Zolitūdes tiesas traģēdija (20)

Tajā pašā vakarā 54 cilvēku sapņi, cerības un dzīves aizgāja nebūtībā. Mājupceļā ziņās izlasīju, ka Zolitūdes “Maksimai” nogruvis jumts. Precīzas informācijas par cietušajiem vēl nebija. Atceros, ka toreiz bija tāda dīvaina sajūta: tu saproti, ka ir noticis kaut kas šausmīgs un ļoti biedējošs, bet vēl īsti neapzinies notikušā apmērus un centies saglabāt mieru.

Visai līdzīga sajūta man bija arī pēc Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas sprieduma paziņošanas Zolitūdes traģēdijas lietā. Tikai 1 vainīgais no 9 apsūdzētajiem. Sākumā šķita: ja jau tiesa nevarēja pierādīt 8 apsūdzēto vainu, tad acīmredzot viņi tiešām nav vainīgi. Bet, jo vairāk es par to domāju, jo vairāk apzinājos to, ka pati krimināllietas izskatīšana tiesā nu jau ir vērtējama kā atsevišķa - “Zolitūdes tiesas" traģēdija. 

Par to, piemēram, liecina tas, ka tiesa prokuroru darbā saskatījusi likumā "noteikto pienākumu nepienācīgu pildīšanu, veicot kriminālprocesu uzraudzību pirmstiesas kriminālprocesā, kā arī uzturot valsts apsūdzību tiesā." Attiecīgs tiesas blakuslēmums nosūtīts izskatīšanai Ģenerālprokuratūrai un zināšanai Rīgas tiesas apgabala prokuratūras virsprokuroram. 

Ņemot vērā iepriekš minēto, man un daudziem citiem cilvēkiem ir radušies vairāki jautājumi:

kā var būt tikai viens vainīgais, ja pie veikala sagrūšanas noveda vairāku personu darbība vai bezdarbība?

Kāpēc tika attaisnoti tie, kam bija jāpārbauda būvinženiera Ivara Sergeta aprēķini? Kāpēc tika attaisnoti tie, kas neevakuēja cilvēkus, nemitīgi skanot trauksmes signalizācijai? Kur skatījās prokurori, uzraugot pirmstiesas izmeklēšanu? Visbeidzot, ko darīja policija pirmstiesas izmeklēšanas laikā? 

Man ir bail iedomāties, ko visus šos sešus gadus pēc traģēdijas juta vīrs, kuram sieva aukstajā novembra vakarā tā arī neatnāca mājās; ko juta māte, kuras bērns, kam pieaugušo dzīve tikai sākusies, pārstāja elpot zem smagiem betona blokiem.

Taču tas izmisums, ko tagad jūt upuru tuvinieki pēc astoņu personu attaisnošanas, ir daudz smagāks par betonu.

Šos dvēseles gruvešus nav iespējams tik vienkārši novākt, nevar pasaukt palīgā ugunsdzēsējus un glābējus. Šie cilvēki bija cerējuši, ka prokuratūra un tiesa būs viņu dvēseļu glābēji. Taču arī šī pēdējā cerība tika sagrauta dienā, kad tika pasludināts spriedums.

Mūsdienās tam, kurš bieži kritizē varu, pārmet, ka viņš darbojoties Kremļa vai populistu interesēs. Es noteikti neesmu ne Kremļa pakalpiņš, ne tukšu solījumu devējs, ne demagogs. Ko es skaidri zinu – esmu Latvijas patriots.

2020. gada 18. februārī valsts Zolitūdes traģēdijas upuru tuviniekiem, man un daudziem citiem Latvijas valsts patriotiem ir iespļāvusi sejā.

Šodien Latvijas tiesu sistēma ir kā nesagraujama citadele. Tās ir mājas, kurās ir milzu problēmas, bet ir tikpat milzīgas sienas apkārt, kas liedz šīs mājas iemītniekiem palīdzēt. Cerams, ka pēc šā sprieduma un tam sekojošās sabiedrības reakcijas arī tautas kalpi beidzot parādīs, ka viņi ir īsteni Latvijas patrioti un spēj sakārtot Latvijas tiesu sistēmu tā, lai līdzīga - “Zolitūdes tiesas" - traģēdija vairs nekad neatkārtotos.