Identitātes krīze Varakļānos (28)

Kaut kur te Jersikas karaļvalsts ar centru Varkas pilskalnā atradās jau 12., 13. gadsimtā, apdzīvota vieta Varakļānos rakstos minēta 1483. gadā. Turpretim Madona sāka veidoties tikai pagājušā gadsimta sākumā. Skaidrs, ka varakļānieši jūtas īpašāki par madoniešiem, kuriem ar kultūrvēsturi pašvaki. Ulmaņlaikos un vēlāk Varakļāni bijuši, gan pie Rēzeknes, gan Viļānu apriņķa, īsu laiku bijis arī atsevišķs novads. Reiz Varakļānus jau pievienoja Madonas rajonam – 1963. gadā. Toreiz, saprotams, nevienam viedokli nejautāja.

Tie varakļānieši, kas padomju gados gāja skolā Madonā, atceras, kā madonieši viņus apsmēja, saukājot par čangaļiem.

2009. gada reforma Varakļānus padarīja par novadu, kurā bez pilsētas ietilpst Murmastienas un Varakļānu pagasts. Tomēr Varakļāni joprojām paliek Vidzemes plānošanas reģionā. Nākotnes kartē Varakļāni būs apvienotajā Madonas novadā kopā ar Cesvaini, Ērgļiem, Lubānu. 

Pirms simts gadiem no Stirnienes līdz Varakļāniem pa žoga mietiem kaķis varējis atnākt - tik daudz šajā pusē bijis viensētu, bet tagad novadā iedzīvotāju skaits knapi sasniedz trīs tūkstošus, no kuriem nepilni divi dzīvo pilsētā. Pašreizējais Varakļānu attīstības indekss ir 81 (no 110 pašvaldībām), Madonas – 64. Lai gan desmit gadus novadā darbavietu skaits samazinās, novada domes vadītājs Māris Justs saka, ka faktiski bezdarba nav – tie, kas grib, darbu atrod. 6% veido ilgstošie bezdarbnieki. Problēmas te tipiskas – iedzīvotāju novecošanās, jaunu cilvēku aizbraukšana, maza interesēm atbilstoša darba izvēle. No Rīgas Varakļāni ir tālu – jākuļas divas ar pusi stundas, bet ir dzelzceļš, tāpēc ceļu var mērot trijās stundās ar vilcienu. No Varakļāniem līdz Rēzeknei ir 37 km, līdz Madonai - 43.

Kas es esmu?

“Čangalis vai čiulis?” citējot brāļus Kaudzītes, jautāju Varakļānu novada mēram Mārim Justam (vēlētāju apvienība „Vienoti novadam”). “Čangalis ir tas latgalis, kas pametis savu dzimto vietu. Mēs neesam pametuši,” mani izlabo pašvaldības vadītājs, kurš pie novada stūres ir jau 12 gadus. Viņš ir dzimis Varakļānos, prot latgaliešu valodu, bet mājās to lieto tikai reizēm.  “Viennozīmīgi, šie 56 gadi, kas mūs saistījuši ar Madonas pusi, ir nozīmīgs faktors. Tā kultūrvide, kāda mums ir, izveidojusies, gadiem sadarbojoties ar madoniešiem.

Neviens nevar nomodelēt un pateikt, kā būtu, ja šie 56 gadi būtu citādi.

Varbūt kultūra būtu cita.” Jautājums “pie kā”  šobrīd ir izlemts - 84% iedzīvotāju teica “jā” Madonai kā centram, un politiķi Latvijas kartē drošu roku ievilka jauno Madonas novadu.

