Lietuvas greznība: šņabjalus, vilnas skulptūras un dzīve muižās, “kur televizoram nav vietas” (8)

Muižkungi bijuši prātīgi ļaudis, kuri nav ļāvušies mirkļa iegribām. Par to liecina tā laika plašā saimnieciskā darbība, ūdensdzirnavas un vējdzirnavas. Muižā brūvēja ne vien brandvīnu un alu, ražoja pienu un gaļu, bet radīja arī kaut ko tik gaistošu kā smaržas. 

Ja Pakrojas muiža jūs ir apbūrusi, ir iespēja te pārnakšņot - un ne jau vienkārši ar komfortu, bet gan autentiskā 19. gadsimta guļamistabā ar pēļu kalniem, tikšķošu sienas pulksteni un smalku, freidisku sofu.

Mani sajūsmina vannas bronzas kājas un noapaļotais krāna knābis. Un tas viss par nieka naudu - sākot no 120 eiro.

Pokrojas muižas darbnīcā vilnas meistare no pavedieniem rada īstus brīnumus, tostarp vilnas skulptūras. Viņa saka, ka vilnai piemīt maģisks spēks - gribot, negribot viņas rokās skulptūras kļūst par tādām kā vudu lellēm, kas sāk ietekmēt īpašnieka dzīvi. Man gribas vilnas valstībā pakavēties ilgāk, bet jāsteidz tālāk.

Gar alus brūzi, kas darbojas ar pilnu jaudu, piepildot spirgto rīta gaisu ar alus smaržu, dodamies uz moku kambariem. Te var tuvplānā aplūkot, un, ja kādam uznāk traka vēlme, arī izmēģināt seno laiku soda rīkus. Tikai dažas paaudzes mūs šķir no prātam neaptveramiem miesassodiem, kādiem tika pakļauti cilvēki. Tevi iemet Edgara Alana Po stindzinošajos šausmu stāstos, ko nav iespējams lasīt bez trīsāsm. Gids - paša muižkunga lomā - paskaidro, ka vairākas moku rīku detaļas ir autentiskas.

Grūti izvēlēties, kurš no rīkiem ir briesmīgākais, bet es ilgāk pakavējos pie būra, kurā ielaida izsalkušas žurkas un to nostiprināja nelaimīgajam uz vēdera.

Kad gids piesola ieslēgt kambaros un pievienot eksponātiem, pielieku soli un atgriežos pavasarīgajā dabā. Tagad dodamies uz brūzīti, kur pēc senām receptēm ar modernām metodēm top šņabjalus. Uz veselību! Ieraujam! Vēsais, kaklu kņudinošais malks liek asinīm ritēt straujāk un iesviļ vaigos sārtumu. Tālāk aplūkojam aptiekas māju - sienas, kas atklāj nolobījušos apmetumu, krāsns smarža, zemi logi ar bieziem, lietiem stikliem, čīkstošas grīdas. Gaisotne hipsterīga. Pirmo aptieku apkaimē muižas teritorijā uzbūvēja 1866. gadā. Te atradās slimnīca ar 12 vietām. Nogaršojam uz vietas darināto degvīnu, kam pievienotas apkaimē lasītas zālītes.

Viegli noreibuši un labā noskaņojumā dodamies baudīt sātīgas pusdienas vietējā traktierī.

Pokrojas muižā noteikti atgriezīšos vasarā, kad te notiek vērienīgs ziedu skulptūru festivāls.

No Ēģiptes līdz ezeru valstībai Zarasiem

Dodamies uz Zarasiem - ezeru valstību, pilsētu pie Latvijas robežas. Vai zinājāt, ka Latvijā ir Ēģipte, kurai ir savs zīmogs ar Heopsa piramīdu? Ēģipte atrodas Daugavpils novada Medumu pagastā pie Lietuvas robežas - pēc dažiem kilometriem sākas Zarasu pilsēta. Bet nu vēl mazliet par Ēģipti… Netālu no robežas debesīs slejas 19.gadsimta sākumā celtās Ēģiptes baznīcas drupas. Braucot uz Lietuvu, iesaku piestāt un apskatīt. Savulaik Ēģipte bija stratēģiski nozīmīga vieta - var sacīt, tehnoloģiskais centrs. Kad 1830. gadā sāka būvēt Sanktpēterburgas - Varšavas traktu, Ēģipti izraudzījās par vietu pasta stacijai. Tas bija grandiozs projekts, kura atklāšanā piedalījās pats cars Nikolajs I ar dēlu Aleksandru. Kopējais trakta garums bija 1250 km ar pieturām ik pēc stundas brauciena.

Ēģiptē 19. gadsimtā sākumā sāka darboties viena no pirmajām telegrāfa līnijām, kas bija garākā pasaulē.

Tagad medumnieki cauri Ēģiptes ciemam, no kura pāri palikušas dažas mājas, dodas iepirkties uz palielo Zarasu pilsētu.

