Kristīne Brice: mēs zinām, kā iet Kivičam, bet ne kā mums pašiem. Kā gūt mieru un kas ir neirogēnā trīce?

Kristīnes Brices spilgtākās atziņas no emocionālās un interesantās sarunas ar Annu Rozīti:​​

Zini, man dažkārt cilvēki prasa: “Kristīne, kā tu domā, vai ir iespējama dzīve bez stresa?” Un mana tipiskākā atbilde ir – ja tev ir telefons un e-pasts, tad nē!

Mums ir par daudz pienākumu, par daudz atbildības, mums ir par daudz rūpju un raižu, mums ir par daudz darba un mums ir stipri par daudz informācijas.

Mēs zinām, kā iet Donaldam Trampam un Andrim Kivičam, un tā informācija patiesībā bieži vien mums ir vispār nevajadzīga. Vienlaikus mēs varbūt pat nezinām, kā iet onkulim vai māsīcai, mums pašiem... Tas informācijas daudzums ir ļoti, ļoti liels, un mūsu smadzenes, mūsu nervu sistēma ar to netiek galā.

Jo kas notiek sabiedriskajā transportā? Kas notiek tad, kad apstājamies mašīnā pie luksofora? Kas notiek, kad gaidām rindā pie ārsta vai jebkur? 

Mēs sevi uzreiz sākam izklaidēt – mēs uzreiz glāstām tos mazos aparātiņus un nedodam savai nervu sistēmai atslodzi.

Tie ir Amerikas mediķi, kas apgalvo, ka 80% - 95% pacientu, kas vēršas pēc medicīniskās palīdzības, pamata bāzes iemesls veselības problēmām ir stress. Stress vai nu to izraisa, vai pastiprina.

Ļoti izteiksmīgi pamanīju, ka es vairs neuzvelkos pirms mēnešreizēm,

es neesmu pūcīgā, stervīgā, besīgā sieviete pirms mēnešreizēm.

Kas ir pirmā pazīme, kā mēs varam saprast, ka esam stresā, ka ir pārāk daudz spriedzes ikdienā? Tas, ka sākam ļoti uzvilkties, aizkaitināties, ļoti viegli kļūstam agresīvas, dusmīgas. Tā ir pirmā pazīme, ka spriedze par lielu, ka jāsāk kaut ko darīt, negaidot, kad būs jau bezmiegs un veselības problēmas.

Un tad, kad neesam parūpējušies par sevi, mēs esam fūrijas un ļoti nepatīkami partneri, nepatīkami sadarbības partneri ģimenē, attiecībās, darbā.

Es patiešām esmu arīdzan mainījusi savu darba dzīvi, atsakoties no stabila, apmaksāta darba tikai tamdēļ, ka tas radīja man pārāk lielu slodzi.

Esmu sakārtojusi dzīvi, lai būtu mājās 21:00 un tad 22:00, vēlākais 22:30 gultā. Jā, tas man ir atņēmis kaut ko – tikšanos ar draugiem, dažkārt es arī neieplānoju koncertus vai teātrus, es no tā atsakos, jo man daudz svarīgāks, primārāks ir miegs.

Mums ir jāsāk rūpēties par sevi, mums ir jāsāk sevi likt kaut vismaz drusku pirmajā vietā, nevis visus citus un tad, ja paliks kaut kas pāri, man pašai, bet sākt sevi drusku virzīt priekšplānā.

Par neirogēno trīci

To es pati praktizēju un mācu citiem. Neirogēnā trīce mums parādās ļoti lielā stresā, sasprindzinājumā, un tas ir nevis negatīvs rādītājs, kā mēs bieži vien uztveram, bet ļoti pozitīvs. Jo izrādās, ka tādā veidā mūsu nervu sistēma mēģina līdzsvaroties, palīdz mums atgriezties miera stāvoklī.

Tas ir veids, kā mūsu gudrais ķermenis, ja viņš zina, kā mobilizēties un saspringt, lai mūs aizsargātu stresa situācijā, tikai loģiski, ka viņš zina, kā arī atslābināties.

Un tad viens no šiem veidiem ir, ka sāk vibrēt rokas, sāk drebēt kājas, sāk drebēt balss.

Tās sajūtas ir, es ticu, pazīstamas daudziem. Tas ir veids, kā ķermenis mēģina dabūt mūs atkal pie mieriņa un līdzsvara.