Tomēr līdzīgi kā citos Latvijas novados, gan pašvaldības vadītājs, gan iedzīvotāji uzskata, ka novadu reforma lauku situāciju pasliktinās. “90% iedzīvotāju būtu gatavi skriet parakstīties, ka jāsaglabā Varakļānu novads. Un tas ir tas būtiskais! Pēdējo desmit gadu laikā - pēc iepriekšējās reformas - intensīvi ir veidojusies varakļāniešu identitāte. Es varu ar pārliecību apgalvot, ka efektīvāk, kā to darām mēs, neviens pakalpojumus sniegt nevarēs. Attālinot centru, reakcijas ātrums ir lēnāks. Ekonomisti saka: tur, kur iedzīvotāju blīvums ir lielāks, pakalpojumi ir lētāki.

Tas nevienam nav jāpierāda, bet mēs gribam dzīvot tur, kur dzīvojam.

Reformas vadmotīvs ir spēcīgs novada attīstības centrs, caur kuru piesaistīs Eiropas un valsts finansējumu. Bet Rēzeknes novadam šāda centra nemaz nav!” Šobrīd koalīcijas partijas vienojušās, ka Rēzeknes pilsētai tiks saglabāts atsevišķs statuss (arī Liepājai un Daugavpilij).

Māris Justs saka: vienmēr esam kultivējuši latgalisko, bet nevajag jaukt dažādas lietas. Pēc viņa domām, esošajā scenārijā centrs Madonā ir labākais variants. “Varakļānieši, kas kādreiz lepojās ar savu piederību, tagad naidojas. Kultūrvēsturiski Latgales robeža nekad nav novilkta aiz Varakļānu novada.

Ko mēs darām? Ar šo reformu esam sašķēluši tautu Valkā, Strenčos, Varakļānos.

Tā vietā, lai domātu, kā visiem labāk.”

Viņš saka, ka justies kā latgaliešiem – tas ir lieliski, bet, ja ar šo lietu pārspīlē, rodas pretējs efekts. “Ja Latgales skolās būs obligāta latgaliešu valoda, es esmu pret,” saka Justs.

Plusi un mīnusi

Varakļāniešiem ir iemesls gribēt, lai “paliek kā ir”, jo kopš pagājušās reformas dzīve gājusi kalnā – desmit gadu laikā realizēti Eiropas projekti par desmit miljoniem eiro. Pēc sakoptākajām lauksaimniecības zemēm novads ierindojas ceturtajā vietā, atpaliekot vien no Zemgales pašvaldībām. Pilsētā renovē daudzdzīvokļu mājas, uzlabo centralizēto apkuri, cenšoties samazināt izmaksas, 98% pilsētas teritoriju iespējams pieslēgt kopējai ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmai, 20 km garumā ir noasfaltētas mazās ielas privātmāju rajonā, visur ir apgaismojums. Novadā ir divi amatierteātri, liels kultūras nams, mākslas skola. 

“Baseins un strūklaka ir?” ironiski pajautāju, bet velti, jo Varakļānos ir, gan publiskais baseins ar SPA zonu, gan strūklaka pilsētas laukumā, tāpat kā citas urbānās infrastruktūras “ekstras” - zupas virtuve, āra trenažieri, veloceliņi, pastaigu takas. Lai gan ar lielu jauno ģimeņu īpatsvaru novads lepoties nevar, izglītībai atvēlēta būtiska loma: pirmsskolas izglītības iestādi apmeklē ap 120 bērnu, skolēnu skaits ir ap 250, bet uz mākslas skolu pēc stundām dodas vismaz 120 audzēkņu. Līdzīgi kā citur laukos, kur “skolas pārvēršas veco ļaužu pansionātos”, arī Stirnienes skola pārtapusi pansionātā “Varavīksne”.  Visas vietas aizņemtas, izveidojusies rinda. Cena ap 540 eiro mēnesī, bet pašvaldība cer maksu samazināt.

