upura vainošanu Samsonovas vēstījumā.

Marika Andžāne atzīst, ka “tika pieļautas kļūdas”.

Diskusijas laikā viņa atvainojās visiem, ko projekta saturs bija aizskāris. Vienlaikus viņa atzīmēja, ka mobinga risināšanai un mazināšanai ir jāizprot visas iesaistītās puses, ieskaitot upurus, pārdarītājus un klusos vērotājus.

“Es domāju, ka ir vieglāk saprast upura stāstu. Bet, manuprāt, ir ļoti svarīgi, ka tiek publicēti un skan visi stāsti. Lai mēs kaut ko varētu atrisināt, mums ir jāsaprot visas iesaistītās puses,” ir pārliecināts bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs. Vienlaikus viņš atzīmēja, ka līdzās pārdarītāju stāstiem būtu nepieciešami psihologu komentāri, lai panāktu lielāku skaidrību.

Bezborodovam piekrīt arī sociālais un organizāciju psihologs Reinis Lazda.

“Tas lielais ieguvums sabiedrībai ir, ka tagad mēs šo problēmu redzam nopietnāk,” uzsvēra eksperts.

Taujāta, vai projekta ietvaros publicētajos materiālos ir upuru vainošanas pazīmes, Andžāne atbildēja, ka tas ir atkarīgs no katra skatītāja uztveres. Viņa uzsvēra, ka “Neklusē” mērķis noteikti nav upuru vainošana. Andžāne apliecināja, ka turpmāk projekta autori strādās pie tā, lai upuru vainošana projekta materiālos neparādītos.

Sociālo tīklu diskusijās daudzi cilvēki pauda sašutumu par tēzi, ka mobings norūda. Visi uzrunātie eksperti bija vienisprātis – psiholoģiska un fiziska vardarbība nevar norūdīt.

Kādas ir mobinga sekas?

Iespējamās mobinga sekas diskusijā izskaidroja Ņikita Bezborodovs. Saskaņā ar ārsta teikto, vardarbība un mobings kā vardarbības veids ir būtisks riska faktors.

“Bērniem, kas cieš no ņirgāšanās vienaudžu vidū, ir būtiski augstāki garastāvokļa traucējumi, depresijas, trauksmes traucējumi, pašnāvības riski. Šie riski ir būtiski paaugstināti,” atzīst Bezborodovs.

“Bet mēs arī zinām, ka dažādu psihisku traucējumu riski ir paaugstināti arī tai otrajai pusei. Arī tiem bērniem, kas iesaistās šajā uzvedībā, ir augstākas psihiskās veselības vajadzības, un viņiem bieži vien ir nepieciešama palīdzība. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc mums vajadzētu skatīties uz abām šīm grupām,” pārliecināts eksperts.

Kāpēc citi klusē?

Izņemot upurus un pārdarītājus, mobingā ir iesaistīti arī tie, kas redzot netaisnību, klusē.

Reinis Lazda skaidroja, ka šāda uzvedība ir atkarīga no grupas saliedētības un grupas, piemēram, skolas klases iekšējiem likumiem. Redzot, kā vieni bērni emocionāli vai fiziski iespaido savus vienaudžus, citi bērni klusē, jo baidās nostāties pret eksistējošo kārtību un tikt izstumti no grupas.

“No grupas pastāvēšanas viedokļa ir loģiski, ja vairākums parastās situācijās neiebilst. Lielākā daļa cilvēku vienmēr vairāk vai mazāk ir vērsta uz mierīgu līdzās pastāvēšanu un nevēlas speciāli iziet uz konfliktiem,” komentēja Lazda.

Neskatoties uz to, Marika Andžāne ir pārliecināta, ka arī klusējošais vairākums var iesaistīties, lai mobingu mazinātu.

“Ja viņš [klusējošais novērotājs] pats jūtas pietiekami drošs, lai iesaistītos šajā situācijā un viņu apturētu, ja viņš ir drošs, ka pats necietīs no tā, tad noteikti to var un vajag darīt. Bet, ja viņš jūt, ka tur ir kaut kāds risks, ka viņš pats var kļūt par upuri, tad labāk iesaistīt uzticamu pieaugušo, kurš var risināt [šo konfliktu],” piebilda Andžāne.

Arī Reinis Lazda piekrīt, ka grupas biedra iejaukšanās ir efektīvākais veids, kā risināt mobingu, jo bieži vien upuris pats saviem spēkiem nespēj stāties pretī pārdarītājam.

Kā iespējams mazināt mobingu?

Raidījuma beigās visiem klātesošiem tika lūgts nosaukt darbības, kas ir nepieciešamas, lai efektīvi mazinātu emocionālo un fizisko vardarbību Latvijas skolās.

Marika Andžāne uzskata, ka, vispirms, pieaugušajiem ir jārāda labais piemērs bērniem. Proti, atturēties no citu cilvēku aizskaršanas un pazemošanas. Savukārt, lai ilgtermiņā risinātu šo problēmu, vajagot vairāk izglītot visas iesaistītās puses.

“Ir jāizglīto, kas ir mobings, kādas ir sekas, kur vērsties pēc palīdzības. Tas ir jārisina arī valstiskā līmenī. Piemēram, [runājot] par tiem pašiem psihologiem, kas ir skolas vidē. Bieži vien viņi nav ieinteresēti risināt situāciju, jo viņi ir tiešā direktora pakļautībā,” stāstīja eksperte.

Saskaņā ar viņas teikto, iespējamais risinājums būtu, ja skolu psihologi tiktu pakļauti, nevis skolas direktoram, kā tas ir šobrīd, bet, piemēram, pašvaldībai.

Arī psihologs Reinis Lazda uzskata, ka skolās obligāti jābūt psihologam. Viņaprāt, šobrīd skolās nepietiekami tiek apgūtas emocionālās iemaņas.

“Skolās mēs mācāmies visu ko, bet nemācāmies, kā risināt konfliktus savā starpā. Un te mēs arī redzam sekas,” secina Lazda.

Lai arī bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs piekrīt, ka ir jāvairo zināšanas par mobingu, vienlaikus viņš aicina strādāt pie attieksmēm un uzvedības.

“Mobings lielā mērā ir socializācijas problēma. Es teiktu, ka mums ir jāsāk no bērnudārza, no ģimenes, no tā vecuma līdz 4-5 gadiem. Bērniem nav jāmāca tikai apģērbties un paēst. Viņiem arī jāmāca regulēt un atpazīt emocijas,” sacīja Bezborodovs.