:format(webp)/nginx/o/2021/09/15/14071167t1h342b.jpg)
Patētisks virsraksts, vai ne? Tomēr sirdij jābūt no ģipša, lai tieši tādu patosu neizraisītu padrupusī dekoratīvās tēlniecības meistara Riharda Maura (1888 – 1966) skulptūra Zilonītis, kas skumji sēž nevis tam paredzētajā vietā Ausekļa ielā, bet ietves malā Gaujas ielā.
“Tā, kur kāda misene? Nav kur benčiku izsviest,” pie sevis murmina kāds Gaujas ielas gājējs, jau grasoties cigaretes galu nosviest uz ietves. “Ā, rekur beidzot ir,” viņš nopriecājas un ar slaidu loku ielidina izsmēķi Zilonīša pastieptajā snuķī.
Lai arī šī aina ir izdomāta, tomēr es varētu galvu likt ķīlā, ka ne viens vien cilvēks Zilonīša snuķi ir izmantojis par atkritumu urnu. Bet vai viņus var vainot? Vai tiešām var? Zilonītis stāv ietves malā pie bēru mielastu zāles un radošā kvartāla “Kombināts” ieejas. Tas ir vidējas atkritumu urnas izmērā, krietni apdrupis, un tā snuķītim, kas pasliets uz augšu, ir tukšs vidus. Nu ej un neiesvied tajā košļeni. Vēl pats nopriecāsies, ka neesi ar to piesārņojis ietvi, bet godīgi iesūtījis to glītā atkritumu urnā.
Lai nu kā, manuprāt, šis ir tikai viens no daudzajiem iemesliem, kāpēc Zilonītis ir pelnījis sev labākas mājas. Lūk, vairāk ir paveicies Riharda Maura “Ūdenszirgam”, kurš jau kopš tā izveides 1930. gadā atrodas tam paredzētajā vietā, turklāt ir pat restaurēts, bet, šķiet, par mājas iemītnieku, nevis valsts naudu.