Mazais Aleksandrs stāv pieturā un skatās, kā sarkanais Ikaruss, iebraucis nelielajā Neretas autoostā, mēģina apgriezties, tad apstājas pie cilvēku pilnās pieturas. Ir 1969. gads, Aleksandram ir seši gadi un viņš kopā ar mammu kāpj autobusā, kas viņus aizvizinās uz Rīgu. Brauciens uz lielo pilsētu Aleksandram ir satraucošs. Gan tāpēc, ka milzīgā pilsēta laukos dzīvojošajam bērnam izraisa bijību, gan arī tāpēc, ka Rīgā Aleksandru gaida sāpīgā kaļķa dzīšanas procedūra jeb Calcium Sopharm zāļu intravenozā infūzija.
Aleksandrs vēl ir pārāk mazs, lai saprastu, kāpēc vecāki ved viņu pie Rīgas dakteriem. Pie dakteriem, kuri katru reizi viņam vēnā dur asas adatas, caur kurām rokās, kājās un visā pārējā ķermenī izplatās svilinošs karstums. Aleksandrs jūt, kā vispirms sāk degt viņa rokas, pēc tam kājas. Procedūra mazajam bērnam ir ļoti sāpīga. Viņš brēc un lūdzas, lai dakteris pārstāj. Bet mamma mierina mazo un cieši tur viņa rokas.
To, ka viņam ir augšanas problēmas, Aleksandrs sāka apzināties daudz vēlāk - skolā pirmajā, otrajā klasē. Līdz tam viņš dzīvoja lauku mājās, kur nebija daudz saskarsmes ar citiem bērniem, pārsvarā vien ar vecāko brāli un māsu. Skolā, iepazīstot citus bērnus, Aleksandram pamazām tapa skaidrs, ka viņš ir savādāks - mazāks par citiem. Daudz mazāks.
Ir 1973. gads, Aleksandrs mācās Neretas pamatskolas trešajā klasē. Viņš ir apradis ar skolu, un skolēni apraduši ar to, ka starp viņiem ir viens savādāks bērns. Tomēr kādā starpbrīdī skolas pagalmā ir sapulcējies skolēnu bars. Vecāko klašu skolēni stāv aplī ap Aleksandru un kādu pirmklasnieku. Aleksandrs ir augumā mazāks par skolas gaitas tikko sākušo puiku, un lielos interesē, kurš no viņiem ir stiprāks. Kurš varēs piekaut otru? Lielie bērni alkst gaiļu cīņas. Viņi kūda gan pirmklasnieku, gan Aleksandru, līdz viņi sāk kauties. Cīņa beidzas ar tekošām asinīm no pirmklasnieka deguna un Aleksandra bailēm no gaidāmā soda - pirmklasnieks ar asiņojošo degunu ir skolas direktora dēls.