Valūtas maiņa narkomānu midzenī un garīguma meklējumi kalnos. Dažādā Indija (7)

Piemēram, māsīcas vīrs katru mēnesi pērk vismaz divus lielus rīsu maisus un noziedo tos Gurudvarām (sikhu tempļi – red.).

Turpat netālu no ģimenes, kas dzīvo uz ietves, atradās liels tirdzniecības centrs glaunā koloniālisma laiku ēkā. Pie tās nemitīgi piebrauca pēdējie Mercedes, BMW, Audi un citu automobiļu zīmolu modeļi. Iekšā – daudz zelta, dārgakmeņu, dizaineru apģērba un daudz bagātu indiešu.

Galvenie Deli apskates objekti – Lotosa templis, Indijas vārti vai, piemēram, Lakšmi-Narajan templis - atrodas diezgan tālu cits no cita. Šīs skaistās un izsmalcinātās būves sadzīvo ar atkritumu pilnām ielām, graustiem un smogu. Tāpēc daudzi ceļotāji šeit ilgi neuzkavējas un pēc vienas vai divām dienām dodas tālāk. Es tomēr izlēmu pavadīt vairāk laika galvaspilsētā, lai labāk izprastu indiešus.

Braucot mašīnā un runājot ar māsīcas vīru, es atklāju lietu, kas, iespējams, ir visas indiešu mentalitātes un dzīves uztveres fundaments. Šo lietu hindi valodā raksturo vārds “Jugaad” [džugād]. Precīza tulkojuma šai parādībai latviešu valodā nav. Vistuvākais ir angļu vārds “lifehack”.

Būtībā Jugaad ir indiešu pieeja inovācijām. Vai arī radoša un ļoti praktiska pieeja, risinot dažāda veida grūtības.

Paņem dažas koka paletes, piestiprini dzinēju, pieliec sēdekli un riteņus - tev ir gatavs braucamrīks. Tā izpaužas Jugaad. Vai arī piemērs, ko redzēju pats savām acīm: lai necirstu kokus, viesnīcu kādā Indijas kalnu rajonā uzcēla ap šiem kokiem (piemēru skatīt zemāk – red.).

Bet vienlaikus Jugaad var nozīmēt arī vairāku citu cilvēku iesaisti problēmas risinājuma meklēšanā. Māsīcas vīrs stāstīja par kādu situāciju, kurā bija iesaistīts helikoptera pilots. Viņam bija jāved uz kādu citu reģionu svarīgs viesis no ASV. Pirms izlidošanas pilots konstatēja, ka kaut kas ir salūzis, taču mehāniķa tobrīd lidostā nebija. Rezultātā pilots pasūdzējās kādam citam lidostas darbiniekam, tas piezvanīja savam draugam, kuram bija aptuvenas zināšanas par helikopteriem. Šis draugs piezvanīja vēl vienam paziņam, un tā ar šīs cilvēku ķēdītes palīdzību pilots beigu beigās dabūja instrukciju, kā helikopteru salabot.

Pēc Krišnas tempļa un dažu citu galvaspilsētas aizraujošāko vietu apskates devos uz Indijas štata Himāčalas Pradēšas kalniem.

Dharmsāla, Dalailama un kalni

Kalnu pilsētu Dharmsālu Indijas Himāčalas Pradēšas štatā daudzi ceļotāji raksturo kā miera ostu. Šeit tiešām ir pārsteidzošs miers, salīdzinot ar drūzmaino un haotisko dzīvi Deli. Arī iedzīvotāju sastāvs ir atšķirīgs: Dharmsālā pārsvarā dzīvo bēgļi no Tibetas. Šeit pat atrodas arī Tibetas valdība trimdā un tibetiešu garīgā līdera Dalailamas rezidence, kur, ja paveicas, var sastapt arī viņu pašu lasām lekcijas visiem interesentiem.

Es diemžēl uz šo pasākumu netiku, bet pašu rezidenci apciemoju: gar visu perimetru plīvo budistu lūgšanu karodziņi, ir izvietotas raksturīgās lūgšanu dzirnaviņas. Šeit sarkanās drānās tērptie tibetiešu mūki sadzīvo ar daudzajiem tūristiem no Indijas un visas plašās pasaules.