Pilsēta ir sakopta kā konfekte: visi mājokļi ir apdzīvoti – tukšas logu ailas kā citur laukos nemana. “Pie mums nemaz tik viegli dzīvokli nevar ne nopirkt, ne noīrēt,” saka Justs. Vienistabas dzīvoklis renovētā mājā, moderni izremontēts, maksā ap 10 tūkstošiem, bēdīgā stāvoklī var dabūt par trim tūkstošiem. Neliela māja, kura jāremontē, nopērkama par 10 000 eiro. Pašvaldībai ir dzīvojamais fonds, ar ko rīkoties. Sekojiet līdzi! Periodiski īres tiesības tiek izsolītas.

Varakļānu centrā ir viesnīca, kurā var pārnakšņot par 50 eiro. Mīnuss – apkārtnē nav gleznainu ezeru. Līdz Lubānas ezeram 30 km. Kaževas upe arī vairāk līdzinās grāvim. Toties ir baseins, tāpēc dodamies aplūkot. “Redzēsiet, kādam jābūt mazpilsētas baseinam,” mudina Māris Justs.

Ar kājām Vidzemē, sirdi Latgalē

Mazs un superīgs! Tāds tas baseins laukos. Te notiek ūdens aerobika, nodarbības bērniem, ir burbuļvanna, sauna, ūdens masāža, kaskāde, plus inventārs - atsvari, bumbas. Cenas: pieaugušajiem 3 eiro, bērniem no 7 līdz 16 gadu vecumam 2 eiro. Interese par ūdens priekiem neapsīkst jau sešus gadus, kopš baseinu uzbūvēja. Māris Justs saka, ka apmeklē Varakļānu SPA kopā ar ģimeni. Spriežam, ka tas ir svarīgi – lai veselības uzlabošanas iespējas būtu tuvu mājām, nevis desmitiem kilometru attālumā – kaut kādā centrā.

Baseina administratore Ilona Apsīte Varakļānos dzīvo 14 gadus – viņa te ir ieprecējusies no Ogres, tāpēc aptaujā nobalsojusi par pievienošanos Vidzemei.

Kāpēc gaisā šaudās mājīga virtuves smarža? Tāpēc, ka blakus ir zupas virtuve: darbojas trīs reizes nedēļā. Šodien pusdienās bijusi svaigu kāpostu zupa un mannā putra ar ķirbju ķīseli. Žēl, nokavējām. Trūcīgā izziņa nav jārāda, ja vēders kurkst - nāc un ēd. 40 litru katls izēsts pa tīro, rokas noplāta Jeļena Ziemele.

Pieaugušo attīstības biedrības vadītāja ir īsta saimniece, dara visu – pasūta produktus, stāv pie plīts, sadala porcijas, sakopj telpas. Turklāt viņa gatavo ēdienu veciem vientuļiem cilvēkiem, mobilā brigāde to piegādā mājās. “Kad ir vairāk laika, palutinu - uzcepu pankūkas,” stāsta Jeļena, ar lupatu notraušot no galda pēdējās maizes druskas.

“Es - latgaliete,” viņa koķeti pasmaida. Sievietes dzimtā puse ir Zilupe, bet balsoja viņa par Madonu “kā visi”.

“Ziniet, man pilnīgi vienalga, esmu pensionāre, man tās “instancijas” nav vajadzīgas. Uz Madonu aizbraukt ir ērtāk,” viņa saka. Jautāta, ko runā klienti, atmet ar roku, eh, viņiem vienalga.

Ēkas otrajā stāvā ir veselības aprūpes centrs ar dienas stacionāru un ilgstošas sociālās aprūpes iestāde. Diennakti dežurē ātrās palīdzības brigāde.

Ja jau esam atnākuši, jāaplūko Jauniešu centrs, kurā valda radoša gaisotne - koka paletes pielāgotas sēdēšanai, celms pārtapis stilīgā galdiņā. Jaunieši telpas remontējuši paši – ķērušies klāt ar prieku. “Baiļu pārvarēšana, līderisms,” lasu aktuālās tēmas psiholoģijā, ko apgūst Varakļānu jaunieši.

