Sazvērestības teorija Krievijas dezinformācijā: reptiloīdi, plakanā zeme un citas pērles (34)

Sakritība? Nedomāju vis!

Sazvērestību idejas ir populāras daudzās valstīs, tai skaitā ASV, kur noteikta sabiedrības daļa runā par valdību, kas sazvērējusies pret tautu un neatklāj to, ko zina par citplanētiešiem. Iļja Jablokovs, kurš veicis pētījumu par ticību sazvērestībām Krievijā, norāda, ka ASV atšķirībā  no Krievijas sazvērestības teorijas kultivēšana notiek «no apakšas uz augšu» (grassroots phenomena) – sabiedrība pati tās ģenerē. Savukārt Krievijā daļa ideju tiek izplatītas no «augšas uz leju» – varas pārstāvji izmanto propagandistus ģeopolitiskas ievirzes sazvērestību izplatīšanai. Sazvērestību idejas, kuras sākotnēji iniciētas varas institūcijās, vēlāk sāk savu – no varas neatkarīgu – dzīvi. Un otrādi – tas, kas izdomāts tautā, var tikt izmantots varas organizētās, politiski motivētās kampaņās. Lai arī vēstījumi par noteiktu Rietumu aprindu sazvērestību pret Krieviju bija populāri jau izsenis, to kultivēšana ir piedzīvojusi nozīmīgu kāpumu kopš 2013.-2014. gada. Minētajā posmā RTR propagandas zvaigzne Dmitrijs Kiseļevs uzspīdēja sevišķi spoži. Viņa vārdi: «Sakritība? Nedomāju vis!» ir jau kļuvuši par propagandas un sazvērestības teorijas folkloru.

Patiesība ir tur – ārā!

Krievijas medijs «Vedomosti» un mediju monitoringa kompānija «Medialogia» veica pētījumu par populārākajām sazvērestības teorijām Krievijas medijos laikā no 2011. līdz 2017. gadam. Tika analizēti dati no televīzijas kanāliem, radio, drukātajiem un interneta medijiem, kas deva nopietnu bāzi secinājumiem. Viens no svarīgiem pētījuma atklājumiem ir ziņa, ka sazvērestības ideju izplatīšana apskatāmajā laika posmā ir pieaugusi sešas līdz deviņas reizes, atkarībā no konkrētā vēstījuma [3].

Pētījumā ir izdalītas desmit populārākās sazvērestības, starp kurām viena ir kultivēta sevišķi bieži. Tā balstās pieņēmumā, ka Rietumu vēsturnieki ir sazvērējušies pret Krieviju un mērķtiecīgi īsteno vēstures falsifikāciju, lai nomelnotu Krievijas/PSRS lomu nacisma sagrāvē. Sazvērestības mērķis – neļaut nostiprināties mūsdienu Krievijai kā lielvarai un ieņemt cienījamu vietu starptautiskajā arēnā. Pētījuma autori skaidro, ka šī ieņem pirmo vietu, jo Krievijas augstākās amatpersonas par to ir bieži runājušas un mediji daudz atkārtojuši. Vēstījums ir izskanējis 15730 reižu, tas ir 3,7 reizes biežāk nekā otrā populārākā sazvērestība. Turklāt kultivēšanas biežums ir pieaudzis 9,3 reizes kopš 2011. gada pirmā ceturkšņa [4]. Latvijai tā nav nekāda labā ziņa, jo Kremli apkalpojošie mūs regulāri apsūdz vēstures falsifikācijā.

Otrs populārākais stāsts ir atklājums par aizkulišu ēnu valdību, kas kontrolē pasauli, lai nodibinātu «New World Order» – Jauno pasaules kārtību.

«Jūdu masoni», Romas klubs, «Klubs 300» u.c. ir šīs sazvērestības paveidi. Viens stāstiem skaidro, ka Krievijas cara un viņa ģimenes nogalināšana 1918. gadā bija «rituāla slepkavība», kas notika «jūdu sazvērestības» ietvaros. Populārāko desmitniekā parādās arī šādi: «Pasauli kontrolē reptoloīdi un citplanētieši. Valstu valdības to slēpj, jo baidās no haosa, ko izraisītu ziņa, ka valdības nekontrolē situāciju», «Vakcinācija ir kaitīga veselībai. Tā tiek veikta, jo farmācijas firmas grib pelnīt», «Amerikas astronauti nebija uz Mēness. Piefilmēja uz Zemes, jo sacentās ar PSRS», «HIV/AIDS nepastāv, tā ir fikcija», «Zeme ir plakana, NASA to slēpj» un citas pērles.