Dalailamas pils atrodas Dharmsālas augšējā rajonā - Makleodgandžā (Mcleod Ganj). Es apmetos viesu namā tieši šajā rajonā. Pa mana numura logu pavērās brīnišķīgs skats uz vareno Dhauladhāras kalnu grēdu, ar ko būtībā sākas Indijas Himalaji.

Dažās dienās izstaigājot Makleodgandžas šaurās ielas ar simtiem tibetiešu tirgotāju veikaliņu, nolēmu izpētīt arī pilsētas apkārtni. Pirmā pietura bija Bagsu ūdenskritums: visapkārt zaļi pakalni ar dzelteniem un sarkaniem krūmājiem, patīkams vēsums, kas nāk no ūdenskrituma. Uzņēmis dažas bildes, devos atpakaļ uz Makleodgandžu.

Pa ceļam sastapu suvenīru tirgotāju. Kaulējoties ar šo vīrieti, pie reizes uzzināju arī viņa dzīvesstāstu. Randžitam Singham, jeb, kā draugi viņu vienkārši sauc, - Ranam agrāk piederēja vesels suvenīru veikals pilsētā, taču naudas grūtību dēļ to nācās slēgt. Tā nu Rans stāv te katru dienu un cer uz tūristiem, kas nopirks viņa paštaisītās aproces. Iegādājos vienu aproci, uztaisīju bildi ar Ranu un devos atpakaļ uz Makleodgandžu.

Nākamajā dienā bija ieplānots īss divu dienu pārgājiens līdz vietai, ko sauc par Snowline Cafe. Šī kafejnīca atrodas pakalnā, no kura paveras vislabākais skats uz Dhauladhāras kalnu grēdu.

Šoreiz par pašu pārgājienu neko daudz pastāstīt nevaru. Tas sākās mežainā apvidū, visapkārt pērtiķi, kas niknām acīm blenza uz mani gluži kā gopņiki (huligāni – red.) no guļamrajoniem. Par laimi, iztika bez kautiņa. Pārgājiens ilga apmēram 7 stundas vienā virzienā. Diena bija visai mākoņaina. Tomēr Šiva beigu beigās man uzsmaidīja un dāvāja skatu uz kalniem un vakara rietošo sauli. Kafejnīcā paņēmu gardo un veldzējošo masala tēju, atradu lielu valni, apsēdos uz tā un vismaz stundu vēroju, kā kalni un debesis maina savu krāsu. Vispirms debesis ir dziļi zilas, bet kalni gluži kā milzīgi zelta stieņi saules staros. Saulei rietot un mākoņiem skrienot pāri debesīm, kalnu smailes kļūst oranžas, līdz sāk atgādināt liesmojošas ugunsputnu astes. Pēc tam parādās jau sarkanbrūni toņi, un beigās satumst. Nakti pavadīju turpat teltī.

Nākamajā dienā nokāpu lejā līdz Makleodgandžai. Atlikušās dienas kalnos pavadīju, kaulējoties ar vietējiem tirgotājiem un pērkot suvenīrus. Pēc tam devos uz, iespējams, vissenāko un noteikti vissvētāko Indijas pilsētu – Vārānasī.

Vārānasī: Buda bija šeit

Vārānasī tiek uzskatīta par vienu no Indijas un pasaules vecākajām pilsētām. Kādreiz pa šo zemi, iespējams, staigājis pats Sidhārta Gautama jeb Buda. Tiek uzskatīts, ka tieši Vārānasī piepilsētā Sarnatā viņš nolasīja savu pirmo sprediķi.

Daudzi indieši brauc uz Vārānasī pavadīt sava mūža pēdējās dienas.

Viņu līķi tiek kremēti Hariščandras un Manikarnikas ghatā (ghati – lūgšanu pakāpieni). Daudzus cilvēkus no Rietumiem šokē šie skati. Personīgi man viss notiekošais likās šai videi ļoti dabisks.