“Es esmu latgaliete,” pārliecinoši nosaka centra vadītāja Lienīte Patmalniece-Kondratoviča, atzīstot, ka visu dzīvi bijusi saistība ar Madonu, tātad Vidzemi. “Es nāku no Varakļāniem, bet desmit gadus nodzīvoju Rīgā. Pirms trim gadiem atgriezos, jo jutu: velk atpakaļ. Man vienmēr bijusi sajūta, ka te viss ir manējais.” Lienīte kādu brīdi mācījās Latvijas Kultūras koledžā, tagad studē Rēzeknes tehnoloģiju akadēmijā par sākumskolas skolotāju.

Lai gan Rīgā bija pavadīti vairāki gadi, piedzimuši divi bērni, Lienītes vīrs labprāt pārcēlās uz Varakļāniem. Jaunā ģimene uzskata, ka bērniem te laukos ir drošāka, mierīgāka vide.

Rīgā, lai aizvestu bērnus uz bērnudārzu un atpakaļ, pagāja vairākas stundas, bet te desmit minūtes kājām.

"Ja citi saka, ka darba nav… Mans vīrs pirms pārcelšanās sāka meklēt un atrada.” Lienīte saka, ka krasu ienākumu kritumu neizjuta, drīzāk otrādi, jo dzīve dzimtajā pilsētā lētāka nekā metropolē. “Ja mums tagad četriem cilvēkiem Rīgā būtu jāīrē dzīvoklis, kāda tā būtu summa! Cik vispār dzīvošanai paliktu?” Tomēr galvenais ir emocionālais komforts – lauku mazpilsētā nav pastāvīgā stresa, kas bija Rīgā. Un laiks… Minūtes un stundas, ko tērēja, stāvot sastrēgumos un transportā, te tiek pavadītas kvalitatīvi - braucot ar riteni, pastaigājoties dabā, darot lietas, kas no sirds patīk. Jautāta, kā pietrūkst Varakļānos, Lienīte smejas: “Iespējas pasūtīt uz mājām picu!” Jā, un gribētos, lai Varakļānos būtu vairāk jaunu cilvēku. “Kad nācu atpakaļ, nebiju domājusi, ka jauniešu atsaucība būs tik liela. Man patīk iesaistīties kultūras dzīvē, kaut ko darīt, un biju pārsteigta, ka mani uzreiz pieņēma. Galvenais - pašam jāgrib un jādara!”

Spriežam, kā motivēt cilvēkus pārcelties no ūdensgalvas Rīgas uz rāmu, gleznainu mazpilsētu. “Atbalstošu nodokļu politiku valstī vajag,” atbilde nav jāmeklē Mārim Justam.

Vēl solis informāciju tehnoloģiju virzienā, un cilvēki sapratīs, ka globālajā tīklā attālināti var strādāt priežu ieskauta ezera krastā - nav jāsēž piesmakušā Rīgas centra birojā.

Un cik tad vispār tā Latvija liela? Visa rokas stiepiena attālumā! Justs saka, ka izcils piemērs ir Polija – lauksaimniecības zemes pārdomāti apsaimniekotas. Atbalsta modeļus mazapdzīvotām teritorijām var meklēt arī Skandināvijā.

Mūzikas un mākslas skolā pēdējie klusuma mirkļi - no diviem līdz astoņiem vakarā telpas piepildīs kņada. Aušana, klūdziņu pīšana, gleznošana, veidošana, muzicēšana - bērni te rada jaunu pasauli. Kāpņu telpā ar zilajām sienām un notecējušajiem griestiem vēl saglabājusies padomju estētika, pārējās telpas nesen izremontētas, un atkal jau pašu spēkiem.

“Latgalē,” izrādot telpas, par vietu, kur esam, saka skolas lietvede Gita Kokare, bet, par ko balsojusi, neatklāj. Gleznošanas skolotāju Lāsmu Lempu satiekam cilājot krēslus. Viņa stāvot pa vidu: “Sirdī Latgale, bet labāk jau pie Vidzemes.”

