Pusigaunijā, kur “brīvi klīst vilki”. Kā dzīvo Ipiķos? (13)

Attopamies, ka esam nonākuši nosacītajā centrā, uz ko norāda divas kolhoza laiku daudzdzīvokļu mājas. Apmetam loku sabrukušai guļbūves ēkai, līdz pamanām bērnišķīgi jautros toņos nokrāsoto pagastmāju. Meklējam dzīvības pazīmes. Pagasta pārvaldes durvis ir ciet – darba laiks līdz 11.30. Lai atrastu pagasta saimnieci, jāpārzina vietējās dzīves specifika.

Ēkas stūrī atrodas veikals – tik liels, cik sērkociņu kārbiņa.

Tomēr ipiķieši ir lepni: mums ir savs veikals. Un kā nu ne – citur pat tāda nav, vietējie badu necieš tikai tāpēc, ka ir autoveikals. Veikalniece mūs pavada “tur, aiz stūra”, kur pēcpusdienās pārvaldes vadītāja Iveta Buņķe pārtop bibliotekārē. Vēl viņa ir lauku attīstības konsultante.

Kopš septembrī pagastu apmeklēja Valsts prezidents Egils Levits, Ipiķu vārds medijiem nav svešs, tāpēc Iveta Buņķe nebrīnās, mūs ieraudzījusi, un priecājas, ka var izrādīt pagastmāju, kas iekārtota ar lielu rūpību. Mani šajā nekurienes vidū  pārsteidz palielā bibliotēka, kurā ir laba literatūra, piemēram, gandrīz visas Noras Ikstenas grāmatas, Jāņa Einfelda “Neļaudis”. Bez mums šodien bibliotēku apmeklējuši divi pieaugušie, divi bērni. Jā, Ipiķos lasītāji esot aizrautīgi.

Māja par trim tūkstošiem

“Baltās naktis, melnais stārķis un melnā dzilna, zaļš nostūris ar tīru vidi,” aizgūtnēm, vienā elpas vilcienā, pagastu, kurā saimnieko ceturto gadu, slavē vadītāja. Un tomēr... Viņa pati nav ipiķiete. Iveta uz Ipiķiem brauc no Rūjienas. Pirms tam viņa bija lauku attīstības konsultante, bet tagad rullē visu pagasta dzīvi. Kad iejautājos par graustiem, ko manījām visa ceļa garumā, viņa atmet ar roku: tieši šodien strādājusi pie šīs tēmas. Jā, pamestu māju esot daudz, bet tāpēc neesot jāatmet cerības, ka tās reiz būs apdzīvotas. “Lūk, pašvaldībai piederoša liela ēka – maksā 7 tūkstošus eiro. Tajā var dzīvot pat divas ģimenes,” viņa iesāk, vēršoties pie iztēlotā Ipiķu vasarnieka:

“Ja jums ir lieki trīs tūkstoši, varat nopirkt pie mums mājiņu!”

“Par sviestmaizi” pieejami dzīvokļi pašvaldības daudzdzīvokļu ēkā, kas ir labā stāvoklī – nesen uzlikts jumts. Vadītāja optimistiski spriež, ka aizvien vairāk profesijās var strādāt attālināti - nu un kāpēc gan par dzīvesvietu neizvēlēties Latvijas galējos ziemeļus?

Ekoloģiska vide, pilnīgs klusums, 8 km līdz Igaunijas pilsētiņai Moisakilai (Moisakūla).

Tā ir mūsu ziemeļu kaimiņu mazākā pilsēta, kurā iedzīvotāju skaits saruka pēc teritoriālās reformas Igaunijā 2017. gadā. Tajā dzīvo 800 cilvēku.

To, ka perifērijas problēmas jaušamas ne vien pie mums, bet arī arī kaimiņvalstīs, iepriekš apstiprināja pašvaldību lietu eksperts Māris Pūķis. “Sakām, ka Igaunijā ir labāk, bet Igaunijas pierobežā ir tādas pašas problēmas. Arī Valga, salīdzinot ar citām Igaunijas pilsētām, ir atpalikusi. Salacgrīvā saka, ka igauņi iepērkas pie mums, jo ziemeļu pierobeža ir tukša.”

Kur naktis baltas...