Vārānasī iebraucu svelmainā novembra dienā. No lidostas paņēmu taksometru līdz pilsētas centram. Tā kā Vārānasī ielas ir ārkārtīgi šauras un cilvēku ir ļoti daudz, ceļš līdz manam viesu namam bija jāmēro vai nu kājām, vai izmantojot velorikšas pakalpojumus. Uzreiz jāsaka, ka velorikša ir diskutabls variants. Pirmkārt, rikšu vadītāji bieži vien ir veci cilvēki, kas diendienā spiesti mīt pedāļus, tādējādi vēl vairāk graujot savu veselību. Otrkārt, ir visai nepatīkami, kad tu gluži kā ķeizars sēdi rikšā, kuru vada vecs un savārdzis cilvēks. Treškārt, tas vienkārši nav praktiski, jo, ejot kājām, izurbties cauri cilvēku pūļiem būs daudz ātrāk. No otras puses, visā apkārtējā nabadzībā, iespējams, tas ir vienīgais veids, kā šis vecītis var nopelnīt iztiku sev un savai ģimenei.

Sākotnēji tomēr, nedaudz apjucis no cilvēku pūļiem, izvēlējos rikšu. Pēc apmēram 300 nobrauktiem metriem sapratu, ka iešu kājām.

Tikko izkāpu no rikšas, cilvēku virpulī mani uzreiz pamanīja viens no daudzajiem “palīgiem”. Tā ir īpaša vietējo iedzīvotāju šķira, kas, tūristus ieraugot, saskata sev iespēju nopelnīt. Kungs piedāvāja man “bez maksas” parādīt ceļu līdz viesu namam, es laipni atteicos. Sapratis, ka telefona navigācija nekam neder, tomēr nospriedu, ka šoreiz prātīgāk būtu uzticēties svešiniekam. Nonākot viesu namā, viņš pateica: “Jūs, protams, varat man neko nemaksāt, bet varat arī iedot nedaudz naudiņas.” Šis cilvēks izskatījās tā, ka viņam tiešām nepieciešama nauda. Tāpēc ar vieglu sirdi šķīros no nelielas summas.

Ievācoties viesu namā, aizgāju ieturēt pusdienas restorānā, kas atradās uz mana viesu nama jumta. Nonākot tur, pavērās skats uz indiešu svēto upi Gangu, Vārānasī lūgšanu pakāpieniem ghatiem un apkārt esošām ēkām. Jau tanī brīdī noķēru līdz šim svešo sajūtu: likās, ka pēkšņi viss sāk vibrēt. Tā nebija nekāda pozitīva enerģija, bet arī ļauna ne. Drīzāk, stāvot uz tā jumta, es sadzirdēju tālās senču balsis.

Likās, ka daļiņa no katras Vārānasī ghatos aizgājušās dvēseles saglabājusies un tās kopā veido biezu enerģētisko fonu, kas apreibina un mazliet biedē.

Virs upes bija vērojama migla, gaisā – indiešu garšvielu aromāts, kas mijās ar tuvumā esošā ugunskura smaku. Līdzās motorlaivu dārdēšanai fonā pamazam rietēja Vārānasī saule.

Visu nākamo dienu es pavadīju, turp un atpakaļ pastaigājoties gar ghatiem. Es vēroju desmitiem tūkstošu cilvēku, kas veica iegremdēšanās rituālu Gangas ūdeņos. Tiek uzskatīts, ka, iegremdējoties Gangā, cilvēkam tiek piedoti visi viņa grēki.

Vakarā biju liecinieks slavenajai Arti ceremonijai: speciāli apmācīti jaunekļi veic rituālu par godu Gangas upes dievībai. Ja esat Vārānasī, tas ir obligāti jāredz. Bet jāiet ļoti laicīgi, jo parasti gan vietējo, gan tūristu interese ir ārkārtīgi liela.

Nākamajā dienā nolēmu noīrēt laivu un baudīt Gangas krastmalas skatus.

Valūtas maiņa narkomānu midzenī

Šeit nepieciešama neliela atkāpe. Būdams vēl Dharmsālā, kādu vakaru ieslēdzu televizoru, un tur Indijas premjerministrs Narendra Modi paziņo: lai novērstu terorisma finansēšanu no Pakistānas puses ar viltotu Indijas rūpiju palīdzību, Indijas valdība ir nolēmusi izņemt no apgrozījuma visas banknotes ar nominālu 500 un 1000 rūpijas. Lieki teikt, ka man gandrīz visa nauda bija samainīta piecsimtniekos un tikai neliela daļiņa bija bankas kartē, ar ko man noteikti nepietiktu, lai dzīvotu atlikušo atvaļinājuma laiku.