“Valdības spēles ar reformu varakļāniešus padarījušas par marionetēm,” saka Varakļānu Mūzikas un mākslas skolas direktore Ieva Melne-Mežajeva.

Viņa, tāpat kā daudzi varakļānieši, nav sajūsmā par ideju, ka novadam noteikti jāpievienojas kādam no apkārtējiem. “Mana attieksme ir neitrāla, jo mēs jūtamies kā varakļānieši un tādi arī paliksim - braucam uz Rēzeknes mūzikas vidusskolu, retāk uz Valmieras. Mēs esam atvērti visām pusēm un robežas nevelkam. Mēs paši veidojam latgalisko vidi tur, kur esam.”

Mēs, varakļānieši!

Lietainajā dienā Varakļāni miegaini – uz ielas daži gājēji, kāds izvedis pastaigā suni. Suņu modei varakļānieši seko – nekādu kranču, tikai mētelīšos tērpti mazsunīši. Ielas ir platas, daudzi, neraugoties uz slapjdraņki, brauc ar riteni.

Kad varakļāniešiem jautāju: sakiet, kur mēs šobrīd atrodamies – Latgalē vai Vidzemē, viņi samulst. Vienā ielas galā katoļu, otrā – luterāņu baznīca. Tā viņi dzīvo – pa vidu. Iegriežamies Kafejnīcā - Grāmatnīcā, kas perfekti iederētos hipsterīgajā Āgenskalnā. Kamīnā deg dzīva uguns, ko ik pa laikam kāds pačubina, lai neapdziest. Ir salāti, otrie ēdieni un bagātīga saldo ēdienu plejāde, cenas nav superzemas, bet draudzīgas. Plauktos interesanti vietējā ražojuma dzērieni: alus no Madonas un “Vara klanu” stiprie uzlējumi ar kūmiņu – Varakļānu simbolu - uz etiķetes.

Te var pašķirstīt  veco labo Selindžeru vai ātri "izraut" kādu Edgara Po šausmu stāstu.

Viesmīle Iveta pēc astoņiem Grieķijā pavadītiem gadiem atgriezusies Varakļānos. Saulainos dienvidus iemainīja pret Latvijas laukiem. “Nu bet tā ir tava zeme! Tu te esi dzimis, uzaudzis un te arī paliksi, lai kur ietu. Ārzemēs ir labi - cita kultūra, nauda, tomēr te ir labāk. Mēs esam latgalieši - mums ir sava kultūra, dialekts, pasākumi." 

Mēs esam “mēs, varakļānieši”, mēs nelīdzināmies ne madoniešiem, ne rēzekniešiem.

Dodoties ebreju kapsētas virzienā, prātojam, ka varbūt Varakļāni nav latgaliski, bet ebrejiski? 20. gadsimta sākumā 75% Varakļānu iedzīvotāju bija ebreji. Tikpat kā visi aizgāja bojā. 1941. gada augustā simtiem ebreju nacisti dzina pa pilsētas centrālajām ielām meža virzienā. 540 ebreji turpat tika nošauti.

Alejas galā ir 18. gadsimta pils. Īsta pils! Simts metru gara, taisnstūra formas, celta agrīnā klasicisma stilā. Muižas pili ieskauj dārzs, aiz pils melnē parks. Itāļu arhitekta Vinčenco Macoti 1789. gadā uzbūvētā pils ir bēdīgā stāvoklī, tomēr pieticīgo iespēju robežās apsaimniekota. Noprotams, ka komplekss ir milzīgs. Blakus ir pamatīgas, baltas muižas ēkas, kurās mitinās cilvēki. Kāpņu telpa pievilkusies ar nabadzības smārdu. Apkārt pussabrukušas saimniecības ēkas un posta aina. Muiža reiz piederējusi grāfam Mihaelam Janam Borham, Polijas Seima pārstāvim, izcilam dabaszinātniekam. 20.gadsimtā pilī bijis armijas štābs, skola, kopmītnes, bet kopš 1997. gada novada muzejs. 

