Visas tās atšķirīgās, kolorītās, savādās un noklīdušās dvēseles. Nezinu – tās atrod mani vai tā esmu es pati, kas tās gadiem ilgi mērķtiecīgi uzmeklē? Un zini, lai gan bīstama nodarbe, bet ļaudis ar tādām mani vienmēr fascinējuši, un to starpā esmu radusi sapratni, mieru, savus labākos draugus.
Krūtis, skropstas, nagi, zīmoli... Kurai šablonu kolonijai piederi tu?
It īpaši jau šajos laikos, kad cilvēki paši paver savus makus, lai cik plaši darītu...
Ko? Izskatītos un uzvestos TIEŠI tāpat kā visi citi.
Veidojas veselas sieviešu un vīriešu kolonijas, kuras maksā lielu naudu, uzvedas tā, lai piederētu noteiktai grupai. Atliek tikai izvēlēties – kādai. Varbūt šablona izskats, identiski dzīves uzskati, uzacis, skropstas, mati un brendi?
Esmu tā dzirdējusi, ka, atrodoties šajā kolonijā, garantēti zināmi labumi: pretējā dzimuma skatieni dienu no dienas, bezmaksas dzērieni, vieglas un absolūti virspusējas sarunas, nav lieki jāpiepūlē savas pelēkās šūnas.
Tikai kādēļ neviens nepabrīdina, ka bieži šīs skropstas tiek iemainītas pret kuplākām?
Un tad šai kolonijai par raksturīgu iezīmi kļūst paranoiska sāncensība, kompleksi, gadījuma attiecības, pārakmeņojusies sirds. Te nevienam nerūp veiksmīgi aizkrāsotā dvēsele, un par kādu atšķirību un interesantumu vispār var būt runa? Tā gribam būt īpaši. Atrast kādu, kurš izvēlēsies tieši mūs, bet
paši darām pretējo – piemērojamies noteiktiem šabloniem, kam atbilst vēl vairāki tūkstoši tādu pašu. Paradoksāli, vai ne?
Tāpēc gribu Tevi nedaudz pamudināt darīt un uzvesties tā, izskatīties tā, kā kāro tikai pats. Varbūt nebūs tik droši kā lielajās kolonijās, bet būs krietni vieglāk atrast īstus domubiedrus starp tiem, kas arī izvēlējušies nošķirties no lielā bara. Turklāt bieži vien tā īstā «aizmugure» dzīvē mēdz izrādīties ne kolonija, bet šie daži kolorītie, savādie, no visiem atšķirīgie. Uzdrošinies būt Tu!
Tava māsa Anda
Vairāk Andas pārdomas lasi grāmatā "Viena no mums".