Zarasu reģionā ir vairāki simti gleznainu ezeru, kas īpašu padara arī pierobežas pilsētu.  Zarasi savu nosaukumu mainījuši vairākkārt. Kādreiz Zarasus dēvēja par Novoaleksandrovsku – par godu imperatora Nikolaja I dēlam Aleksandram. No 1918. līdz 1929. gadam pilsēta bija Ežerāni. Savukārt Zarasu nosaukums cēlies no apvidus pirmiedzīvotāju sēļu valodas. Zarasos ir trīs gleznaini ezeri, plašs tūrisma mītņu piedāvājums. Pilsēta ir skaista arī ziemas dienā, kas pamazām zaudē krāsas, bet vasarā pasakaina.

Dodamies pastaigā pa Zarasu ezera panorāmas tiltu, kuram nav analogu Baltijā. Lieliska vieta rāmai pastaigai un meditācijai.

Starp citu, Zarasaiča ezerā izveidots moderns atklātais baseins. Par godu jau pieminētajam traktam Sanktpēterburga – Varšava, kas gāja cauri Zarasiem un Medumiem, pilsētas parkā uzstādīts iespaidīgs čuguna obelisks ar masīvu Krievijas impērijas ģerboni un uzrakstu “Povelenijem gosudarja imperatora Nikolaja I sooružena sipnaja doroga ot Kovno do Dinaburga. 193 versti. 1836. g.”

Kad daba un senatne savijas kopā

Atvadāmies no Zarasiem un cauri gleznainiem Lietuvas mežiem dodamies Palieses muižas virzienā. Pa ceļam piestājam pie Salakas Sv.Sāpju pilnās Jaunavas Marijas baznīcas, kas slejas 72 metru augstumā. Tā ir monumentāla ēka, celta no pelēkiem, tēstiem akmeņiem. Pirmo reizi rakstos baznīca minēta 15. gadsimtā. Nemieros un ugunsgrēkos nopostīto baznīcu no jauna uzbūvēja 1911. gadā. 

Kad iebraucam Palieses muižas kompleksā, satumst. Muiža atrodas nomaļā vietā, lauku, mežu un purvu ieskauta, blakus Baltkrievijas robežai. Tumsa mierinoši apskauj kā silta sega, ieklausos - pilnīgs klusums. Tieši nepārveidotā daba un bezgalīgais miers šurp atved tos, kurus nogurdinājis skrējiens pa karjeras kāpnēm, steiga un nebeidzamais stress. Rāma gaisma apspīd simtgadīgus kokus no kuru stumbriem graciozi izlokās zaru rokas.

Palieses muiža ir brīnums! Piemērs tam, ko var panākt ar radošām idejām un neatlaidību.

Kad aplūkojam deviņdesmitajos gados uzņemtās fotogrāfijas, kas atklāj baisu ainu - līdz kliņķim nolaistas ēkas, faktiski drupas, un drazu kaudzes, šķiet neticami, ka tās ir tās pašas ēkas, kas atjaunotas ar tādu rūpību un lielu pietāti pret senatni. Vienu no ēkām veido drupas, ko apņem stikla karkass.

Tā ir koncertzāle, kurā mūzikas skaņas var baudīt pieskaroties 18. gadsimta mūriem un lūkojoties purvaina meža ainavā, kas saplūst ar telpu.

Pārsteidzoša dabas un arhitektūras simbioze. Palieses saimniece mums stāsta kā pamanījuši ar zemi un atkritumiem aizbērtā pagraba unikālās velves, atrotījuši piedurknes un iztīrījuši šķietami bezcerīgo vietu. Tagad te ir telpas, kas liek elpai aizrauties.

Muižas kompleksā atrodas neliels, ekskluzīvs SPA, dabas terapijas klīnika, kurā brīvdienās strādā labākie Lietuvas ārsti, ir pat mūzikas studija, telpas semināriem, dizaina preču veikaliņš, kurā, piemēram, nu ļoti jau skaista, perfekti nostrādāta kleitiņa maksā ap 200 eiro. 

Naktsmājas viesiem ieturētas eko stilā - vārdu televizors šajā vietā nav pieklājīgi pat pieminēt, tāpēc nekādu plakanu ekrānu te, protams, nav, tā vietā krāsniņa, kas jākurina pašam, koka gulta ar lina pārsegu un atkal jau skats caur stikloto sienu uz pļavām, kas tālumā saplūst ar debesīm.

Palieses muižas pavāre mums iemāca samīcīt mīklu un ātri pagatavot burvīgu kūku ar datelēm un riekstiem. Visu darām savām rokām - mīcām, rullējam, klapējam, un rezultāts ir fantastisks - pazūd vienā mirklī. 

Mežu ieskautā dabas oāzē pie ezera ir mūsu naktsmājas “Barona villa” (Baron Vila). Mūs gaida izsmalcinātas vakariņas un salds miegs.

Par Rokišķu muižas noslēpumiem, paradīzi Ilzenbergas muižā un trakulībām Biržos lasiet TVNET sestdien, 29. februārī