Ipiķi pozicionējas kā ziemeļzeme, kur jūnijā ir baltās naktis. Tad nu šajā laikā iet vaļā robežtirgus, uz kuru sabrauc vietējie amatnieki un mājražotāji ar saviem labumiem. Tad te esot pavisam citādi. Ceturtdienās Moisakilā ir zivju tirgus, uz ko allaž dodas ipiķieši, dzīvi pagastā rožainās krāsās turpina mālēt Iveta. Tālāk ceļš ved uz Pērnavu.

“Jūs nopietni?” Pašausminos, kad Iveta saka: autobuss uz Rūjienu kursē divas reizes nedēļā. 14 skolēnus uz skolu ved pašvaldības autobuss. Pagastā skola izzuda jau astoņdesmito gadu nogalē. Ipiķos joprojām liela nozīme ir “pastnieces faktoram”. Nomaļās lauku mājās dzīvojošajiem vecīšiem pastniece nogādā ne vien vēstules, kvītis un jaunumus, bet arī maizi un pienu. Viņa arī informē pagastu, ka kāds kļuvis “pavisam švaks”. Darba vietu te faktiski nav – dažus cilvēkus nodarbina saimniecības, viena darba vieta ir veikalā, trīs pagasta pārvaldē, vīri strādā mežizstrādē. Daļu ipiķiešu taisni uz darbu aizved “Valmieras stikla šķiedras” autobuss.

Patiesību sakot, veikalā satikām tikai vienu vīru, pa gabalu manījām vēl vienu stāvu palēnināti minamies ar velosipēdu – tas arī viss. Rosība apstājusies padomju laikos, kad te bija neliels kolhozs un cauri gāja dzelzceļš uz Igauniju. Vecākā paaudze atceras staciju “Ipiķi”. Neticami, bet bija pat ugunsdzēsēju depo.

Tagad pierobežas ciems sastindzis nekustīgā bildē, ko iedzīvina vien svilpojošais vējš.

Baņķieris Ģirts Rungainis teiktu, ka šai vietai perspektīva ir viena - “skuju taka”. Tomēr pagasta vadītāja nepadodas – viņa ar aizrautību stāsta par lāceni ar lācēniem, kuru pēdas ar katru gadu biežāk var ieraudzīt pagasta teritorijā. Un tas nozīmē – superekoloģiska vide! Padomājiet tikai! Pēc viņas domām, lāči esot “mūsējie”, nevis ieklīduši no Igaunijas (par Latvijas lāci dzīvnieku var uzskatīt, ja tas nācis pasaulē mūsu teritorijā).

Stāsts par nolaisto ezeru, pie kura “var brīvi ieraudzīt vilkus”, stipri samazina manu teorētisko ideju “varbūt vasarā te izbraukt ar riteni”... 

Jautāta, ko vietējie domā par novadu reformu, Iveta ironizē, ka jāveido sava republika kopā ar Moisakilu, kurā iedzīvotāju skaits saruka pēc teritoriālās reformas Igaunijā. Jokā ir sadzīviska un cilvēciska patiesība. “Mums te tāda pus Latvija, pus Igaunija. Daudziem tuvinieki – māsas, brāļi tajā pusē. Mēs kā tik maziņš pagasts saprotam, ka tāpat maz ko varam ietekmēt, mums jebkurā gadījumā būs jābrauc uz centru.” Ja nu jāizvēlas, ipiķiešiem Valmiera sirdij tuvāka par Valku. “Valmieras ceļš mums vēsturiski iestrādājies – kādreiz bija Valmieras rajons. Mūsu iedzīvotāji brauc strādāt uz Valmieru un Rūjienu. Bankas, zemes dienests, ārsti - viss taču Valmierā.”

Ēka ir liela, žvadzinādama atslēgu saišķi, nosaka Iveta. Gluži kā pils tik mazam pagastam. Reizi nedēļā pieņem sociālais darbinieks un ierodas feldšeris. Ir maza kinozāle un telpa svinīgiem pasākumiem, trenažieru zāle, dušas. Mani aizkustina senlietu muzejs, kurā visas lietas sagādājuši paši ipiķieši. Tamborētais galdauts un sienas pulkstenis atsauc atmiņā vecvecāku mājas.

Ja gadās ieklīst Ipiķos, muzeju ir vērts apskatīt – lietas ir labi saglabājušās.

Ja Rūjienas izstāžu zālē ir pūču kolekcija, te ir “eņģeļu istaba”, bet plīša zaķu kolekcija jau šķiet par daudz – mazliet psihodēliski uz pelēkā mazapdzīvotā ciema fona. Nekādu īpašu, ekotūristus pievilinošu kultūrvēstures pieminekļu nav - ir Ķirbeles un Veckabuļu viduslaiku kapsētas, Mēra kalniņš, aizaudzis vēsturiskais bruģis, igauņu mitologa Reiņa Seppa muzejmāja, kur vasarā notiek pasākumi.