Politiskie mērķi

Varas iniciētas vai vismaz atbalstītas sazvērestību idejas tiek izplatītas ar noteiktu politisku mērķi.

Piemēram, Vladimira Putina teiktajam par to, ka internets ir CIP projekts, ir jākalpo par interneta sfēras ciešākas kontroles leģitimēšanu.

Bieži vien sazvērestības idejas ir cieši saistītas ar ideju par elišu kontroli pār vienkāršo tautu. Te gan nevēlos teikt, ka nekas tāds nenotiktu principā. Noteikti ekonomiski grupējumi šauru interešu vadībā var ietekmēt politiskos lēmumus un atsevišķās jomās noteikt, ko pilsoņi darīs vai nedarīs. Tāpēc var pieņemt, ka sazvērestības teorija variē patiesīguma skalā, kur vienā galā būs reāla sazvērestība (cilvēku grupas slepens plāns izdarīt kaut ko kaitējošu vai nelikumīgu), bet otrā –  pilnīgs «ku-kū» vēstījums. Vienu tādu atceros no 90. gadiem Latvijā, kad kāds ezoterikas ideju paudējs teica, ka Latvijas valdība mērķtiecīgi grauj iedzīvotāju veselību ar indīga automašīnu logu tīrīšanas līdzekļa izplatīšanu... Neatceros tikai, vai sekoja arī šādas valdības rīcības motivācijas skaidrojums. Lai arī daļa vēstījumu ir «galvā ir putni» līmenī, to ietekme noteiktos sabiedrības slāņos var būt visai kaitīga.

Krievijas studenti zina, kā atpazīt reptoloīdus

Nav tā, ka sazvērestības «atmaskotu» tikai REN TV zvaigznes – Igors Prokopenko un Anna Čapmana. Sergejs Golunovs pirms dažiem gadiem pētīja, kādi sazvērestības vēstījumi ir iekļauti grāmatās, kuras lasa Krievijas augstskolu studenti. Viņš identificēja 86 grāmatas, kurās parādās sazvērestības teorijas ar ģeopolitisku saturu. Atlasot 44 – sīkākai izpētei, S. Golunovs secina, ka galvenais  konspirators, kas sazvērējies pret Krieviju, ir ASV [5]. Starp biežāk minētajām vēl parādās Vācija, Ķīna un Japāna. Grāmatās, no kurām Krievijas studenti smeļas zināšanas, izdala arī sazvērnieku grupas, kas naidīgi noskaņotas pret Krieviju: G7 valstis, Romas klubs, Trīspusējā komisija, Rietumi kopumā un, protams, Aleksandra Dugina definētie Atlantisti.

Ģeopolitiska satura vēstījumi parasti darbojas pēc šablona, proti, Rietumos nav mierā ar to, ka Krievijai ir tik daudz dabas resursu, tāpēc ir plāns sašķelt valsti un pārņemt savā kontrolē naftu, dabas gāzi, metālus un dārgakmeņus.

Kurš spēs pasargāt Krieviju no izjukšanas – tikai Putins! Ir Putins – ir Krievija, nav Putina – nav Krievijas. Un tāpēc, ja kāds students iziet ielās un prasa vairāk tiesību, tad – ar steku pa galvu un busiņā iekšā. Jo ne jau viņš pats izgudroja, ka vēlas brīvību autoritārisma vietā, viņu sakūdīja Madlēna Olbraita. Ģeopolitikas saturs ir aizstājis padomju laika šķiru cīņu un trūdošā kapitālisma naidu pret attīstīto sociālismu.

Kāpēc skats uz pasauli caur sazvērestības teorijas prizmu nav veselīgs?

Pirmkārt, sazvērestības teorija kavē pilsonisko iniciatīvu

«Iņiciaķiva nakazujema!» (iniciatīva ir sodāma!) – pauž padomju laika atziņa. Indivīdu vajag atbrīvot no atbildīguma. Ja jau ļaunās elites, aizkulišu grupas visu izlemj, tad no manis nekas nav atkarīgs. Nedibināšu NVO, nevienošos ar kāpņu telpas iedzīvotājiem par jaunu durvju ielikšanu, nestāšos politiskajā partijā, neiešu balsot, jo nevaru neko ietekmēt. Un tieši šādu nostāju autoritārai varai vajag. Šādi padomju laika domāšanas rudimenti kavē pilsoniskas sabiedrības attīstību, dod labu augsni autoritārismam un populismam. Kāds ēnu valdības vīrs seriālā «X faili» saka FIB aģentam Foksam Malderam: «​Trust no one!» (neuzticies nevienam!). Politoloģijas studenti zina Roberta Patnema (Robert D. Putnam) grāmatu «Bowling alone», kur analizēta sociālā kapitāla pozitīvā ietekme uz demokrātiju. Sociālais kapitāls veidojas, indivīdiem «tīklojoties», veidojot nevalstiskās organizācijas, interešu grupas un aktīvi komunicējot savā starpā. Tādā veidā cilvēki mācās uzticēties cits citam, pārstāvēt savu interešu grupu. Ja tendence ir pietiekami plaša, tad tā palīdz veidot pilsoņu aktīvu un konstruktīvu komunikāciju ar valsts institūcijām, kas, savukārt, veicina savstarpēju uzticēšanos un sadarbību, pretstatā padomju laikam, kad valsts bija ienaidnieks un tās pārstāvjiem nedrīkstēja ticēt.