Tā nu es sāku meklēt dažādus veidus, kā šo naudu samainīt. Protams, pirmā iespēja bija iet uz banku un izdarīt visu oficiāli. Izklausās labi, tomēr realitātē tas sagādāja milzīgas un nepārvaramas grūtības. No rīta aizgāju līdz bankai un konstatēju, ka naudas gribētāju rinda ir izstiepusies krietni ārpus bankas telpām, apmēram viena kvartāla garumā. Es nemaz nerunāju par cilvēku pūļiem pašā bankā. Nostāvējis rindā piecas stundas, beidzot tiku līdz kasei, taču kasiere laipni paziņoja, ka visa skaidrā nauda ir beigusies. Paliku bešā.

Rezultātā naudas pietika, lai es tiktu līdz Vārānasī. Un jau tur sākās īstā jautrība. Es padomāju: naudu noteikti var samainīt arī “uz ielas”. Tā, pastaigājoties pa Vārānasī šaurajām ielām, pēkšņi izdzirdēju: “Cash, cash” (no angļu val. - skaidra nauda) - kūtri un teju vai čukstus teica kāds vīrietis, stāvot nelielā krustojumā.

Es apstājos, pienācu viņam klāt un drošības pēc nolēmu pārjautāt: “Vai jūs varat man samainīt vecās banknotes?” Vīrietis, indiešiem raksturīgā manierē pakratot galvu no vienas puses uz otru, atbildēja: “Iespējams.” Tālāk bija jāseko šim vīrietim. Tai pašā laikā apzinājos, ka situācija diez cik laba nav, jo vīrietis veda mani uz kādu pavisam nepievilcīgu šķērsielu. Taču, tā kā naudu man vajadzēja jebkurā gadījumā, citu variantu nebija. Paejot kādus 100 metrus, mēs nonācām pie vecas, pussabrukušas betona mājas. Uzkāpām otrajā stāvā.

Vīrietis pieklauvēja, un no otras puses durvis atvēra cilvēks: pirmais, ko pamanīju, - viņam bija ļoti slikti zobi.

Pēc viņa visai kalsnās miesasbūves un izbolītajām, sarkanajām acīm nospriedu, ka zobus ir “noēdusi” kāda narkotiska viela.

Neskatoties uz to, es iegāju iekšā, durvis aiz manis tika aiztaisītas ciet. Nonācu nelielā istabā: pretējā galā bija neliels lodziņš, pie kura uz matrača sēdēja viens no šā midzeņa iemītniekiem – tikpat kalsns un ar tikpat sarkanām acīm kā namatēvs. Viņš skatījās televizoru, bet rokās viņam bija kaut kas, kas atgādināja dūmu pīpi. Nedaudz tuvāk man, arī istabas kreisajā pusē, bija ļoti līdzīgs cilvēks uz tā paša matrača. Pa labi stāvēja divi kungi: namatēvs un tas, kurš mani tur atveda. Vēl pa labi bija neliela krāsns, kur man laipni tika piedāvāts apsēsties, ko es arī darīju. Notupies man priekšā, dzīvokļa saimnieks sāka stāstīt:

“Sveiks! Skaties, man ir viss, ko tu varētu vēlēties: kokaīns, amfetamīns, marihuāna...” Faktiski šis vīrietis nosauca visu Mendeļejeva tabulu.

Saprotot, kur īstenībā esmu nonācis, vienlaikus sapratu arī to, ka atkāpties ir par vēlu, man vēl aizvien bija nepieciešama nauda. Tāpēc es teicu:

“Paldies par šo plašo piedāvājumu, tomēr mani interesē kas cits. Vai tu varētu man, lūdzu, samainīt vecās banknotes pret jaunām?”

Izbrīnu vīrieša sejā vārdos grūti izteikt. Bija sajūta, ka viņa sākotnēji izbolītās acis burtiski izlēca no acu dobumiem gluži kā biljarda bumbiņas, atsitoties pret kiju.

Viņš turpināja:

“Pagaidi, kā? Man ir...” - atkal sāka uzskaitīt preču klāstu. Taču es turpināju uzstāt, ka man vajag tikai samainīt naudu. Pēc kārtējās iebildes vīrietis sāka skaļi lamāties kādā vietējā valodā ar to cilvēku, kas mani atveda uz šo, kā es jau ļoti skaidri apzinājos, narkomānu midzeni. Gaisotne pamazām uzkarsa, spriedze palielinājās. Uzmanību mūsu sarunai pievērsa arī divi pārējie istabas iemītnieki. Nodomāju: viens pret četriem.