Šobrīd pierobežai nav sociāli ekonomiskas perspektīvas – ja turpināsies kā pēdējās desmitgades, iedzīvotāju skaits saruks, vilku skaits pieaugs. “Ipiķiem cauri brauc somi, un viņus šie īpašumi, kuru cenas ir smieklīgas, interesē,” neatlaižas pagasta vadītāja. Un vienmēr taču būs kāds, kas gribēs dzīvot nomaļus – mierā un klusumā. “Attālinātas darba vietas, nelielas bioloģiskas saimniecības, mājamatniecība,” viņa iezīmē iespējas.

Idejas, uzņēmība un valsts atbalsts

Latvijas ziemeļu gala situācija daudz neatšķiras no Latgales pierobežas un Lietuvai tuvām teritorijām, skaidro Latvijas Universitātes Biznesa vadības un ekonomikas fakultātes asociētais profesors, Eiropas Padomes eksperts pašvaldību lietās Māris Pūķis un piemetina, ka Ziemeļvidzeme atšķiras tikai ar to, ka ir Eiropas, nevis Krievijas pierobeža. “Latvijā visa pierobeža ir perifērija, un tas saistīts ar izteikto monocentrismu. Metropoles reģions – 100 km rādiusā ap Rīgu – uzrāda cilvēku skaita pieaugumu ar ievērojami labāku ekonomisko situāciju nekā nomalēs.“ Māris Pūķis uzskata, ka pašvaldībām, kas saka, ka 11 gados nekas nav izdarīts, lai teritorijas vienmērīgi attīstītos, ir taisnība. “Valmierā ir citādi, jo pašvaldība ir sūri grūti strādājusi, gājusi pie vadības, lai investīcijas pieaugtu. Latvijai ir divas galvenās problēmas – depopulācija, kas turpinās katru gadu, un monocentrisms - “kā akmens kaklā Latvijai”.

Tikmēr Biznesa augstskolas “Turība” Juridiskās fakultātes docētājs Nikolajs Ozoliņš uz pierobežas teritorijām lūkojas ar optimismu – lai tās attīstītos vajadzīgas radošas idejas, uzņēmīgi cilvēki un valsts atbalsts. Turklāt katrai vietai ir sava unikalitāte, ko gudri liekot lietā var panākt izaugsmi.

Pēc viņa domām, pierobežā būtu jāveido speciālā ekonomiskā zona ar zemākiem nodokļiem un grantiem attīstības veicināšanai - līdzīgi kā Rēzeknē un Liepājā.

Kā piemēru viņš min Aināra Zvirbuļa (Čiris) radīto ekskluzīvo Amatciemu Drabešu pagastā (Amatas novads, netālu no Cēsīm), sakot, ka kaut ko līdzīgu var radīt arī citā Latvijas malā, jo attālums mūsdienās nav liela problēma. Piemēram, Balvos ražo bruņuvestes suņiem, Valkā un Valgā ir dzērienu ražotnes, bet Valmieras un Valkas uzņēmēji sadarbojoties ar pašvaldībām domā par gilla ogļu ražotni. “Novadiem pietrūkst idejas – tas var būt eko ciemats, medību saimniecība, zvēraudzētava, guļbaļķu apstrāde vai kas cits. Ir politiski jāvienojas, kur būs speciālo ekonomisko zonu centri un viss aizies. Valstij šīs teritorijas jāatbalsta, garantējot atvieglotus kredīta nosacījumus un nosakot mazākus nodokļus.

“Mūsu zeme un meži ir zelta vērti – ne velti savulaik muižkungi piet tiem turējušies.”

Nobeiguma vietā

Igauņu mitologa mājas pagalmā iestiegam dubļos, sāk krēslot, un ziemeļzeme vairs nešķiet omulīga. Tomēr, kad jau braucam pa Čaka ielu, ko no abām pusēm ieskauj drūmas mūra ēkas, neatstājot ne spraugu kokam vai krūmam, un acis žilbina spēļu zāļu un lombardu reklāmas, atceros tālā pagasta plašumus, kas pat mazliet vilina.

Rakstu sēriju par administratīvi teritoriālo reformu TVNET turpinās, dodoties Latgales virzienā - uz Zilupi un Varakļāniem.