Diemžēl Latvijā vēl nav izdzisis padomju mantojums un daudzi cilvēki skatās uz valsti un valdību kā uz dievu vai sātanu.

Bet tikai ne kā uz kaut ko, ko paši var veidot un ietekmēt. Tur, kur nav cilvēku savstarpējās uzticēšanās, tur demokrātija buksē.

Otrkārt, sazvērestības teorija kultivē bailes un naidu

2013. gada 1. decembra raidījumā «Vesti nedeļi» «žurnālists» Kiseļevs, skaidrojot ES Austrumu partnerības Viļņas samita nozīmi, norādīja, ka Zviedrija, Polija un Lietuva vēlas atriebties par cīņām ar Pētera I karaspēku pie Poltavas 1709.gadā. Viņš teica: «Smieklīgi, bet tas izskatījās kā ilgas pēc revanša par Poltavu. Tiešām smieklīgi, bet Karlam Biltam, Zviedrijas ekspremjeram, bet tagad ārlietu ministram, tas nav joks. Viņš - senas zviedru dzimtas pēctecis, kurā ir bijuši arī ģenerāļi» [6]. Šādi strādā valstij piederošais RTR kanāls, kura TV seja skaidro Zviedrijas iesaisti Eiropas Savienības Kaimiņu politikā kā K. Bilta vēlmi atriebties par dzimtas ģenerāļiem nodarīto... Lūk, tas ir minētais «ku-kū» līmenis. Sazvērestības teorija neparedz procesu un notikumu nopietnu analīzi, tāpēc Kiseļevs biedē tautu ar zviedru atriebību. Kur bailes, tur agresija. Sazvērestība vienkāršo pasaulē notiekošo, līdzīgi, kā to dara arī propaganda. «Mēs» un «viņi» sadalījums, kur «viņi» ir sevišķi ļauni, jo slēpjas aizkulisēs. Cietoksnis «Krievija» ir nacistu un reptoloīdu ielenkts, kas aizstāvēs cilvēkus? «Nācijas līderis», kurš gan cits?!

Treškārt, sazvērestību vēstījumi mulsina

«Alternatīvo faktu» jeb «post-patiesības» laikmetā patiesību cenšas pārvērst par relatīvu lielumu. Šādā vidē sazvērestības teorija jūtas ērti. Kad ar Krievijas raķešu iekārtu tika notriekta MH17 lidmašīna, tad Krievijas «mediji» ar lielu pārliecību izplatīja vairākas versijas, kas sekoja cita citai. Nevis cīņa starp divām versijām – patieso un nepatieso, bet starp vienu īsto un septiņām – uz meliem balstītām. Tas tiek darīts, lai novērstu uzmanību no oficiālās Krievijas noziegumiem pret Ukrainu un radītu priekšstatu, ka patiesību ir «grūti noskaidrot». «RT», «RTR», «PBK», «REN», «NTV», «TVC», «Sputnik» un līdzīgo ruporu mērķis jau nav atklāt patiesību, bet samulsināt, dezorientēt. Tā, lai cilvēks izsauktos: «Nu te neko nevar saprast, viens vienu saka, otrs citu, visi melo!»

Mūsu daļa

Kas mums atliek? Ja izklaidējaties ar sazvērestību ideju lasīšanu un klausīšanos, tad nepaslinkojiet lasīt arī par tiem pašiem notikumiem uzticamos avotos. Kritiskā domāšana un medijpratība ir tas, kas nepieciešams, lai sevi pasargātu no reptoloīdu telepātiskā iebrukuma smadzenēs... Savukārt valdības līmenī ir jānodrošina, ka sazvērestību un dezinformācijas TV kanāli ir nevis kabeļtelevīzijas pamatpakotnēs, bet par atsevišķu samaksu. Un tā ir tikai minimāli nepieciešamā valdības rīcības daļa.