Ņemot vērā to, ka nekāds cīņas mākslu meistars neesmu, sapratu, ka izeja no šīs nepatīkamās situācijas ir tikai viena – pārliecināšana.

Un tad es ļoti mierīgā, bet netrīcošā un pārliecinātā balsī teicu:

“Kungi, lūdzu, mieru. Tikai bizness un nekas vairāk. Man vajag naudu, jums tā acīmredzot ir, par darījumu jums, protams, būs komisija, jūs no tā iegūsiet.”

Beigu beigās viņš pamāja ar roku, pateica: “Ai, labi.” Un sāka meklēt, kur nolicis jaunās banknotes. Sākotnēji namatēvs mēģināja man iesmērēt jaunās banknotes ar nominālu 200 rūpijas. Tās ņemt es negribēju, jo arī vietējie kūtri pieņēma šos jaunos divsimtniekus. Indija ir liela valsts: ziņas par to, kā izskatās jaunās banknotes, izplatās lēni. Cilvēkiem vairāk patika simtnieki. Tāpēc arī es palūdzu, lai man samaina simtniekos. Vīrieša sejā bija manāms īgnums, bet tomēr, man par izbrīnu, viņš izvilka sen lolotās rūpijas. Es savukārt izvilku vecos piecsimtniekus, un darījums notika. Par šo pakalpojumu, pārrēķinot uz eiro, es samaksāju aptuveni 5 eiro, kas bija saprātīga cena par to, lai man būtu nauda tuvākajai nedēļai.

Tikai, kad izgāju no tās istabas, man beidzot pieleca: vīrietis krustojumā teica nevis “cash”, bet, visticamāk, “hash” (hašišs – red.).

Laimīgie indieši

Pēc Vārānasī devos atpakaļ uz Deli pie saviem radiniekiem. Ieradies atpakaļ galvaspilsētā, devos apskatīt tā dēvēto budžeta tūristu iecienīto rajonu Pahargandžu (Paharganj). Tur atrodas simtiem lētu viesnīcu, viesu namu un hosteļu. Ielās čum un mudž velo un motorikšas. Pēc brokastīm vietējā ēstuvē bija jābrauc pie radiem, tāpēc arī man vajadzēja rikšu.

Šajā braucienā izdevās nedaudz parunāt ar rikšas šoferi. Vispār Indijā ir ērti ceļot, jo angļu valoda ir viena no oficiālajām valodām un lielākā daļa indiešu to pārvalda. Tā nu mēs runājām ar šo šoferi par dzīvi Indijā. Viņš teica:

lai gan Indijā ir daudz nabagu cilvēku, tomēr viņi prot būt laimīgi.

Tā tomēr ir tāda lieta, ko mums – rietumniekiem – ir grūti saprast.

Nonākot pie radiem Ņūdeli rajonā, man bija tas gods piedalīties ļoti īpašā – Mundan ceremonijā. Māsīcas dēlam bija apritējuši tieši trīs gadi. Līdz šim vecumam zēnam audzē matus, lai Mundan dienā tos noskūtu. Tas, kā man skaidroja, simbolizējot pilnīgu atteikšanos no iepriekšējās dzīves un pilntiesīgu ienākšanu jaunā.

Tā nu mēs māsīcas mājā sēdējām ap ugunskuru, kas bija ierīkots tam speciāli sagatavotā vietā. Atnāca guru, un mēs visi kopā skaitījām mantras.

Šis process, paturot prātā visu citu, ko esmu pieredzējis Indijas ceļojumā, lika saprast vienu lietu:

kamēr Rietumu pasaule, balstoties uz zinātniskās izziņas metodi, attīstījās lielākoties materiāli, indieši attīstījās garīgi. Un, šķiet, tas viņiem palīdz būt laimīgiem.

Indija palīdz atklāties cilvēka īstajai būtībai. Piemēram, vai jūs esat vai neesat spējīgi uz līdzjūtību. Indija palīdz saskatīt skaistumu, kur to neviens nesaskata: vieni redzēs tikai atkritumus, dubļus, ubagus un slimos, citi – smelsies gadsimtiem senu indiešu gudrību, jūsmos par indiešu beznosacījumu dzīvesprieku, iedvesmosies no tā un sāks pa īstam novērtēt draudzības un mīlestības nozīmi.