Varakļāni uz Marsu nepārcelsies!

Latgaliskā virziena atbalstītāji saka, ka “jā” Vidzemei lielākoties teikuši padomju laiku pensionāri, kuriem uz Madonu taciņa iemīta un dzīvē viņi neko mainīt negrib. Pensionāru motivācija esot: Madonā slimnīca pie autobusu pieturas, bet Rēzeknē jāiet tālāk. Grozies kā gribi, arguments dzelžains.

“Mans skatiens ir vērsts uz Latgali,” iesāk Varakļānu novada muzeja direktore Terese Korsaka. Viņa neslēpj, ka ir viena no Latgales virziena aktīvistēm, kas iestājās, lai Varakļāni tiktu pievienoti Rēzeknes novadam. “Varakļāni ir latgaliski - ar savām tradīcijām, valodu un identitāti, un tikai padomju laikā mākslīgi, ar varu tika pievienoti Madonai.” Pēc viņas domām, daudzi balsoja par pievienošanos Madonai bailēs no pārkrievošanās, kas varētu draudēt Rēzeknes pusē, kur ir “Saskaņas” spēles teritorija, taisnojoties, ka kultūrvēsturiskās tradīcijas taču turpināsies. “Bet tā nav - bērni runā baltiski, uz latgalisko raugoties ar skepsi. Vienas paaudzes laikā tas nenotiks, bet, mainoties paaudzēm, latgaliskais zudīs. Mūsu bērnubērni nerunās latgaliski un nekops latgaliskās tradīcijas.” Viņa atgādina par kultūras dižgariem, kas latgaliskās tradīcijas izkopuši tieši Varakļānos, un saka, ka Varakļānos ir vistīrākā latgaliešu valoda.

Skumji, ka īstenie latgalieši grib kļūt par latviskajiem latgaliešiem un noliedz savu identitāti.

"Izpratne dīvaina: mēs uzdāvinām daļu Latgales teritorijas Vidzemei.” Muzeja vadītāja atceras gadījumu, kad izstādē - gadatirgū “Balttur” viņa bukletus par novadu un muižas pili novietoja Vidzemes stendā. Organizatori pārmeta: “Nu kas gan latgaliskos Varakļānus pie Valmieras meklēs?” Terese Korsaka piemetina: “Ciemiņi pie mums uz Varakļāniem brauc izjust Latgali.”

Latgales kultūras darbinieks Voldemārs Ivdris uzskata, ka viss tika sajaukts padomju laikos, kad sešdesmitajos gados Varakļānus ieskaitīja Madonas rajonā. Lai gan Latvijā etnogrāfiskās robežas nav noteiktas, Varakļāni tomēr ir Latgale. Viņš apelē pie senas vēstures: 1629. gadā, kad tika noteikta Zviedrijas, Polijas robeža, austrumu Latvijas daļa nonāca Polijas sastāvā un tika dēvēta par Inflantiju. Līdz ar to tautas mentalitāte un garīgā kultūra veidojās Polijas ietekmē. Pēc 1772. gada Varakļānu puse nonāca Vitebskas guberņas sastāvā. Vēsturiskajā atmiņā senie notikumu atstājuši savu nospiedumu.

Vēl nesen vecas sievas Barkavas pagastā teikušas: “Re, tur, kur stuburs, tur Zviedrija.”

Pēdējā Krievzemes cara miesassargs nācis no Barkavas pagasta. “Ar to es gribu teikt, ka stāsts ir ne jau par pievienošanos Rēzeknei vai Madonai, bet par Varakļānu īpašo kultūrvēsturi.” Pēc viņa domām, pareizākais variants būtu saglabāt Varakļānu novadu kā atsevišķu teritoriālu vienību. “Saprotiet, Latgale ir ļoti specifiska un tās daļas pievienošana citai administratīvai teritorijai ir dīvaina un emocionāla. Latgals nav čiuls!” Respektīvi, latgaliešiem kultūras un tradīciju izpratnē ir tāds kā savs ģenētiskais kods. Ja to nerespektē, sanāk, ka latgalieši tiek asimilēti. Voldemārs Ivdris saka, ka latgaliskais - tas dīvainais, īpašais, atšķirīgais - ir visas Latvijas un Eiropas bagātība.

Tad kāpēc gan neizdarīt visu, lai to saglabātu?

“Tāpēc, ka pievienojas vienam vai otram, Varakļāni uz Marsu nepārcelsies - tradīcijas un kultūrvēsture paliks." Un tomēr... “Ar aknām piederīgs Latgalei,” viņš raksturo varakļāniešus. “Bērni intonatīvi nerunā latviešu valodā. Visiem novadiem ir sava intonācija - ieklausieties, kā runā rīdzinieki - arī savādāk. Un Eiropā tā ir liela vērtība.” Pēc Ivdra domām, Ērgļi un Cesvaine, kas pēc scenārija būs kopējā novadā, ar Varakļāniem visai kopā nesader.

6 vai 9?

Pēc Latgales kultūras balvas “Boņuks” pasniegšanas Varakļānu Kafejnīcas - Grāmatnīcas pārstāve Anete Urka savā Facebook kontā ierakstīja: “Pirmoreiz pēc tik daudz gadiem (..) nejutos tur gaidīta. Es esmu no Varakļāniem, tur atrodas mūsu ģimenes uzņēmums, dzīvoju Dekšārēs, Viļānu novadā, un strādāju Madonā. Cienu Māri Justu un viņa oponentus – uzņēmējus un kultūras darbiniekus, kuri daudz ir darījuši pilsētas labā, apbrīnoju Kairiša daiļradi un dzīvoju blakus, gan stacijai Varakļāni, gan “Latgaļu sētai”.

Man garšo kebabs, gan Rēzeknes "Ausmeņā", gan Madonas “Kebabostā". Ko tur lai dara, ka Varakļāni ir uz robežas un īsti nav bijuši vajadzīgi ne Latgalei, ne Vidzemei.

(..) Laikam neesmu tik latgaliska kā vajag, bet arī tik vidzemnieciska nemāku būt. Vai tā jābūt vienmēr, vai vienmēr jāsadalās? Es jūtos vienlīdz piederīga gan Madonas rajonam, kurā uzaugu, gan Latgalei, kuru par spīti tam, ko citi saka, nekad neesmu pametusi un nevaru pamest, jo tā ir daļa no manis…"

Anete saka, ka sāpina kategorisms “ja esi viens, tu nedrīksti būt otrs”. Ir notikusi varakļāniešu šķelšanās, sarkano līniju vilkšana, un tā ir emocionāli sāpīga. “Vai tad man ar asinīm jāparaksta līgums - esmu vidzemniece vai latgaliete?” Pēc Anetes domām, valdība varakļāniešus savā ziņā “pametusi zem sliedēm”, liekot izšķirties par ne jau tautas iniciēto reformu. “Pūces viesošanās Varakļānos bija līdzekļu izšķērdēšana: viņš nolasīja gatavu prezentāciju un devās prom, neizrādot interesi par to, ko domā cilvēki.”

Viņa turpina: “Tāda ir laikmeta būtība, ka izskan nepopulāri viedokļi, bet ir fakti un ir emocijas. Varakļānus lamā, un ir jāatbild uz apvainojumiem. Tas ir kā ar uzzīmētu zīmi - vieni redz “6”, citi “9”.

Es esmu dzīvojusi Rīgā, Valmierā un Jelgavā, un tas man nekad nav traucējis justies kā latgalietei un mācīt bērniem latviešu valodu.

Latgalietis tu vari būt, arī dzīvojot Rīgā vai Amerikā.”